"Man ir kāds pavisam neparasts un sarežģīts stāsts, kā arī lūgums. Vēlos uzmeklēt sievietes, kura pēckara gados (no 1946. līdz 1948. gadam) strādāja par ārsti Rīgas psihiatriskajā slimnīcā, bērnus vai mazbērnus. Vēlos viņu atrast, lai pateiktos. Šī patiešām apbrīnojamā sieviete nenobijās no iespējamām represijām un glāba mana vectētiņa Sergeja Ivana Aleksejeviča dzīvību," raksta Elena Sičeva.
"Pēc kara vectētiņš atgriezās mājās Ļeņingradā, kur viņu iecēla par Karagūstekņu un uz Vāciju deportēto repatriācijas nodaļas priekšnieku. Viņš sāka glābt cilvēkus no nošaušanas un lēģeriem, iekārtojot tos darbā kara rūpnīcā. Tas viss turpinājās neilgi. 1946. gada beigās un 1947. gada sākumā (mamma precīzu datumu nezina, bet tā bija ziema) vectētiņš neatgriezās mājās. Manu vecmāmiņu ar trim mazām meitām izmeta no dzīvokļa un izmitināja bijušajā lietuviešu pilī aiz Marijas teātra.
Par vectētiņu nebija nekādu ziņu. Kad mamma mēģināja uzzināt kaut ko par viņa likteni iepriekšējā darba vietā, viņai rupji norādīja: vairāk neko nejautāt! Bet notika brīnums. Reiz mamma saņēma zīmīti, kurā bija rakstīts: "Neuztraucieties. Jūsu vīrs un tēvs ir dzīvs. Es atbraukšu un visu izstāstīšu," tādas ir manas atmiņas par stāstu, ko dzirdēju no savas mammas, Lidijas Zemskovas (Sergejevas) Ivanovnas.
Rīgas ārstes stāsts. 1947. gads.
"Cerības uz dzīvību nebija. Viņš bija pēc "vardarbības pagraba", bez samaņas, nebija nekādu dzīvības pazīmju. Kravas automašīnas riteņi brauca pāri baltam kraukšķīgam sniegam un tuvināja viņu melnajai nekurienei. Taču notika negaidītais. Mašīna piepeši apstājās, viņu izmeta no mašīnas un pameta. Tā parādījās pirmais eņģelis-sargātājs, pavēršot tumšo spēku iedarbību dzīvības un gaismas virzienā. Pēc tam agrā rītā parādījās cits eņģelis-sargātājs. Ārste, kura izglāba manu vīru..," no mammas dzirdēto atstāsta Ivana meita.
"Agrs ziemas rīts 1947. gadā. Kopā ar sanitāru mēs, kā jau parasti, devāmies ar zirgiem uz ceptuvi pēc maizes. Slimos ir jābaro katru dienu, tāpēc izbraukums ārpus slimnīcas teritorijas bija ikdienišķs un līdz sīkumam izplānots rituāls. Kolīdz izbraucām pa slimnīcas vārtiem, sniegā ieraudzīju cilvēku. Viņš bija zaldāta zābakos bez šņorēm, praktiski izģērbts, nosalis, bez samaņas. Neviena blakus nebija. Atstāt viņu salā tādā stāvoklī vienkārši nedrīkstēja. Mēs viņu iekrāvām ratos un devāmies atpakaļ uz slimnīcu.
Vīrieti ievietoja palātā, kur atradās psihiski veseli cilvēki – pārējās palātās ārstēja garīgi sasirgušos pacientus. Tādu pēc kara bija daudz.
Vīrietis ilgi nenāca pie samaņas. Viņam nebija dokumentu. Kad beidzot viņš pamodās, bija skaidri redzams, ka viņš baidās runāt. Sāku viņu ārstēt. Viņš izrādījās spēcīgs un ātri atlaba, teica, ka viņu sauc Ivans. Vairāk neko viņš nestāstīja. Bija skaidri redzams, ka viņš ir izglītots un inteliģents cilvēks, kura dzīvē notikuši šausminoši notikumi.
Ivans sāka palīdzēt manai ģimenei, kura dzīvoja slimnīcas teritorijā mājā ārstiem. Spēlējās ar bērniem, lasīja tiem grāmatas, stāstīja stāstus, mācīja, tāpat sāka palīdzēt arī slimnīcā. Kaut kādā brīnumainā veidā viņš palīdzēja izārstēt vīru no tuberkulozes.
Reiz Ivans nosauca savu uzvārdu, pateica, ka pats ir no Ļeņingradas, ka tur viņam ir sieva un bērni.
Tad es viņa ģimenei aizsūtīju zīmīti: "Neraizējietes, jūsu vīrs un tēvs ir dzīvs. Es pie jums atbraukšu un visu izstāstīšu."
Zīmīti nodeva ar sanitāru, bet pēc kāda laika es pati aizbraucu uz Ļeņingradu kvalifikācijas celšanas nolūkā un iepazinos ar Ivana ģimeni. Ar Ivana sievu Anastasiju un viņa trim mazajām meitiņām. Bija skaidrs, ka Ivanu jāatgriež slepeni. Pasi noformēja Ļeņingradā vecākā meita Lida, balstoties uz medicīnisko izziņu. Tad nozīmēja pavadoni un atgrieza Ļeņingradā. Tur Ivanu pārtvēra citi eņģeļi, bet tas jau ir cits stāsts," tā bija stāstījusi vectētiņu glābusī ārste.
"Es ļoti gribu atrast šīs labsirdīgās sievietes bērnus vai mazbērnus, lai pateiktu viņiem vienkārši cilvēcisku paldies," saka Ivana mazmeita.
"Cik sapratu, tad slimnīcas ārsti dzīvoja slimnīcas teritorijā ārstu mājā. Sievietes dzīvoklī lielāko daļu laika pavadīja arī vectētiņš, kamēr viņu neaizsūtīja atpakaļ uz Ļeņingradu. Daktere viņam uzrakstīja slimošanas vēsturi, kā arī izziņu tādā veidā, lai viņš būtu aizsargāts un nevarētu tikt pakļauts represijām. Tikai pēc 1953. gada viņš varēja atjaunot savus nopelnus.
Ja jums ir kaut kas zināms par šo stāstu un slimnīcas ārstiem, lūgums sazināties ar pārraides "Gaidi mani" brīvprātīgo palīgu Mārtiņu Ziebergu. martins.ziebergs@inbox.lv, tālrunis 29923833.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
