Mēs vairs neuzticamies vīriešiem, mums vieglāk visu izdarīt pašām, nekā paļauties uz tiem, kas to noteikti neizdarīs. Un tā top viņi, šie neizlēmīgie, nespējīgie nevienu pārliecināt vadītāji, kuru vietā strādā kāds cits. Man ir pretīgi noskatīties uz to, kā šie vīrieši bailēs no skandalistēm un varaskārām histēriķēm, ir gatavi paciest jebkādu muļķību, neprofesionalitāti, nekompetenci un vienkārši blēdību, tikai, lai lieku reizi neuzrautos uz pārmetumiem, paceltā balsī izteiktiem draudiem un visu pārējo, ko varētu sagaidīt no sievietes, kas cīnās par varu.
Mēs pašas, sievietes, ar saviem feminisma murgiem padarījām vīriešus par gļēviem un „mīkstiem”. Tagad gribētos, lai atrastos, kāds drosmīgs un godīgs, stiprs un gudrs, kam varētu uzticēt valsti, sirdi un maku. Taču pašas redzam, ka viņu nav daudz, bet vadošās pozīcijās pavisam nav.
Konflikts Humanitāro zinātņu fakultātē, protams, paliks neizšķirts no rektora puses. Tas paliek uz to cilvēku sirdsapziņas, kas ir fakultātes domē. Vai viņiem pietiks drosmes, ticības un skaidrības, lai pieņemtu godīgu lēmumu? Mēs taču visi zinām, ka zagt, melot un vairot intrigas nav labi. Taču atkal un atkal dodam šādiem cilvēkiem iespēju strādāt un izlemt mūsu likteņus. Kāpēc?
Sanita Krūmiņa
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
