"Vīrs arī ir invalīds, jo viņam nav nieru, tagad viņam ir pirmās grupas invaliditāte, viņš staigā uz dialīzēm, pēc divām neveiksmīgām operācijām viņš nav darbspējīgs.
Mums ir dēliņš, viņam arī ir nelielas problēmas ar veselību. Viņš saņēma invaliditāti, bērnu pabalstu. Tā kā mūsu "brīnišķīgā" valsts neapgādā ar dzīvesvietu, mēs pārsvarā īrējām. Kad vīram nebija problēmu ar veselību, viņam bija labs darbs!
Pie tam dabūju vēl pirmā līmeņa diabētu, dzīvoju uz insulīna. Latvijā tiku slimnīcā, jo, atrodoties mājās, iekritu komā augstā cukura līmeņa dēļ. Un, protams, par to, ka mani izglāba Latvijas slimnīcu, paliku lielā parādā.
Es aizbraucu uz ārzemēm. Anglijā dabūju sēdošu, labi apmaksātu darbu. Palīdzēju vīram, kurš jau četrus gadus nevar strādāt! Viņš rūpējas par mūsu bērniņu.
Sāku kārtot dokumentus "tax credit" (nodokļu kredītam). Latvija atņēma ne tikai bērnu naudu, bet arī invaliditātes pabalstu mazajam! Kāpēc? Vai viņš izveseļojās?
16.aprīlī atnāca vēstule no Latvija, ka es esmu parādā Latvijai par to, ka, dzīvojot Anglijā, viņi man maksāja invaliditātes pabalstu. Bet es no Anglijas nesaņēmu nevienu pabalstu, es pelnu naudu, lai manam vīram un bērnam ir no kā izdzīvot Latvijā!
Manam vīram drīz būs tiesa par dzīvokli, un viņus met ārā aprīļa beigās no dzīvesvietas! Divus invalīdus!
Jautājums – ko man deva Latvija? Par ko man cienīt Latvijas valdību? Es mīlu pašu Latvijas zemi!
Ko man deva Anglija?
- Slimnīcas un zāles bezmaksas!
- Aprūpi, labu cilvēku attieksmi (šeit neviens nerāda ar pirkstu, kad es eju pa ielu).
- Darbā man ir iekārtot kabinets un sēdošs darbs.
- Labi atmaksāts darbs!
Tā Latvija rūpējas par saviem Latvijas pilsoņiem!"