Lai izprastu mūsdienu pasaulē notiekošo, nav nepieciešams lasīt sazvērestību teorijas, lai gan arī tajās reizēm atrodami patiesības graudi. Pilnīgi pietiks ar iedziļināšanos oficiāli pieņemtajā ASV militārajā doktrīnā – "Pilna spektra dominēšana" ( Full-Spectrum Dominance), kas panākama, izmantojot gan ASV, gan tās pagaidu sabiedroto (pret kuriem arī var tikt izmantota tā pati doktrīna) struktūras. Ne vien militārās struktūras, bet arī politiskās, finansiālās, nevalstiskās, ekonomiskās u.c. Pamatīgu šās doktrīnas analīzi veicis Viljams Engdāls grāmatā ar līdzīgu nosaukumu (F. William Engdahl. Full Spectrum Dominance: Totalitarian Democracy in the New World Order).
Kontroli pār visu pasauli un visiem tās resursiem plānots sasniegt gan ar absolūtu militārā spēka pārākumu visos kontinentos, okeānos un kosmiskajā telpā, neizslēdzot kodolieroču izmantošanu, gan ar tādiem līdzekļiem kā visu valstu atvēršana neierobežotai starptautisko korporāciju darbībai, finanšu mahinācijām, valstu suverenitātes likvidēšanu un pakļaušanu globālām institūcijām, pasaules reģionu destabilizāciju un balkanizāciju, globālu nevalstisko organizāciju tīklu un arī tādu destabilizācijas un režīmu nomaiņas paņēmienu kā "krāsainās revolūcijas". Pilna spektra dominēšanas sastāvdaļa ir arī ASV dolāra hegemonija, t.i., konsenss, kura ietvaros visas valstis pieņem dolāru par savu rezerves valūtu, kā arī izmanto dolāru naftas un citu dabas resursu un preču tirdzniecībā, līdz ar to paliekot atkarīgas no spekulatīviem darījumiem ASV un Lielbritānijas biržās.
Par šīs stratēģijas mērķiem un metodēm jau 1997. gadā pavisam atklāti uzrakstījis bijušais ASV prezidenta Dž. Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis grāmatā "Lielā šaha spēle: Amerikas pārākums un tā ģeostratēģiskie imperatīvi" (Zbigniew Brzezinski. The Grand Chessboard: American Primacy and Its Geostrategic Imperatives).
Bžezinska stratēģija balstās uz britu ģeopolitikas pamatlicēja Halforda Makindera izstrādāto formulu:
"Kas pārvalda Austrumeiropu, tas pārvalda arī centrālo iekšzemi,
Kas pārvalda centrālo iekšzemi, pārvalda arī pasaules salu (domāta visa Eirāzija, ieskaitot Vidējos austrumus – tulk. piez.),
Kas pārvalda pasaules salu, tas pārvalda visu pasauli."
Bžezinskis ar pasaules varas centru domā Eirāziju – "no Vācijas un Polijas uz austrumiem, caur Krieviju un Ķīnu līdz Klusajam okeānam, ieskaitot Vidējos Austrumus un Indijas subkontinentu". Viņš skaidro, ka Amerikas neatliekams uzdevums ir nodrošināt, lai "neviena valsts vai valstu grupa negūtu iespēju izspiest ASV no Eirāzijas vai pat būtiski mazināt ASV kā noteicošā arbitra lomu". Šīs pasaules daļas dominēšana, Bžezinskis turpina, ir visas planētas kontroles atslēga, kā arī galvenais NATO pastāvēšanas iemesls.
Kamēr mēs 1991. gada janvārī eiforijā svinējām barikādes Rīgā, šo mērķi oficiāli no ANO tribīnes pasludināja ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, to nosaucot par "Jauno pasaules kārtību".
Daudzi austrumeiropieši tolaik šo "Jaunās pasaules kārtības" deklarāciju vai nu nedzirdēja, vai arī iztulkoja atbilstoši tajā laikā valdošajai noskaņai. Jo visur runāja par "aukstā kara" beigām, virs barikādēm Rīgā plīvoja arī Krievijas karogi, ar mums brāļojās Krievijas prezidents Jeļcins un citi krievu "demokrāti", visiem krievvalodīgajiem Latvijā par atbalstu neatkarības centieniem bija apsolīta Latvijas pilsonība.
Arī patīkami satraucošie notikumi visapkārt šķietami liecināja par to pašu: PSRS apbrīnojamā kārtā pašatlaidās (lai gan vairāku republiku referendumos cilvēku vairākums bija par PSRS saglabāšanu), Krievijas vadītāji uzņēmās atbildību par visas PSRS ārējiem parādiem, Maskava atteicās no Brežņeva doktrīnas, atlaida Varšavas bloku un piekrita Vācijas apvienošanai. Vēlāk Krievija likvidēja savas kara bāzes Kubā, Vjetnamā un citur,, ratificēja kodolbruņojuma samazināšanas līgumu, izveda karaspēku. Par to tas pats Dž. Bušs vecākais svinīgi apsolīja nepaplašināt NATO austrumu virzienā, uz bijušo Varšavas bloka valstu un PSRS republiku rēķina. Politiķi un komentētāji pat runāja par NATO "dabisko nāvi", jo aukstais karš taču beidzies un Rietumiem vairs nav ienaidnieku vai nopietnu militāru draudu.
Tā bija vienreizēja iespēja visai pasaulei – zobenus pārkalt lemešos, sākt auglīgu sadarbību, veidot jaunus tirdzniecības un sadarbības tīklus, militāriem izdevumiem paredzētos resursus novirzīt attīstībai, cilvēku un tautu turības vairošanai…
Tomēr šodien varam secināt, ka aukstais karš nav beidzies, bet gan pamatīgi eskalējies. ASV militārais budžets pārsniedzis triljonu dolāru gadā, Eiropā, Āzijā un Āfrikā top aizvien jaunas ASV karabāzes, Eiropā atkal tiek instalētas kodolraķetes, pasaulē turpinās kari, okupācijas un genocīds, strauji pieaug bada cietēju un bēgļu gaitās izdzīto cilvēku skaits, Latvijas pilsētās demonstrē NATO bruņumašīnas un tankus, debesīs atkal patrulē militārās virsskaņas lidmašīnas, Latvijas diplomāti iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, Latvijas karavīri atkal karo Afganistānā, piedalās Irākas un citu valstu okupācijā. Ap Krieviju, Ķīnu un Vidējos austrumos uzliesmo aizvien jaunas "krāsainās revolūcijas". Tagad arvien vairāk cilvēku saprot, ko Dž. Bušs vecākais bija domājis ar "Jauno pasaules kārtību". ASV nav ne pirmā, ne pēdējā impērija, kas tīko pēc kundzības pār visu pasauli.
Ja jau labticīgie, apzināti neziņā turētie un naivie Latvijas iedzīvotāji tik viegli uzķērās "Banka Baltija", Parex, "zviedru banku" un citu blēžu medainajiem vilinājumiem, lai gan tās bija mērķtiecīgi izplānotas aplaupīšanas un parādu verdzībā iedzīšanas afēras, par kurām morāli noturīgākos laikos krimināli sodītu, tad varam arī saprast, kā tikpat lētticīgi uzķērāmies arī Vašingtonas un vēlāk Briseles vēl nekaunīgākiem un melīgākiem vilinājumiem. Taču šķiet, ka vēl tagad liela sabiedrības daļa nav īsti sapratusi notiekošo.
Cik gan lielai bija jābūt ticībai, lai varētu ar smaidu paciest gadiem ieilgušo "šoka terapiju", valsts sabiedrisko sektoru likvidēšanu, masveida privatizāciju (faktiski uzņēmumu, zemes un resursu atdošanu ārzemniekiem), deindustrializāciju, nepārtrauktas eksperimentālas reformas, nepārtrauktu nodokļu un cenu uzskrūvēšanu, sociālo izdevumu nepārtrauktu apcirpšanu un sociālo garantiju likvidēšanu, dzīvībai nepieciešamo jomu komercializāciju, nabadzības līmeņa algas un pabalstus, starptautisko korporāciju uzkundzēšanos, masu bezdarbu, 20 gadus ilgušo demogrāfisko katastrofu, darbaspējīgo cilvēku izbraukšanu, lai kā lēts darbaspēks celtu citu zemju labklājību, viltīgo partiju sistēmu, kas šo murgaino laiku paildzina un legalizē?
Tāda, lūk, Vašingtonas vilinājuma cena. Jo nekaunīgāki meli, jo vieglāk noticēt. Amerika taču sevi nekautrējas dēvēt par "brīvo pasauli", lai gan pašā Amerikā ir pasaulē lielākā cietumu sistēma, sagatavotas nu jau 800 FEMA nometnes (FEMA Camps), kas gatavas darboties koncentrācijas nometņu režīmā. Pašus amerikāņus totāli izspiego, pakļauj "kailajai" caurskatei (Naked Scanning), liek melnajos sarakstos, var apcietināt bez apsūdzības uzrādīšanas, baro ar pārstrādātiem atkritumiem, ģenētiski pārveidotiem produktiem un toksiskām piedevām, sagatavota iespēja atslēgt vai vismaz cenzēt internetu (Internet Kill Switch), pat skolas un bērnudārzus apsargā bruņota apsardze. Amerika pārvērsta par policejisku valsti, kurā pašlaik likvidē vidusslāni, un milzīgā baby boomer paaudze velti gaida pensiju un mierīgas vecumdienas. Bet tāda nu ir un vienmēr bijusi impērijas nasta. Ko impērija sējusi citur, to ar uzviju saņem atpakaļ. Kā saka paši amerikāņi, – Chickens come home to roost.
"Krāsaino revolūciju" tehnoloģiju izstrādāja ASV smadzeņu centrs RAND Corporation. Viņu žargonā to sauc par "spietošanu" (Swarming), bišu un citu kukaiņu kustības atveidu, pielāgojot to militārām operācijām ar citiem (arī nemilitāriem) līdzekļiem, plaši izmantojot modernās sakaru tehnoloģijas. Pie nevardarbīgām taktikām pamatīgi piestrādājis Alberta Einšteina vārdā nosauktais institūts Džīna Šārpa (Gene Sharp) vadībā. Šārpa mājaslapā atzīts, ka šis institūts cieši sadarbojies ar "prodemokrātiskām" kustībām Birmā, Taizemē, Tibetā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Serbijā. Tātad vietās, kurām pievērsta īpaša ASV valsts departamenta uzmanība. Džīna Šārpa grāmata tieši laikā tika iztulkota latviešu valodā un tika izmantota gan LTF un VAK vadīto tautas saietu, gan 1991. gada janvāra barikāžu organizēšanā. Tagad skatoties Al Jazeera filmētos kadrus no Atbrīvošanās laukuma Kairā, pārņem ļoti labi iepazītas Déjà vu izjūtas.
Līdzīgas ainas varējām vērot "oranžajā revolūcijā" Ukrainā, "rožu revolūcijā" Grūzijā, olimpisko spēļu laikā "tumšsārtajā revolūcijā" Ķīnas Tibetā, Serbijā, Kirgīzijā, Lebanonā, "safrona revolūcijā" Mjanmarā (bijušajā Birmā, revolūcijas dzinējspēks bija budistu mūki), Baltkrievijā, Tunisijā, Sudānā, "zaļajā revolūcijā" Irānā u.c. Ne visas krāsainās revolūcijas uzvar un reizēm tās pāraug lielākā vai mazākā vardarbībā.
Bez nosauktajām organizācijām krāsaino revolūciju plānošanā, sagatavošanā un finansēšanā piedalās Džordža Sorosa Atvērtās sabiedrības fonds (Open Society Foundation), Brīvības nams (Freedom House), National Endowment for Democracy (NED), International Republican Institute (IRI), National Democratic Institute (NDI) u.c., kā arī neskaitāmas nosaukto organizāciju "meitas firmas". Protams, šo organizāciju darbību kontrolē CIP, viss ASV valsts aparāts un tā aģentūras. Tās visas skaitās nevalstiskas organizācijas, taču tiek bagātīgi finansētas. Tā kā tās nav ASV valdības iestādes, tad nekādas atskaites par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu netiek prasītas.
Taču galvenā loma ir nevalstiskām un politiskām organizācijām zemēs, kurās krāsainā revolūcija ieplānota. Ar tām tad nu strādā iepriekš nosauktās Amerikas organizācijas.
Ne mēs šo no angļu valodas neveikli tulkoto nosaukumu izdomājām, bet jau esam pieraduši pie t.s. nevalstiskajām organizācijām. Lai arī Latvijas presē jau vairākkārt norādīts uz Sorosa fondu lomu tādu organizāciju kā "Delna" un "Providus" finansēšanā, tomēr vēl neesam apjautuši, ka faktiski visas nevalstiskās organizācijas ir iecerētas kā no ārzemēm finansējami globalizācijas aģenti. Tā ir mērķtiecīga politika – ar SVF, PB, PTO, EK un citu globālo institūciju palīdzību iedzīt valsti nabadzībā, naudas trūkumā un masu bezdarbā, bet vienlaikus daļai bez iztikas un darba palikušo piedāvāt iespējas darboties "nevalstiskajā sektorā". Finansējumu nevalstiskās organizācijas var saņemt galvenokārt tikai no starptautiskiem fondiem. Tad nu jāraksta šiem fondiem tīkams projekts un jālūdz finansējums. Protams, fondi finansēs tikai viņu dienaskārtībai un mērķiem atbilstošus projektus. Tādā veidā nevalstiskās organizācijas nonāk tiešā ārvalstu fondu vadībā un atkarībā.
Krāsaino revolūciju organizētāji strādā ar opozīcijas partijām, dažādām pretestības kustībām, reliģiskām grupām, mazākumtautībām, citām neapmierināto grupām, disidentiem, inteliģences pārstāvjiem un nevalstiskajām organizācijām. Ja valsts vēl nav pakļauta globālo mēdiju kontrolei, tad strādā arī ar žurnālistiem un redaktoriem, kuru darbība ir ļoti svarīga krāsainās revolūcijas sagatavošanā, orientēšanā un operatīvā vadīšanā. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc arī Latvijā inteliģence, ja neskaita dažus izņēmumus, kalpo nevis savai tautai, bet Sorosam un citiem globālajiem finansētājiem. Kas maksā, tas pasūta mūziku.
Veidojot savus taustekļus formāli suverenās valstīs, ASV operatori rīkojas ar impērisku nevērību, par ko liecina vairāki kuriozi gadījumi. Piemēram, FaceBook interneta vietnē bāzētajai Ēģiptes liberālo jauniešu organizācijai "6. aprīļa jauniešu kustība" (The April 6 Youth Movement) iedota tāda pati emblēma, kādu pirms vairākiem gadiem lietoja līdzīga serbu jauniešu organizācija Serbijā, kuras nosaukums bija "Otpor".
Pēdējos gados ASV iestāžu dominētās nevalstiskās organizācijas mudina lietot saukli "Pietiek". Ēģiptes arābu valodā "pietiek" nozīmē "Kefaya". Tieši šis sauklis apvieno Ēģiptes nevalstiskās organizācijas, kuras apmācītas nemieru organizēšanā un tagad veido "Ēģiptes revolūcijas" kodolu ielās. Interesanti, ka 2003. gadā "rožu revolūcijas" organizatorisko kodolu Grūzijā apvienoja sauklis "Kmara", kas arī nozīmē "pietiek". Un arī "lietussargu revolūcija" Latvijā izmanto saukli "pietiek" (skat. interneta vietni pietiek.lv, kurā iesaistījies pazīstamais Latvijas oligarhu atmaskotājs Lato Lapsa).
Tieši Latvijas piemērs ļauj labi izprast ASV aģentūru dominēto nevalstisko organizāciju sūtību. Piemēram, Lato Lapsa šķietami pamatoti atmaskojis, šaustījis un pat demonizējis vairākus t.s. Latvijas oligarhus, taču viņš nekad necenšas parādīt šā fenomena dziļākos cēloņus, nekad nekritizē pašu sistēmu, kurai šāds fenomens organiski raksturīgs, un nekad nekritizē Rietumus, no kuriem šī sistēma ir pārņemta. Gluži otrādi – viņš tiecas radīt ilūziju, ka t.s. civilizētajā pasaulē tādas lietas nu gan nenotiek, ka tas tikai pie mums – "Sūnu ciemā", "Muļķu zemē".
Līdzīgi rīkojas visa Latvijas prese, kas arī darbojas nezināmu ārvalstnieku kontrolē (nav legālu iespēju noskaidrot, kam pieder Latvijā darbojošies mēdiji) – tā mūs ik dienas bombardē ar dažādām negācijām, bet nekad necenšas atsegt šo negāciju dziļākos cēloņus un sistēmiskās saknes, un nekad necenšas meklēt sistēmisku risinājumu šo negāciju novēršanai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Lato Lapsa, Delna, Providus, informācijas mēdiji un "lietussargu revolūcija" patiesībā novērš sabiedrības uzmanību no patiesajiem negāciju cēloņiem, sabiedrības neapmierinātību un dusmas novirza uz mistiskiem "Latvijas oligarhiem", audzina sabiedrībā nihilistisku attieksmi pret Latviju un noniecinošu, mazvērtības kompleksā balstītu attieksmi pret sevi.
Būtībā "lietussargu revolūcija" bija vērsta pret Latvijas uzņēmējiem, lai kādi tie nebūtu. Interneta vietne pietiek.lv pirms vēlēšanām bija galvenais "Latvijas oligarhu" atmaskošanas un apkarošanas avots. To pašu savā propagandā darīja politiskā apvienība "Vienotība", kurā – kāda sagadīšanās! – bija iesaistījušās arī Sorosa finansētās personas no Delnas, Providus un laikraksta "Diena". Kad vēlēšanās uzvarēja "Vienotība", bet apvienība "Par labu Latviju", kurā bija apvienojušies daudzi Latvijas uzņēmēji, ieguva maz balsu un palika opozīcijā, sākās masveida izrēķināšanās ar Latvijas uzņēmējiem, kuru veica un turpina veikt "zviedru bankas" (skat. materiālus par "Lido", daudznozaru kompāniju "Daugava" u.c.).
Lasītājs varbūt teiks, ka "tā tiem oligarhiem arī vajag, gana mūsu sviedrus dzēruši". Taču, raugoties stratēģiski, tas nozīmē, ka pēdējie īpašumi un jomas, kas vēl nesen piederēja vai kurus kontrolēja Latvijas uzņēmēji, nu nonāk ārzemnieku kontrolē. Tas ir tieši tas mērķis, kuru ar nevalstisko organizāciju palīdzību gribēja sasniegt šo organizāciju kontrolētāji ārvalstīs. Faktiski "lietussargu revolūcijas" mērķis bija Latvijas nacionālā kapitāla iznīcināšana un tā nodošana ārvalstu kontrolē.
Tā tas bija iecerēts jau kopš t.s. liberālo reformu sākuma. Lai iegūtu aktīvāko cilvēku un uzņēmēju atbalstu, pirmajā privatizācijas fāzē kādu daļu uzņēmumu un īpašumu ļāva privatizēt iezemiešiem. Otrais posms bija Latvijas deindustrializācija un nelabvēlīgu apstākļu radīšana nacionālajai tautsaimniecībai, liekot tai konkurēt ar milzīgajiem starptautiskajiem karteļiem un ņemt aizņēmumus no ārvalstu bankām. Trešais posms bija Latvijas uzņēmumu iedzīšana parādu verdzībā un atņemšana. Nu šos uzņēmumus un resursus var pārņemt ārzemnieki.
Protams, ārvalstu kapitāls pārņem ne vien Latvijas uzņēmumus, bet arī to Latvijas pilsoņu privātos īpašumus, kuri nonāca maksāšanas grūtībās vai citādi tika ievilināti ārvalstu banku kreditēšanas programmās. Un nu labi redzams, ka ārvalstu kapitāls burtiski pārņēmis arī Latvijas valdību un varu visos līmeņos. Latvijas valdība katru savu soli un pozīciju saskaņo, pārskaņo un nemitīgi koriģē atbilstoši tam, ko teiks vai aizrādīs SVF misija, Pasaules Bankas misija, Eiropas Komisija un vēl citas neskaitāmas ārvalstu institūcijas, kas noteikti nav Latvijas pilsoņu vēlētas vai atbildīgas Latvijas pilsoņiem.
Turpinājums sekos…
Jānis Kučinskis
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
