Lasītājs: Divu pasauļu attieksme pret 'mirušajām dvēselēm'  (51)

Pēc smagas operācijas mani uz Somiju no Latvijas veda dēls. Somijas lidostā konstatēju, ka bagāžas čemodānam nolauzta atbalsta kājiņa. Dēls, kurš dzīvo Somijā ilgi, tūlīt nofotografēja somu, bagāžas talonu ar svītru kodu, uzvārdu un datumu. Arī čemodāna pirkuma kvīti, kas bija saglabāta. Pa e­pastu to visu nosūtīja lidsabiedrībai. Pēc dažām dienām uz manu e­pastu atnāca viņu vēstule ar atvainošanos un piedāvājumiem incidentu nokārtot. Neprasīja notariāli apstiprinātu parakstu vai personisko ierašanos. Pēc nedēļas uzrādītā naudas summa tika pārskaitīta uz manu bankas kontu.

Otrais fakts bija bēdīgs. Pēc kāda laika konstatēju, ka man nav pārskaitīta pensija. Uzrakstīju pieprasījumu Tukuma Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA). Viņi paskaidroja, ka visi mani dokumenti nosūtīti uz Rīgas VSAA Starptautisko pakalpojumu nodaļu. Jaundibinātās nodaļas priekšnieki rīkojās radikāli. Es neesot ieradies personiski VSAA SPN, kā to prasa Ministra kabineta noteikumi Nr.542. Esmu ārzemēs dzīvojošs pensionārs un mans pienākums esot ierasties nodaļā personiski. Mēģināju paskaidrot, ka dzīvoju gan Somijā, gan Latvijā. Ka katru gadu personiski ierados Tukuma VSAA. Pašlaik esmu pēc operācijas.

Nosūtīju iesniegumu ar savu parakstu par šo faktu. Pieliku klāt noskanētos dokumentus no Tukuma poliklīnikas, Gaiļezera slimnīcas un P.Stradiņa slimnīcas, kas netieši pierādīja ,ka esmu Latvijā nodzīvojis četrus mēnešus. Visi zina, ka nekādi pakalpojumi poliklīnikās un slimnīcās netiek sniegti, kamēr tu neesi uzrādījis pasi. 

Pievienoju klāt arī Rīgas lidostas bagāžas birku ar savu uzvārdu, izlidošanas datumu un svītra kodu , ko viltot nevar. Savā naivumā domāju , ka mani aizsargās Satversmes 91 pants pret diskrimināciju, 92 pants par nevainības prezumpciju, 97 un 98 panti, kas atļauj brīvi pārvietoties un atgriezties Latvijā. Noteikti 109 pants, kas nodrošina sociālo aizsardzību un pensiju. Ja vēl palasa Civillikuma 7 pantu, kas nosaka, ka dzīves vieta ir tā vieta, kur persona labprātīgi apmetusies ar tiešu vai klusējot izteiktu nodomu... Arī, ka vienai personai var būt vairākas dzīves vietas. Tad cerība bija liela.

Atbildes uz maniem iesniegumiem bija kā betona siena. Jūs dzīvojiet ārzemēs un MK noteikumi Nr.542 prasa tikai to un tikai tā. Ierasties koncentrācijas nometnes tērpā, ar dzelteno zvaigzni pie krūtīm. Kā nacistu vai PSRS kolhozu laikā. Mana iztēle man rādīja to šādi. Atbildes dokumentos man, Ministru prezidentei un Saeimai bija svītrota mana Latvijas adrese un teikts, ka esmu ārzemēs dzīvojošs pensionārs.

Sapratu, ka jaunajai nodaļai vajag sevi pierādīt. Nopelnīt savu tūksoš eiro lielo algu. Te kāds pensionārs uzdrošinās šļupstēt par satversmi un Civillikumu!

Rodas jautājums. No kura laika Valsts ierēdņi var norādīt, kur man dzīvot?

Uz kādu likumu pamata man tika aizturēta pensija uz diviem mēnešiem?

Ar kādām tiesībām izpildvaras ierēdņi spļauj virsū Tiesu un Likuma devēju varai?

Ceru, ka kāds Latvijas advokāts palīdzes man rast uz to atbildi. Atbildi, kas prasīs izmaksāt sāpju naudu par pazemojumu un meliem.