Tāpat nebeidzam līksmot par jūsu rakstu. Mēs arī sevi uzskatām par feministiem – mēs vairs šī vārda nebaidāmies! Nešaubāmies, ka pavisam drīz visa Latvija sadosies rokās zem feminisma karoga, un lielā mērā par to jāpateicas mūsu brašajām Latvijas sievietēm. Tomēr gan jums, gan mums ir skaidrs, ka viņu skaisto acu zilajos ezeros, kas ir spogulis uz viņu sarežģītajām dvēselēm, iemaldās pa kādai ēnai. Un varbūt tā ir arī mūsu vaina, ka neesam savas sievietes gana daudz mīlējuši un esam dāvinājuši viņām ziedus tikai 8. martā. Bet nāks jaunā paaudze un labos mūsu kļūdas. Patiesībā šī jaunā paaudze jau ir atnākusi – mēs to redzam jūsu personā!

Tomēr, runājot par ēnām, mēs esam pārliecināti, ka jūs, cienītais raksta autors vai autore, labi zināt, ko mēs ar to domājam. Ne velti savā rakstā jūs saucat sievietes pamazināmos vārdos: Baibiņa, Veltiņa. Šo sarakstu varētu turpināt.

Patiešām, mūsu feministes reizēm uzvedas kā tādas mazas, aušīgas meitenes, kuras pašas nezina, ko viņas grib! Cik labi, ka viņām blakus ir tādi cilvēki kā jūs un mēs, kuri neskopojas ar padomiem un maigi – lai netraumētu viņu trauslās psihes – palīdz ierādīt viņām īsto vietu. Mūsu dzīves pieredze parāda, ka nekas sievietēm nepadodas tik labi kā bērnu dzemdēšana, ēst gatavošana un mājassolis. Kas gan būtu mūsu svētki bez viņu gatavotā cūkgaļas cepeša? Kas būtu mūsu valsts bez viņu dzemdētajiem bērniem? Mūsu taču pašu nebūtu! Kādam muļķim gan jābūt, lai to apšaubītu?

Vai tad tiešām viņas nesaprot, ka mainīt bērna autiņus ir simtreiz patīkamām nekā stāvēt uz atkritumu savācēja aizmugurējā pakāpiena? Turklāt tas ir arī daudzkārt drošāk pašām – padomājiet, cik viegli tādai sievietei ir kļūt par izvarošanas upuri, agrā rīta stundā neaizsargātai tur stāvot? Vēl, nedod dievs, ienāks prātā uzvilkt mini svārkus, lai parādītu pasaulei savas slaidās kājas. Vai tad viņas nezina, ka vīrieši, tādas ieraugot, zaudē jebkuru sajēgu? Tāds ir dabas likums un pret dabu cīnīties ir bezjēdzīgi.

Nu kāpēc sievietēm par katru cenu jāielaužas tajos lauciņos, kur gadu simtiem tik omulīgi esam saimniekojuši mēs? Te mums ir izveidota sava kārtība, sava vērtību hierarhija, un viss ir labākajā kārtībā. Bet ko dara feministes?

Nepietiek ar to, ka Latvijā, mums par lielu kaunu, lielāka daļa augstskolu beidzēju ir sievietes (pēc 2016. gada datiem – 65%, neklātienes studijās – pat visi 70%!), bet, bruņojušās ar diplomu, viņas atnāk un visu grib izjaukt! Piedodiet, dārgās kundzes, bet varbūt tomēr nevajag? Mēs taču negribam ieviest savu kārtību jūsu rokassomiņās.

Turklāt jūs maldīgi pieņemat, ka pastāv kaut kāda milzu atšķirība starp podu un Valsts Kases tīrīšanu. Tas pats melnais darbs vien ir. Ticiet, diez vai jūs gribēsiet savas daiļās rociņas mērcēt šajā vircas mucā! Mēs taču tāpat visu sadalām godīgi – par to nopelnīto (nu labi, nosperto) piķi es, piemēram, savai sievai nopirku kažoku. Viņa laimīga, es – arī. Miers un saticība mājās – tas nav mūsu izgudrojums, tā ir daļa no sentēvu gudrības!

Tāpat sentēvu gudrība pauž, ka karot tomēr jāiet vīriešiem. Vai tad sievietēm nepietiek, ka bruņoto konfliktu laikā viņas jau tāpat iet bojā kā civiliedzīvotājas, turklāt bieži vien pirms tam tiekot izvarotas? Vai tad noteikti jāraujas uz fronti, kur kāds augumā padevies vecis viņu aizmetīs prom kā salmiņu? Ja vēlas asas izjūtas, var taču vienkārši pakaitināt savu vīru – cik daudz belzienu sievietes saņem tieši ģimenes lokā!

Bet mūsu dāmu piedzīvojumu alkas ar to nebeidzas, viņas grib vairot savas ciešanas un gatavas ziedot savu skaistumu un jaunību uz apšaubāmu dievu altāra. Reizēm tik grūti ir viņas apturēt, tik grūti pasargāt viņu maigo ādu no rūpju rievām! Un vai tad feminisms nav par to, lai sievietes vaigs atmirdzētu rāms un mierpilns – it kā tajā atblāzmotu pavarda drošā uguns liesma?

Par laimi, vismaz viņu tehniskās zināšanas tomēr ir pārāk trūcīgas, lai izdarītu pašnāvību. Pēc statistiskas datiem vājā dzimuma pārstāves izdara pašnāvību mēģinājumus daudz biežāk nekā vīrieši, taču vīrieši, būdami cilvēki ar skaidru vīziju, uz mērķi virzās daudz apņēmīgāk – kā jau parasti tas notiek.

Bet mēs taču nedalīsim cilvēci sievietēs un vīriešos, vai ne? Dzimumam ir nozīme pie bērnu taisīšanas, viss pārējais – katram pēc viņa spējām un vajadzībām! Vienīgais, pret ko gribas iebilst, ir tas, ka sievietes ir tik pašpārliecinātas. Nu nepatīk mums tās resnās, kas iet pa ielām un bļaustās! Vai tad tiešām ir tik grūti nedaudz notievēt un ievērot klusumu pēc pulksten 22? Vai tad šajā laikā jums nav jāliek bērni gulēt vai jāgatavo kotlešu masa?

Tomēr, par laimi, šādu miera traucētāju nav daudz. Ar pārējām sievietēm mēs tīri labi saprotamies un ar prieku pamanām, ka viņas piekrīt mūsu viedoklim. Paņemot rokās mūsu mīļo sieviešu, – Baibiņas un Veltiņas – plaukstiņas, mēs jūtam (jo vīrieši arī jūt!), ka feminismā esam guvuši saskaņu un pārliecību, ka mums savā starpā ir jāsadarbojas. Paldies feminismam par to!

Bijušā kolhoza "Tēva likums" vīriešu kolektīva vārdā,
Maigonis Drāzējs