Sandijs Aploks: Latvijas attīstības stratēģijas priekšlikums

Iedomāsimies uz brīdi, ka Latvijas iedzīvotāju rīcībā ir visa pasaules nauda, brīvība padarīt Latviju tādu, kādu vēlamies. Mūsu rīcībā ir trīs gadi, kuru laikā pārējā pasaule vēros, kā mums sokas, un ko vērtīgu no mums varētu mācīties.

Kā jau uz savas ādas pēc kredītu buma pārliecinājāmies, atkal celt jaunas muižas un pilis būtu ļoti liela kļūda. Tātad, varētu pamēģināt kaut ko citu?

Kā būtu ar mērķi mainīt pasauli, padarīt to labāku?

Latvija ir neatņemama pasaules sastāvdaļa. Ja pasaulei iet slikti, arī Latvijas iedzīvotāji staigā ar drūmu vaigu.

Patlaban pasaulē aktuāla problēma, ka mērenajos platuma grādos, sniega klajumos, dzīvo ārkārtīgi daudz cilvēku, kuri visu, ko varētu sadedzināt, ir gandrīz pilnībā sadedzinājuši. Ja vairs nebūs ko dedzināt, ziemas varā esošajās zemēs cilvēki vairāk nedzīvos.

Dzimstības un populācijas kvalitātes kontroles neesamības rezultātā viss, ko varētu apēst, drīz būs apēsts, kā rezultātā uz planētas Zeme sāksies Lielā Izmiršana.

Dzīves nesakārtotība atņem jaunajai paaudzei iespēju izaug par garīgi augsti attīstītām būtnēm, kas, savukārt, ietekmē sabiedrības spēju īsā laikā risināt lielas problēmas. Nākamā paaudze vairs nebūs spējīga izglābt pasauli.

Neko nemainot, cilvēci sagaida tikai Lielā Izmiršana, no kuras paglābties nevarēs arī Latvija, jo arī mēs esam tikai šīs pasaules sastāvdaļa.

Palīdzot risināt mēreno platuma grādu cilvēku problēmas, mēs varam padarīt labāku arī Latviju.

Pats būtiskākais jautājums, uz kuru katram no mums jāatbild, vai mūsu dzīvei Latvijas teritorijā ir kāds īpašs iemesls, kāpēc esam šeit. Kāpēc drūzmējamies sniega klajumos, un kuram krāsnis, lai sasildītos.

Katru gadu neskaitāmi tūristi no Latvijas tērē milzu naudu, lai tikai pāris nedēļas varētu padzīvot savā sapņu pasaulē okeāna krastos, kur ir silts, un aug palmas. Dažas reizes mūžā apmeklēdami cilvēces sapņu zemes, notērējam resursus, par kuriem tur varētu stabili un droši iekārtoties uz pastāvīgu dzīvi.

Ne velti antīko piramīdu josla visapkārt šai planētai pārsvarā izvietota samērā siltās un saulainās vietās. Senie cilvēki nav bijuši muļķi. Senie cilvēki noteikti nemaksāja apkures un elektrības rēķinus, jo tiem pietika prāta dzīvot vietās, kur pieejama bezmaksas saules enerģija.

Mūsdienu tehnoloģijas ļauj veikt pāreju uz saules enerģiju, atteikties no biosfēras dedzināšanas, ja vien cilvēks dzīvo pareizā vietā uz šīs planētas.

Lai cilvēku klātbūtne mēreno platuma grādu zonā būtu attaisnota, tiem jānodarbojas ar pārtikas un lopu audzēšanu, un mežkopību – ar visu to, kas mērenos platuma grādus padara par mērenajiem platuma grādiem

Tieši mērenie platuma grādi varētu kļūt par pastaigu un ceļojumu galamērķi tiem, kam patīk klejot pa meža takām.

Elektronikas, sadzīves tehnikas, transporta līdzekļu, apģērbu, zāļu un kosmosa kuģu ražošanu nav jāpadara par smagu nastu biosfērai, ar šo rūpalu nodarbojoties tam nepiemērotās vietās.

Kāpēc censties par varēm uzcelt monstrozas pilsētas tām nepiemērotās vietās? Vēsturisko izmēru Rīga bija kā piemērīta agrārai valstij. Šodienas Rīga tikai sagādā mocības un veselības problēmas tās iedzīvotājiem.

Starp citu, viena no populārākajām Latvijas pilsētu iedzīvotāju nodarbēm ir dedzināt milzīgus kvantumus naftas, lai katru dienu pa pilsētu šurpu turpu stumdītu milzu dzelzs gabalus.

Pareizi izprotot pasauli, Latvijas iedzīvotāji var izstrādāt Latvijas Valsts attīstības stratēģiju, kas būtu noderīga ne tikai mums, bet arī citiem pasaules cilvēkiem, tādējādi atkal piesaistot Latvijai jaunus investīciju resursus.

Latvijas iedzīvotāju kompetence un agrāk pierādītā darba mīlestība ļautu burtiski dažu gadu laikā Sahāras tuksnesī izveidot ar saules enerģiju darbinātu, pilnībā automatizētu industriālu kompleksu ar fantastiski zemu ražoto preču un izejvielu pašizmaksu.

Latvieši varētu uzcelt intelektuālu, industriālu pilsētiņu, kas, nepieciešamības gadījumā, būtu spējīga izveidot līdzīgus jauna modeļa industriālos objektus jebkurā vietā uz šīs planētas. Lai jauniešu dzīve būtu romantiskāka, un būtu vairāk uz ko tiekties, šo pilsētiņu varētu nosaukt par kosmiskas kolonijas prototipu. Tai būtu jābūt pašpietiekamai, pilnīgi autonomai.

Pašā Latvijā, pēc sociālā un enerģētiskā sloga noņemšanas, varētu atjaunot zemnieku tautas idilli, izveidojot modernus un robotizētus kolhozus.

Saules pilsētas iedzīvotāji varētu piegādāt Latvijai sašķidrinātu ūdeņradi, ar ko darbināt robotizētus traktorus, un autobusus, pretī saņemot bioloģiski audzētu pārtiku, un koksni.

Tiem, kam zinātne un tehnoloģijas nav dzīves mērķis, nevajag mukt prom no savas latviešu zemnieka būtības. Paaudžu paaudzēm Latvijas iedzīvotāji ir dzīvojuši un strādājuši saimniecībās. Atcerēsimies to prieku un jautrību, kādi valdīja pirms 20 gadiem laukos, svinot Jāņus. Vai šodienas drūmais un badainais pilsētnieks ir kaut nedaudz tik laimīgs un bezrūpīgs, kā to laiku cilvēki?

Tie, kuriem daba sirdij tuvāka, varētu ganīt aitiņas un rakstīt dzeju, noskatoties, kā robotizēti traktoriņi paši rušinās pa tīrumu.

Jaunajiem, bada cietējiem un sapņotājiem nekad nav bijis par grūtu sākt iet citus ceļus.

Tomēr, mums ir arī jāsaprot, ka mūsu vecīši baidīsies mainīt savu pasauli. Arī lielākā daļa mūsu vecāku par to nebūs sajūsmā. Tā tas cilvēks ir uzbūvēts, un to ir jārespektē, vai arī mūsu vecīši ņems kūjiņu un aizstāvēs savus dzīves uzskatus līdz pēdējam elpas vilcienam.

Stratēģija iedzīt cilvēkus stūrī un pielietot spēku nepalīdzēs izbeigt šodienas Latvijas neslēpto un plaši izplatīto noziedzību.

Nepieciešams izstrādāt nodarbes maiņas pārejas programmas, lai cilvēki, saglabājot pašcieņu un drošības sajūtu, varētu sākt nodarboties ar kaut ko jaunu.

Mēreno platuma grādu valstis tērē daudz naudas enerģētikas un pārtikas krīzes situācijas atrisināšanai. Lai pasauli padarītu labāku, pietrūkst darba roku un ideju, nevis naudas.

Ziemeļvalstis, tai skaitā arī Baltija, varētu apvienoties vienam kopīgam dalītas teritorijas izveides projektam "Ziemeļi + Dienvidi". Apvienošanās vienā blokā ar Āfrikas valstīm ļautu saglabāt sociālo taisnīgumu šai procesā, lai valstis vairs netiktu dalītas pēc principa "mēs un viņi", "bagātie un nabagie".

Kas ir tās važas, kas mums neļauj rīkoties ar vērienu, kas ierobežo mūsu domas lidojumu, mūsu rīcību, mūsu nākotni?

Sandijs Aploks