"Zinātniskā darbība – radoša darbība, kas ietver zinātni, pētniecību un inovācijas. Zinātne – intelektuālās darbības sfēra, kurā ar teorētiskām vai eksperimentālām metodēm tiek iegūtas un apkopotas zināšanas par dabā un sabiedrībā pastāvošajām likumsakarībām. Pētniecība – mērķtiecīga darbība ar zinātnes metodēm iegūto faktu, teoriju un dabas likumu izmantošanai jaunu produktu, procesu un metožu radīšanā vai pilnveidošanā."
Tātad zinātniskā darbība ir plašāks jēdziens, kas iekļauj gan zinātni, gan pētniecību, gan inovācijas.
Vispirms var norādīt, ka nedz zinātne, nedz pētniecība – saskaņā ar likumā sniegto definīciju – neiekļauj uzskatu paušanu. Zinātniskā darba rezultātu atspoguļošana sabiedrībai, protams, to iekļauj. Taču, ja vērtē nevis publicitātes, bet gan juridiskos aspektus, tad uzskatu paušana jau ir joma, kas attiecas uz Satversmes 100. pantā aizsargāto vārda brīvību, nevis uz Satversmes 113. pantā aizsargāto zinātniskās jaunrades brīvību.
Tātad Satversmes 113. pantā aizsargātā zinātniskās jaunrades brīvība neattiecas uz uzskatu paušanu, bet gan uz jaunu zināšanu ieguvi un apkopšanu, un to izmantošanu jaunu produktu, procesu un metožu radīšanā vai pilnveidošanā.
Te var aizskart jautājumu, ciktāl atsevišķu sociālās zinātnes nozaru pētījumi faktiski atbilst zinātnes jēdzienam – ja to ietvaros mazāk tiek iegūtas jaunas zināšanas, bet vairāk tiek pausti uzskati? Attiecīgo nozaru pārstāvji uz šādu jautājuma sniedz daudzvārdīgu aplinkus argumentāciju, izvairoties no tiešas atbildes. Savukārt eksakto un dabaszinātņu pārstāvji vienkārši nevēlas ielaisties šāda veida kritiskās diskusijās ar citu nozaru pārstāvjiem, jo viņi savu laiku pamatā veltī aktuāliem pētījumiem savās jomās.
Taču, ja atzīst, ka zinātne un pētniecība pēc definīcijas neiekļauj uzskatu paušanu, tad nav pamats apgalvot, ka ierobežojumi paust uzskatus kaut kā apdraud zinātniskās jaunrades brīvību. Savukārt, vārda brīvība Satversmes 116. panta kārtībā var būt ierobežota – lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Te jau ir būtisks jautājums – ciktāl zinātniskā jaunrade būtu jāuzskata par neierobežojamu indivīda brīvību, ko kategoriski jāaizsargā cilvēktiesību līmenī, un ciktāl tā būtu jāsamēro ar sabiedrības interesēm? Vai sabiedrības intereses tiešām ir pilnīgi nesvarīgas, ja pretējā kausa pusē ir zinātnieka individuālā jaunrades brīvība? Vai tas ir samērīgi? Īpaši jau apzinoties, ka cilvēktiesības (Satversmes 116. pants) noteic samērīgumu ar sabiedrības interesēm attiecībā uz citām individuālām brīvībām. Proti – ir pieļauti ierobežojumi tādām cilvēktiesībām kā runas brīvība, privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramība, tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu, tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tiesības streikot, reliģiskās pārliecības paušanu utt. Kāpēc zinātniskās jaunrades brīvība ir izcelta kā pilnīgi neaizskaramas cilvēktiesības?
Cits apstāklis, kas piesaista uzmanību aktuālajā diskusijā – saskaņā ar Zinātniskās darbības likuma spēkā esošo reglamentāciju, kopš tā pieņemšanas brīža (2005. gada) zinātniekiem ir pienākums pārtraukt zinātniskos pētījumus, ja tie, pēc zinātnieka atzinuma, var radīt draudus cilvēcei, sabiedrībai vai dabai, un informēt par to sabiedrību. Tātad likumā jau ir iekļauts ierobežojums zinātniskās jaunrades brīvībai. Taču nekādas iebildes tas nedz no zinātnieku, nedz likumdevēja puses neraisa. Kāpēc? Vai tāpēc, ka šī norma ir neefektīva?
Pirmkārt, kā gan zinātnieks, pat ja gribētu, patstāvīgi varētu novērtēt to, vai viņa pētījums rada vai nerada draudus sabiedrībai? Šis jēdziens "draudi sabiedrībai" nav likumā paskaidrots, līdz ar to tā interpretācija ir katra paša ziņā.
Te jāpiebilst, ka Nacionālās drošības likumā ir sniegta definīcija jēdzienam "nacionālā drošība", turklāt šajā likumā ir arī noteikta kārtība un institucionālā kompetence šā apstākļa novērtēšanai. Saskaņā ar definīciju ("nacionālā drošība ir [...] stāvoklis, kurā ir garantēta [...] sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte") izriet, ka jēdziens "nacionālās drošības apdraudējums" korelē ar jēdzienu "draudi sabiedrībai". Līdz ar to nacionālās drošības aizsardzība būtu tiesisks mehānisms, kā nodrošināt spēkā esošo Zinātniskās darbības likuma piemērošanu sabiedrības interesēs. Arī Zinātniskās darbības likums taču norāda uz zinātni kā īpaši svarīgu sabiedrības attīstības faktoru.
Otrkārt, spēkā esošajā Zinātniskās darbības likumā ir klasiska interešu konflikta apstākļi: kādēļ gan lai zinātnieks pats saskatītu nepieciešamību pārtraukt savus pētījumus?! Var tikai izteikt minējumus par to, kādi motīvi var nodrošināt šādu zinātnieka attieksmi pret savu darbību. Bet tie ir tikai minējumi. Savukārt jebkāds cits tiesisks mehānisms, kā zinātnieku informēt par to, ka viņa pētījumi rada draudus sabiedrībai, nepastāv.
Radioraidījuma "Krustpunktā" intervētā doktorante Olga Procevska izvairījās sniegt konkrētus piemērus par sabiedrību apdraudošiem pētījumiem (tā vietā tikai pareklamējot savu grāmatu), bet šajā sakarā norādīja uz zinātnieku sabiedrības pašregulāciju saskaņā ar zinātnieku ētikas kodeksu un pētījumu līgumiem ar pasūtītāju.
Protams, ikvienā sociālā grupā pastāv savi pašregulācijas mehānismi un savas ētikas normas, pat kriminālajā vidē, atvainojos par tādu salīdzinājumu. Tomēr tāds mehānisms nav juridiskas dabas, līdz ar to par tā efektivitāti arī var būt tikai pieņēmumi, jo ētikas normu interpretācija un ievērošana pamatā tomēr ir tikai katra indivīda atbildība, ko sabiedrība ietekmēt var minimāli.
Vispārīgi skatot zinātnes jomas attīstību, var pamanīt piemērus zinātniskiem pētījumiem, kas nepārprotami radījuši draudus sabiedrībai, tomēr zinātnieki tos nav pārtraukuši. Acīmredzamākie ir pētījumi masu iznīcināšanas ieroču izstrādē un to iedarbības uz cilvēku pārbaudē; nežēlīgi medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti totalitāros režīmos; eigēnikas pētījumi cilvēku mākslīgai selekcijai; psihes pētījumi pret cilvēka gribu, t.sk. psihoaktīvu vielu iedarbības pārbaudē pret neinformētiem cilvēkiem, utt. Interneta meklētājā var atrast piemērus daudziem pat derdzīgiem eksperimentiem, ko vienā vai otrā pasaules malā zinātnieki ir veikuši vai nu sociopātiskas personības dēļ, vai arī neētiska pasūtījuma dēļ.
Tie gan ir vēsturiski piemēri. Tomēr diez vai par visu var aizbildināties ar vienīgi aizgājušā laika specifiku. Cilvēka daba jau nemainās. Bet mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, piemēram, nanolīmenī radīt pašreplicējošus bioloģiskus organismus, var radīt jaunus izaicinājumus attiecībā uz bioloģisku ieroču izstrādi u.tml.
Diezgan izteikta ir tendence, ka sabiedrību apdraudoši pētījumi lielākoties raksturīgi militarizētos režīmos, turklāt zinātnes progress kopumā diezgan izteikti korelē ar militāro progresu. Nav šaubu, ka militārā joma skar arī draudus sabiedrībai, līdz ar to sabiedrībai ir būtiska šās jomas attīstība. Citiem vārdiem, sabiedrībai ir būtiski arī tas, kādi zinātniskie pētījumi tiek veikti, neatstājot šo izvēli vienīgi pētījuma pasūtītāja un zinātnieka ziņā.
Jā, par laimi, neviens no tādiem piemēriem neattiecas uz Latviju. Tomēr, vai ir pamats utopiski pieņemt, ka Latvijas sabiedrību nekad nekas nevar apdraudēt? Var paļauties, ka visi zinātnieki vienmēr godprātīgi ievēros pašregulējošās ētikas normas. Bet tā ir tikai paļāvība.
Nevar nepamanīt arī, ka vairāki pētījumu virzieni mūsdienās patiesībā tiek gan ierobežoti arī ar tiesiskiem mehānismiem. Kaut vai cilvēku klonēšanas jomā.
LR Satversmē noteiktas cilvēktiesības likuma redakcijā, kas stājas spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tomēr Latvijai saistošas ir arī tās starptautiskās tiesību normas, kuras valsts ir ratificējusi. Tajā skaitā 1997. gada 4. aprīļa ES Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā un tās 1998. gada 12. janvāra Papildprotokols par cilvēku klonēšanas aizliegumu, kas Latvijā stājas spēkā 2010. gada 1. jūnijā, noteic: "Cilvēka embriju radīšana pētniecības nolūkos ir aizliegta. Jebkura darbība un mērķi radīt cilvēku, kas ģenētiski identisks citam cilvēkam, vienalga, dzīvam vai mirušam, ir aizliegta."
Pētnieciskas darbības aizliegumi ir arī 1996. gada 17. decembra ANO Konvencijā par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksīnus saturošo ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu, kas Latvijā stājas spēkā 1997. gada 3. janvārī, kā arī citiem starptautiskiem līgumiem masu iznīcināšanas ieroču ierobežošanas jomā.
Līdz ar to jautājums, kas tika uzdots radioraidījuma "Krustpunktā" intervētajai doktorantei Olgai Procevskai – vai iespējami tādi zinātniski pētījumi, kurus sabiedrības interesēs tomēr vajadzētu ierobežot – patiesībā prasa nevis emocionālu, bet gan racionālu atbildi, jo ne vienmēr tas var būt vienīgi katra pētnieka brīvas izvēles jautājums. Sabiedrības bažas – ja tādas rastos – neradītu jau fundamentāli pētījumu virzieni, bet gan atsevišķi lietišķo pētījumu projekti.