Atšķirībā no Irākas Latvijā, protams, nav problēmu ar ūdens un elektrības padevi, pārtiku un mājokļiem. Pat korupcija, ko savā valstī vērtējam kā visai augstu, salīdzinot ar Irākas mērogiem, ir tīrais sīkums.
Pie mums nešauj, nespridzina, negriež galvas.
Kur tad meklējama līdzība?
Neskatoties uz milzīgām atšķirībām, abu valstu tautās, konstitūcijās, politikā, ir viena kopīga iezīme - gan Latvijā gan Irākā ir izveidojusies izteikta vairāku kopienu sabiedrība.
Irākā vienas tautības cilvēki tiek konfrontēti pēc reliģiskās piederības (musulmaņi šiīti un musulmaņi sunnīti), Latvijā būtībā vienas reliģiskās pārliecības cilvēki tiek pretstatīti viens otram pēc nacionālā un valodas principa.
Pilsoņi un nepilsoņi, latvieši un cittautieši.
Daļa Latvijas iedzīvotāju pēc pilsonības statusa, nav daudz drošākā un stabilākā stāvoklī, kā Tuvo Austrumu bēgļi, kas trauslās laivās mēģina šķērsot Vidusjūru īsti nezinot, pie kādas valsts krastiem vējš tos pienesīs. Vien cerot, ka tas būs ziemeļu piekrastē.
Kopš Sadama Huseina, kas valsti pārvaldīja autoritāri ar militāras stingrības un ķīmisko ieroču palīdzību, režīma sagraušanas un demokrātisku valsts pārvaldes mehānismu iedibināšanas Irākas sabiedrībai ir grūtības vienoties par ikdienas dzīvi, ekonomiku, reliģijas lomu, starptautiskām attiecībām u.t.t.
Galvenais iemesls tam ir šiītu un sunnītu starpā valdošā reliģiskā neiecietība. Nespēja aizmirst senus pāridarījumus un vienoties par sadarbību vai vismaz mierīgu līdzāspastāvēšanu. Viena puse ar aizdomām skatās uz otru, dažbrīd noraidot pat labas idejas vien tāpēc, ka tās nav nākušas no "pareizajiem" cilvēkiem.
Irākai, kurā nerimst šiītu un sunnītu ķildas, turklāt par savas neatkarīgas valsts izveidi arvien skaļāk runā kurdi, trūkst sabiedrības saliedētības vienotas valsts idejas vārdā.
Šīs saliedētības diemžēl trūkst arī Latvijā. Latvijā dzīvo cilvēki, kas jau 25 gadus nevar izvēlēties, kuras valsts pilsonību pieņemt, vai arī slēpj savu Krievijas pilsonību.
Latvija ir ģeogrāfiski nolemta būt par ceļotāju piestājas vietu, kur apgrozās dažādu tautību cilvēki, preces no visām pasaules malām, dažādu valstu nauda. Latvija ir ļoti viesmīlīga valsts un ir slavena visā pasaulē. Par to liecina ārzemju ceļotāju atsauksmes.
Pastiprinoties globalizācijas tendencēm pasaulē, Latvijas starptautiskā nozīme tikai pieaugs. Jau tagad Latvija un tās tauta ir pilnīgi globalizējusies pateicoties internetam, plašajām ceļojumu iespējām – mēs visi esam pasaules pilsoņi.
Pasaules pilsoņi, kuriem tajā pašā laikā būtu jānes savā sirdī vienotas Latvijas ideja.
Diemžēl Latvijas iedzīvotājiem trūkst saliedētības, kas ir īpaši bīstami apstākļos, kad reģionā varam vērot pirmos iespējamā hibrīdkara aizmetņus.
Jau 25 gadus Latvijas sabiedrību šķeļ dalījums pilsoņos un nepilsoņos.
Latvijā ir aptuveni 200 000 iedzīvotāju, bez noteiktas pilsonības, kuri nespēj piedalīties nevienas valsts politiskajā dzīvē un brīžiem, iespējams, pat jūtas vairāk piederīgi kādai citai valstij. Mūsu valstī ir liels skaits Krievijas pilsoņu, kas šeit dzīvo ar nepilsoņu pasēm.
Cik daudz viņu ir - tas pat īsti labi nav zināms, tajā pašā laikā tas ir nozīmīgs Latvijas iekšējās un ārējās drošības jautājums, kam var būt izšķiroša nozīme politiskās nestabilitātes brīžos.
Ja valsts iedzīvotāju vidū trūkst saliedētības, sagraut valsts neatkarību ir viegli. It īpaši, ja tajā ir ieinteresētas arī spēcīgas kaimiņvalstis.
Sašķeltā Irāka ir uzskatāms piemērs.
Savukārt, etniskā dalījuma aspektā situācija Latvijā ir pat sliktāka nekā Irākā.
Tas, ka sabiedrības integrācijas jautājums jau sākotnēji netika risināts sekmīgi, lai paliek uz mūsu nepieredzējušo 90. gadu politiķu sirdsapziņas.
Mūsu paaudzes politiķiem, savukārt ir visas iespējas mācīties no pagātnes un citu valstu pieļautajām kļūdām. Ir iespējas uzlabot esošo situāciju, mazinot etnisko spriedzi un dažu iedzīvotāju grupu politisko aizvainotību. Ir iespējas saliedēt dažādu tautību iedzīvotājus vienas valsts un vienas idejas vārdā.
Jāsāk būtu ar nepilsoņa statusa anulēšanu.
Pēcpadomju integrācijas procesi mūsu valstī jau ir beigušies, un katram būtu jābūt gatavam izdarīt savu izvēli par labu kādas valsts pilsonībai – vai tā būtu Latvija, vai Krievija, vai kāda cita valsts.
Latvijas pilsonība, protams, ir pieejama katram, kas tam ir gatavs likumā paredzētajā kārtībā.
Tiem, kas vēlēsies iegūt Krievijas pilsonību, un tomēr gribēs palikt dzīvot Latvijā, jo ir saraduši ar šo valsti (daudzos gadījumos tie būs pensijas vai pirmspensijas vecuma cilvēki) varētu piešķirt mūža uzturēšanās atļaujas.
Piešķirot mūža uzturēšanās atļaujas, mēs varam dot viņiem brīvību, un sapratni, ka arī viņiem ir nākotne Latvijā un Eiropā.
Latvijas valsts ieguvums – būtu apkaunojošā politiskā dalījuma pilsoņos un nepilsoņos atcelšana, kā arī skaidrība par to, cik tad īsti mūsu valstī ir Krievijas pilsoņu, kurus kādas kaimiņvalsts prezidents pēkšņi var nolemt "aizsargāt".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
