Latviju ir nodevuši visi. Gan tie, kuri vēlējās uz tās rēķina nopelnīt... gan tie, kuri bija gatavi pārdot tās vērtības.. gan tie, kuri centās uz tās fona paspīdēt pasaules acīs...
Gan tie, kuri savu vērtību meklēja ārpus tās… gan tie, kuri nospieda pogu tās bojāejai .. (vai varbūt paātrināja jauno sākumu?)
Gan tie, kuri nevarēja savā starpā pīrāgu sadalīt, tādējādi sadalot savu tautu.. gan tie, kuriem taisnība un cīņa (vai uzvara?) bija svarīgāka par cilvēku līdzās…
Gan tie, kuri atstājot zemi, atstāja paši sevi un to, ko varēja dot... gan tie, kuri domāja, ka paši, paši visu izdarīs, vieni…
Un, pat tie, kas līdz pēdējam turējās pirmajās rindās, tomēr, vai nu izšķīda patēriņa pasaules plūdos vai atļāva bailēm sevi pieveikt, jo... Mīlestība... tā basām kājām ērkšķu ceļus brien..
tomēr, vienīgi Tā ir brīva no bailēm. Un, vienīgi Tajā ir iespējama uzvara.
Katrs sapratīs.
Tādi mēs bijām, visi… es izvēlos teikt – bijām.
Ja kāds domājas TAISNS esam Dieva un Latvijas priekšā, pasmaidiet..
Tomēr, vai ziniet, kas ir Latvijai visuzticīgākie?
Tie, kas 91.-ā stāvēja uz barikādēm un bija pietiekami nobrieduši, lai saprastu – KAS TAS IR? PAR KO TAS IR? Un, AR KO TAS VIŅIEM VAR BEIGTIES.. Tomēr, viņi bija TUR, viņi bija GATAVI atdot savu dzīvību par Latviju. Viņi SKAIDRI APZINĀJĀS situācijas nopietnību, varbūt, atšķirībā no tiem, kas nebija kara laikus pieredzējuši, tāpēc gāja iedvesmas, jaunības degsmes vai intereses un kāda patriotiska klikšķa vadīti (es, protams, nerunāju par visiem 100%, un, paldies Dievam, par KATRU!!!)
Un, viņi ir tā daļa cilvēku, kas, dēļ mīlestības pret savu zemi, to neatstāja ne krīzes, ne pēckrīzes laikos, ja arī bija SPIESTI savu zemi pārdot (un, mēs varam tikai iedomāties, ko tas viņiem maksāja).
Viņiem tagad ir 75 un vairāk… Septiņdesmit pieci un vairāk..
Un, diez(in)vai viņi ir šī raksta lasītāji un šīs mēdiju telpas lietotāji... tomēr,
viņi ir tie, kas vairs nav spējīgi fiziskus "kalnus gāzt", nereti pat par sevi parūpēties..
Viņu BALSS ikdienā nav, tomēr viņi – IR.
Un, viņi ir mums – UZTICĒTI.
Es runāju par cilvēka cienīgām vecumdienām tajā zemē, par kuru viņi, garīgi skatoties (jo, garīgi pietiek ar gatavību sirdī) atdeva savas dzīvības.
Mēs tik ļoti, kā tauta, esam "Dzīvojuši" kapos, skatoties atpakaļ, pagodinot mirušos un svinot kapu svētkus kā nacionālos svētkus... tad izvēlēsimies beidzot – Dzīvību un pagodināsim taču – Dzīvos!!!! Kamēr tie vēl ir mūsu vidū...
Tad mēs DZĪVOSIM paši.
Izvēlies Dzīvību, - saka Dievs...
"tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji,
mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums, ka tu dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, ar zvērestu ir apsolījis dot." 5.Mozus 30:19-20.
Bez moralizēšanas…
Ar Mīlestību…
To, Kura basām kājām ērkšķu ceļus brida, mūsu dēļ... lai mēs – DZĪVOTU.
Kāds ārvalstu sociologs vai pētnieks (un, piedodiet, bet man slinkums apskatīties, tas bija vienā no dokumentālajām filmām par "Atmodas laiku". Ja tas kādu no jums pamudinās vēlreiz tās noskatīties, ļoti jauki) teica apmēram šādus vārdus – tauta, kas ir BRĪVA savā izvēlē, nav iekarojama..
Es piemetinātu šādus vārdus – tā ir tauta, kas Dievu izvēlējusies par savu Gaismu.
*Portāls "Delfi" publicē lasītājas Esteres vēstuli bez redakcionālām izmaiņām
