Viena lieta būtu, ja no investētajiem līdzekļiem tiktu uzbūvēta jauna rūpnīca, uz no vietējiem cilvēkiem nomātas zemes, tā pirktu vietējo enerģiju, citas vietējās izejvielas, algotu vietējo un brīvo darbaspēku. Un saražoto eksportētu. Šādā gadījumā es neko ļaunu šajās investīcijās nesaskatu. Taču ja šie „investori” izpērk Latvijas zemi, rūpnīcas (bieži ar mērķi tās likvidēt), uzceļ veikalus kas izkonkurē vietējos tirgotājus, citu infrastruktūru, utt, tad jau šīs „investīcijas” mums ir kaitīgas, jo mēs zaudējam ietekmi paši savā zemē. Bez šim „investīcijām” mēs spētu to pašu, tiesa mazliet ilgākā laika periodā, toties tas būtu mūsu… Taču tas tiek noklusēts. Kāpēc? Tāpēc lai mēs „nemaisītos pa kājām”.
Šajā sakarā man ienāca prātā kāds salīdzinājums.:
Valsts (un tās pilsoņi) kas, lai palielinātu finansu ieņēmumus iztirgo ārzemniekiem savu infrastruktūru (namīpašumus, zemi, veikalus, ražotnes, darbnīcas, transporta un noliktavu uzņēmumus, utt) un domā, ka pēc visa tā vēl būs neatkarīga, ir salīdzināma ar cilvēku, kuŗš par dažiem latu desmitiem pārdod savus orgānus, un domā, ka ne tikai varēs mierīgi dzīvot tālāk turpmāk nepērkot dažādus medikamentus un rehabilitācijas pakalpojumus veselības un dzīvības uzturēšanai, bet par dzīvot vēl labākā kvalitātē nekā līdz tam… Vai ačgārnība nav acīmredzama?
Kaspars Bērziņš