Sievietei, kas izvēlas pelnīt sev iztiku, strādājot par prostitūtu, noteikti arī ir šīs robežas. Taču dažādu iemeslu dēļ, viņas apziņa, nesaka viņai: „to gan nē” attiecībā uz prostitūciju. Mums (ja vien mēs neesam karmas mācības piekritēji) būtu jāatceras, ka neviens nepiedzimst par bendi vai mācītāju. Taču tikko esam piedzimuši, visi apkārtējie faktori kopa ar mūsu iedzimto temperamentu, veido mūs kā krūzi no māla pikas. Ir ļoti liels kārdinājums apgalvot, ka visi dzērāju bērni ir pārmantojuši dzērāju gēnus, tāpēc, ka agri vai vēlu viņi sāk zagt, melot un lietot alkoholu. Bet tiem, kas to apgalvo, būtu jāmēģina kļūt par Latvijas Universitātes profesoriem ar apziņu, ka tētis un mamma dzērumā nav likušies par viņiem ne zinis, bet klases biedru vecāki vienmēr ir skatījušies šķībi. Tāpat ir viegli teikt, ka nekas labs nevar iznākt no meitenes, kuras māte gāja no rokas rokā visiem kaimiņu večiem. Un tas ir pareizi. Taču gēniem ar to nav nekāda sakara.
Mūsu ķermenis ir matērija, ko mēs iepazīstam pamazām. Mūsu attieksme pret to veidojas kopš mazotnes. Mēs uzdodam vecākiem jautājumus, analizējam to, ko redzam sev apkārt, un visu ņemam ļoti nopietni.
Ja māte uz mūsu izteikumu, par to, ka gribam kļūt par aktrisi, saka: „Kas tevi, tādu resnu govi, tur ņems?”, tad šāda atbilde pavisam tieši veido noteiktu attieksmi pret mūsu ķermeni. Ja patēvs regulāri nāk uz meitenes istabu, kopš viņas trešās dzimšanas dienas, lai apmierinātu savu seksuālo tieksmi, tad bez šaubām šai meitenei būtu grūti noticēt, ka viņas ķermenis, nevainība un intimitāte ir domāti tikai vienam vīrietim viņas dzīvē, kuru būtu vēl jāsagaida.
Lietas, kuras būtu jāpasniedz kā noslēpums, kā kaut ko īpašu, ļoti bieži tiek nomīdītas ar pieaugušo kājām. Piemēram, tiesas procesā, kur mātes piegulētājs bija izmantojis viņas meitu-pusaudzi, māte tikai raustīja plecus: „Kas tur īpašs? Mana meita tak nav nekāda paimeitiņa”. Vīrieti attaisno, jo māte piespiež meiteni savākt savu iesniegumu. Mācība, ko šādos un līdzīgos gadījumos, meitenes iemanto ir vienkārša: viņas ķermenis nav nekas tāds, kas būtu jāsargā vai par ko būtu jāsaspringst. To var izmantot, ar to var pelnīt naudu, par to var nelikties ne zinis.
Nevienai sievietei nevar patikt, ja viņai guļ virsū resns, smirdīgs, piedzēries, perverss varmāka. Kā arī neviena sieviete nebūs sajūsmā par pieciem tālbraucējiem pēc kārtas, kas novilks viņai bikses savā mašīnā (ja kāds vīrietis grib apgalvot pretējo, tad viņš ir kārtējais, kuru sieva ir piemuļķojusi ar orgasma imitēšanu). Un tomēr sievietes, kas izvēlas šādu realitāti par savu ikdienu, bija un ir. Viņas iet uz darbu, atgriežas no darba mājās un nesajūk prātā (kā varētu iedomāties). Šīs sievietes vairs nevar pārsteigt ar tālbraucējiem. Viņas ir piedzīvojušas dažādas kombinācijas no šādiem vīriešiem tad, kad viņām to vēl nebija jāpiedzīvo, un cilvēki, kuru viedoklis bija viņām svarīgs, tam nepievērsa nekādu uzmanību, vai pat atzina to par normālu. Un tāpēc, kad pienāca laiks pelnīt naudu, un bija jāizvēlas vai iet strādāt uz „Rimi” par minimālo algu, darot to, kas vēl nebija nekad darīts, vai arī stāvēt ceļa malā un apkalpot nepazīstamus vīriešus, apziņa izšķīrās par otro variantu. Tas ir pazīstams un neviens nekad nav apgalvojis, ka „viņa būtu kāda paimeitiņa”, kura ir domāta labākai dzīvei un vienīgam vīrietim.
Pirms vairākiem gadiem Vecrīgā redzēju kādu sievieti pensijas vecumā. Viņa bija glīti saģērbusies acīmredzot savās labākajās drēbēs, viņas sirmie mati bija kārtīgi ieveidoti. Viņai nebija līdzi kāds izbadējies kucēns, nebija nekāda kartona gabala ar žēlabainu tekstu. Viņa vienkārši stāvēja pie Vecpilsētas aptiekas. Ik pa brīdim viņas roka tā kā cēlās uz augšu ar atvērtu plaukstu, taču tūlīt pat tā nolaidās lejā, it kā kāds tai neļāva darīt to, ko sieviete bija spiesta darīt. Otrā plaukstā šī omīte drudžaini spieda baltu lakatiņu. Kad es pienācu un gribēju iedot viņai naudu, sieviete aiz kauna un izmisuma sāka raudāt. Viņa nevarēja paskatīties man acīs un man pašai kļuva kauns, ka cilvēkam, kas ir manas vecāsmātes gados, ir jāpārdzīvo visas šīs briesmas. Viņas iekšējā balss teica: „To gan nē”, bet dzīve spieda darīt savādāk. Es redzēju viņu vēl pāris reizes. Un katru reizi viņa nevarēja pastiept savu roku uz priekšu, un katru reizi viņai bija kauns.
Prostitūtas neraud. Ja viņas raudātu, tad nevarētu strādāt. Viņām nevajadzēja pierunāt savu apziņu, kad bija jāizšķiras par šādu darbu, lai pabarotu bērnus, jo šīs jautājums tika atrunāts sen, sen atpakaļ, kad viņas pašas vēl bija meitenes. Tagad tas ir tikai darbs, tāds pats, kā visiem pārējiem.
Sanita Krūmiņa