Tās galvenās idejas ir šādas: 1) "Civildienests izplešas saskaņā ar nepielūdzamu vairošanās likumu neatkarīgi no darba daudzuma (ja tāds vispār ir), kas jāpaveic". Autors šai domai ir pievienojis statistikas datus, no kuriem visspilgtākie ir par Lielbritānijas floti, kas 1914. gadā bija vislielākā pasaulē un ko tad pārvaldīja 4366 ierēdņi, bet 1967. gadā, kad Lielbritānijai vairs nebija vērā ņemamas flotes, to pārvaldīja 33 000 ierēdņu. 2) "Papīri audzē papīrus, un statistikas datu apgrozība kļūst ar katru gadu sarežģītāka. Galvenais birojs grimst informācijas straumē, un veselas nodaļas nodarbojas tikai ar tās iegrāmatošanu". 3) Jo vairāk papīru sasniedz galveno biroju, jo mazāk laika paliek to apstrādei un lēmumu pieņemšanai, un tādējādi "svarīgas problēmas nogrimst trivialitātēs un tējā" (pie mums "kašķos" un kafijā – R.Ā.) Turklāt piramīdveida atbildības struktūrā lēmumi bieži tiek pieņemti, pamatojoties uz nejaušības principu. Priekšnieks paļaujas uz to, ka ierēdņi hierarhijas apakšgalā ir jautājumu pamatīgi izpētījuši, jo viņam pašam nav laika iedziļināties papīru jūrā, bet ierēdņi vairās uzņemties atbildību, jo baidās, ka viņus vainos par iespējami nepareizu atbildi, un domā, ka priekšnieks visu zina labāk. K. Nortkots Parkinsons to sauc par papīru stumdīšanu un izvairīšanos no lēmuma pieņemšanas, kas, viņaprāt, ir plaši izplatīta parādība. Ja vēl šiem izteikumiem pievienojam V. Čērčila novērojumu, ka "parlamentārieši koncentrē visu varu valdības rokās. Maksimāli attīstīta ierēdniecība kļūst par pārstāvības pārvaldes galveno pazīmi" ("Dumpinieka runas"), tad redzam, ka parlamentiem ir radusies dilemma, kā realizēt sevis pārstāvētās tautas un nevis ierēdņu varu, kā reāli iesaistīt visus parlamentāriešus lēmumu pieņemšanā, jo viņiem fiziski nav iespējams visos sīkumos iepazīties ar ierēdņu sagatavotajiem dokumentiem, nedz arī ar savu kolēģu komisijās sagatavotajiem dokumentiem. K. Nortkots Parkinsons par to saka: "Mūslaiku galvenā problēma — no kuras ceļas visas pārējās grūtības – ir politiskās teorijas stagnācija tehnoloģiju straujas attīstības laikmetā. Vissarežģītākie instrumenti ir tādējādi nodoti to politiķu rokās, kuru idejas ir radušās zirgu pajūgu laikmetā".
Šajā sakarībā vēlos izklāstīt dažus novērojumus un salīdzinājumus, kas man radušies, tulkojot Eiropas Parlamenta sēžu stenogrammas un iepazīstoties ar vairākām Saeimas sēžu stenogrammām.
Vispirms es biju pārsteigta par Saeimas sēžu īsumu. Piemēram, 2010. gada 28. oktobra sēde ilga 3 stundas un 15 minūtes — no 9.00 līdz 12.15, kuras laikā tika pieņemti 42 lēmumi, likumprojekti un grozījumi. 2010. gada 25. novembra sēde ilga aptuveni vienu stundu, kuras laikā tika pieņemti 15 lēmumi un likumprojekti. Vidēji Saeimas sēdes notiek četras reizes mēnesī pa vienai dienai (10. Saeimas sākumā novembrī un decembrī biežāk). Eiropas Parlamenta sesijas notiek divas reizes mēnesī un katru reizi ilgst divas dienas. Atšķirībā no Saeimas Eiropas Parlamentā sēdes parasti noris no 9.00 līdz 23.55. Var jau teikt, ka Mūsu Saeima ir atbildīga par vienu mazu valstiņu, bet Eiropas Parlaments – par 27 valstīm. Taču Eiropas Parlaments nepieņem lēmumus par katru no 27 dalībvalstīm atsevišķi, bet gan lēmumus, kas attiecas uz visu Eiropas Savienību kā vienotu veselumu. Turklāt EP plenārsēdēs pieņemto lēmumu, rezolūciju, regulu un grozījumu skaits ir mazāks nekā Saeimas sēdēs pieņemto lēmumu skaits, un tāpēc tos var pamatīgāk apspriest.
Un šajā sakarībā man rodas jautājumi par demokrātiju — nevis par demokrātiju kā pārstāvības formu, bet par demokrātiju pašas Saeimas lēmumu pieņemšanas kārtībā.
Pārskatot Saeimas plenārsēžu stenogrammas, ir redzams, ka lielu daļu no jau tā īsajām sēdēm aizņem lēmumi par to, kuru likumprojektu nodot kurai komisijai, kā arī balsojumi par tiesnešu un dažādu citu amatpersonu (piemēram, Centrālās zemes komisijas locekļu) iecelšanu amatā vai atbrīvošanu no amata. Tāpēc pašu likumprojektu apspriešanai atliek mazāk laika. Nav saprotams Kārtības ruļļa noteikums, ka par katru likumprojektu izsakās tikai viens deputāts "par" un viens – "pret". Ļoti bieži "par" izsakās kāds deputāts, kuram šo uzdevumu uzticējusi komisija, un, ja deputāti nav personīgi ieinteresēti attiecīgajā jautājumā, tad "pret" neizsakās neviens. Balsojot par likumprojekta priekšlikumiem, parasti tiek nobalsots "par" priekšlikumu, kuru atbalstījusi atbildīgā komiteja. Tas nozīmē, ka likumdevēju loks sašaurinās līdz 20-30 cilvēkiem atkarībā no komisijas locekļu skaita. Pārējie deputāti var izlasīt tikai priekšlikuma formulējumu savos sēdei sagatavotajos dokumentos, un, ja ir iesniegti 40 priekšlikumi, tad to apspriešana notiek tik ātri, ka, iespējams, viņiem ir pat grūti izsekot, kad kurš priekšlikums tiek apspriests. Patiesībā šie priekšlikumi dažkārt netiek apspriesti. Tiek pateikts: "Priekšlikums Nr. 1. Deputāti piekrīt" vai "Deputātiem nav iebildumu", jo tā acīmredzot jau ir rutīna, ka no zālē esošajiem deputātiem neviens neiebilst, ļaujot visu izlemt attiecīgajai komisijai. Starp citu, publicētajās stenogrammās šādi formulējumi liecina par pārredzamības trūkumu, jo pilsoņiem, kas interesējas par Saeimas sēžu gaitu, tiek liegta iespēja uzzināt, kādi priekšlikumi iesniegti. Likumprojekti 1. lasījumā arī bieži netiek apspriesti. Tā, piemēram, 2010. gada 2. decembra sēdē , apspriežot likumprojektu "Par Konvenciju par starptautiskajām garantijām attiecībā uz pārvietojamām iekārtām... " deputāts J. Tutins pārprasīja, par ko ir likumprojekts, jo viņš nezinot, par ko balsot. Sēdes vadītāja lūdza deputātu S. Šķesteru, kas par šo likumprojektu izteicās atbildīgās komisijas vārdā (gan tikai pasakot, ka komisija izskatīja šo likumprojektu un lūdz to atbalstīt pirmajā lasījumā), īsi izskaidrot likumprojekta būtību un saņēma šādu atbildi: "Konvencija ir nopietni uzrakstīta un diezgan daudz..." Zālē atskan aplausi un smiekli. Taču tūlīt pēc tam par likumprojektu tiek balsots, un tas tiek atbalstīts pirmajā lasījumā, lai gan šis jautājums attiecas uz aviāciju un mūsu terorisma laikmetā ir uzskatāms par nopietni apspriežamu problēmu. Pret galīgajiem lasījumiem attieksme ir nopietnāka. Par tiem atbildīgās komisijas vārdā izsakās kāds no komisijas locekļiem, kā arī notiek debates, kurās piedalās no 2 līdz 6 vai vairāk deputātiem. Taču reizēm nekādas debates nenotiek, kā, piemēram, 9. Saeimas 2010. gada 28. oktobra sēdē otrajā lasījumā pieņēma grozījumus svarīgajā "Likumā par nodokļiem un nodevām", nemaz nekomentējot tos un pat nenolasot iesniegto 2 priekšlikumu formulējumus. Reizēm nav saprotams, kāpēc debates izraisās par akcīzes nodokli cigarilliem, bet grozījumi "Likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli" tiek pieņemti galīgajā lasījumā bez jebkādām debatēm. Redzam, ka kopumā Saeimas pieņemtās procedūras neveicina visu deputātu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā.
Šo demokrātijas likumu par iespējami lielāka cilvēku skaita piedalīšanos likumu pieņemšanā var pat zinātniski pamatot. Pētījumi par "prāta vētras" nozīmi uzņēmējdarbībā ir pierādījuši, ka 10 cilvēki ar viduvējām prāta spējām var pieņemt labākus lēmumus nekā viens ģēnijs.
Atšķirībā no Saeimas Eiropas Parlaments maksimāli cenšas iesaistīt deputātus
lēmumu pieņemšanā. Vispirms deputātiem ir skaidrs, ko viņi apspriež un par ko viņi balso. Ja tiek apspriests kāda likumprojekta priekšlikums, tad vispirms uzstājas referents ar ziņojumu un izklāsta jautājuma būtību. Pēc tam atbildīgās komitejas vai vairāku (reizēm pat četru) atbildīgo komiteju vārdā uzstājas katras komitejas atzinuma sagatavotājs. Pēc tam katras politiskās grupas vārdā uzstājas šo grupu pārstāvji. Tad savu viedokli izsaka atsevišķi deputāti, kuru skaits var būt pat ap 30-40. Viņi var atbalstīt savas grupas viedokli, bet viņiem var būt arī savs atšķirīgs viedoklis. Ja ir maz laika, lai noklausītos visus viedokļus, tiek iesniegtas rakstiskas deklarācijas, parasti arī ap 20-40. Deklarācijas tiek iesniegtas arī tad, ja deputāts vēlas sīkāk izteikties par attiecīgo jautājumu. Arī pirms balsošanas vēl tiek sniegti īsi skaidrojumi un komentāri.
Taču viens no vissvarīgākajiem balsošanas aspektiem, kas mobilizē deputātus, ir balsojumu skaidrojumi, gan mutiski, gan rakstiski, kuros deputātiem jāpamato savs viedoklis par jautājumu, par kuru viņš balsojis. Mūsu Saeimā šādu balsojumu skaidrojumu nav. Ja ir jāizskaidro savs viedoklis, tad ar visiem apspriežamajiem jautājumiem ir jāiepazīstas, vienalga, vai tas interesē attiecīgo deputātu vai nē. Un tad nav iespējams plenārsēžu laikā spēlēt "Fermu" vai lasīt avīzes. Lai cīnītos ar šo sērgu un Saeimas darbā aktīvi iesaistītu visus deputātus, būtu ieteicams arī mūsu parlamentā ieviest šādu procedūru. Un tas veicinātu arī plašāku viedokļu apmaiņu, jo tad ne vienmēr deputāts "svārstītos līdz ar partiju" kā vecajā padomju anekdotē.
Pārsteidz tas, ka V. Agešina vadībā ir izveidota Latvijas un Kubas parlamentārās sadarbības grupa, jo ko gan mūsu parlaments varētu mācīties no Kubas komunistiskā režīma parlamenta? Šādu parlamentārismu mēs vēl paši atceramies no padomju laikiem. Apsveicama ir Latvijas un Šveices parlamentārās sadarbības grupas izveide, jo, kā jau 18. gadsimtā izteicās Žans Žaks Ruso, īsta demokrātija iespējama nevis lielā valstī, bet tādā mazā valstiņā kā Šveice, kurā tautas pārstāvji var pie galda zem ozola ar alus kausu rokā apspriest valsts lietas (Tad nevajadzētu balsošanas laikā sēdēt kafejnīcā).
Taču mūsu informācijas laikmetā, atsakoties no zirgu pajūgu laika domāšanas un tālāk attīstot politikas teoriju, patiesa demokrātija ir iespējama arī tādā lielvarā kā Eiropas Savienība. Par to liecina 2009. gada nogalē ierosinātā "Eiropas Pilsoņu iniciatīva", kuras mērķis ir iesaistīt pilsonisko sabiedrību ES politikas veidošanā, tādējādi papildinot pārstāvības demokrātiju, uz ko balstās Eiropas Savienība, ar līdzdalības demokrātiju. Šīs iniciatīvas būtība ir šāda: 1 miljons Eiropas Savienības pilsoņu, kas pārstāv vismaz vienu trešdaļu no dalībvalstīm un 0,2 % no katras iesaistītās dalībvalsts iedzīvotājiem, var ierosināt Eiropas Komisijai iesniegt likumdošanas priekšlikumu (Eiropas Savienībā Komisija ierosina likumdošanas priekšlikumus, kurus pēc tam apspriež Parlaments un Padome, ieviešot savus grozījumus). Komisija 2 mēnešu laikā apspriež, vai šis priekšlikums attiecas uz tās pilnvarām un vai ir iespējams pieņemt tiesību aktu. Šo 2 mēnešu laikā tiek pārbaudīti paraksti zem iniciatīvas. Tad seko 4 mēnešu ilgs iniciatīvas detalizēts izvērtējums, un Komisija to pieņem turpmākajai virzīšanai vai noraida to. Protams, ir dažas tehniskas problēmas (piemēram, vairākas dalībvalstis parakstu vākšanai grib pieprasīt pilsoņu Id karšu numurus), bet elektronisko sakaru laikmetā tās ir atrisināmas.
Mūsu Saeima žēlojas, ka tā ir zaudējusi pilsoņu uzticību, bet, neko nedarot un ejot iepriekšējo Saeimu iestaigāto ceļu, to atgūt nevar. Nav jābrauc uz Kubu vai Šveici, bet varbūt jāapmeklē Brisele un Luksemburga un vairāk jāieklausās nevalstiskajās organizācijas, kā arī jāatrod veids, kā politiskajā dzīvē pēc iespējas vairāk iesaistīt parastus pilsoņus. Tas atrisinās arī daudzas citas problēmas, kas saistītas ar demokrātijas deficītu.
Renāte Ābeltiņa, Dr.phil.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
