Portāls "Delfi" ir apkopojis lasītāju sūtītos stāstus par pieredzi, apgūstot autovadīšanas māku. Šoreiz lasītāji dalās savā pieredzē par erotisko žurnālu cienītāju, aizvainošanas lietpratēju, stingru sievieti-instruktori, kā arī citiem ne mazāk spilgtiem autovadīšanas skolotājiem.
Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) aicina topošos autoskolu kursantus būt atbildīgiem un rūpīgi izvēlēties autoskolu, kurā viņi mācīsies.
"Autoskolas un instruktoru izvēle ir primāri paša cilvēka drošības jautājums," pauž CSDD pārstāvis Rolands Rumba.
Viņš rosina topošos šoferus par skolas izvēli vispirms konsultēties ar paziņām, draugiem un radiem, kas jau izgājuši apmācību. Vēlams jau iepriekš iegūt atsauksmes par konkrēto skolu, pasniedzējiem un instruktoriem, norāda Rumba.
Katras autoskolas statistiku par to, kā izglītības iestādes kursantiem veicies eksāmenos, var uzzināt CSDD mājaslapā. Turpat var iepazīties arī ar piedāvātajiem apmācību līgumiem.
CSDD aicina ikvienu kursantu, kuram ir sūdzības par instruktoriem, vispirms ar tām vērsties autoskolās.
Nodarbību laikā aizskāra ceļgalus
"Kārtojām gandrīz vienā laikā ar draudzeni un, kādā pasākumā sākot runāt, sapratām, ka abām ir gadījušās "pērles".
Draudzeni instruktors, kurš bija apmēram 40 gadus vecāks kungs, sauca par sirsniņu un maigā balsī skaidroja, kā braukt. Reizēm arī lika savu roku uz viņas rokas, lai "palīdzētu" ātrumus pārslēgt. Vienā no pēdējām nodarbībām roku viņš lika arī uz kājas un nodarbības beigās aicināja "kaut kur vēlāk aizbraukt".
Pati mācījos braukt pie sievietes, kurai pieder viena no zināmākajām Rīgas autoskolām, kura nosaukta viņas vārdā. Pirmajā nodarbībā biju pateikusi, ka mans mērķis ir ar minimālu braukšanu skaitu tikt pie eksāmena kārtošanas, kas man vēlāk atspēlējās. Viss gāja visnotaļ jauki, ja neņem vērā, ka šai dāmai ļoti patika aprunāt iepriekšējos braucējus. Viņa arī akcentēja, ka pēdējā nodarbībā kursanti parasti paliek ārkārtīgi stresaini.
Pienāca arī mana pēdējā nodarbība. Jutos visnotaļ mierīgi, bet, lai būtu pilnīgi droša, prasīju dažādus jautājumus, lai labāk atcerētos eksāmenā. Pēc viena no jautājumiem instruktore sāk kliegt, ka tādas lietas vajadzēja agrāk vaicāt. Es mierīgi atbildēju, ka vēlos, lai eksāmenā nebūtu šaubu. Tam sekoja apmēram piecas minūtes ilgs klusums. Tad viņa indīgā tonī paziņoja: "Tā arī zināju no pašas pirmās reizes, ka tevi interesē tikai eksāmens!"
Tā arī nesapratu, ko viņa ar to gribēja pateikt, jo tieši tāpēc jau arī mācījos autoskolā. Eksāmenu noliku ar pirmo reizi bez kļūdām. Visvairāk priecājos, ka nebija jāatgriežas pie instruktores," vaļsirdīgi atzīst Ieva.
Autoinstruktors pastāvīgi bija 'zem grādiem'
"Savas autovadītāja tiesības ieguvu pirms 21 gada Kurzemes pusē. Teorijas eksāmenu nokārtoju bez kļūdām, bet braukšana man sagādāja īstas elles mocības.
Mans braukšanas instruktors gandrīz katru dienu bija zem grādiem. Braucot pa pilsētu, man bija jāpiestāj pie kafejnīcām, tur viņš pazuda uz minūtēm desmit, kad atgriezās, bija smaidīgs un mēs turpinājām mācīties braukt.
Vienā braukšanas reizē viņš man prasīja, vai es nezinot, ko nozīmē vārds impotents, jo tā viņu no rītiem lamājot sieva.
Viņš bija izpalīdzīgs. Es dzīvoju astoņu kilometru attālumā no pilsētas. Viņš man ļāva braukt līdz mājām, kad braukšana beidzās, pats ar mašīnu devās atpakaļ uz pilsētu. Vienā reizē, braucot uz mājām, es manīju, ka mans instruktors laižas snaudā. Viņš aizmiga pilnībā, es apstājos netālu no savas mājas, jo baidījos, ka šo skatu ieraudzīs mans vīrs un liks lietā savas dūres.
Apstājos, izkāpu, aiztaisīju durvis un skrēju uz mājām. Mans instruktors palika, guļot mašīnā šosejas malā. Vēlāk gāju skatīties. Viņš bija pamodies un aizbraucis. Šis stāsts ir patiess, tajā nav ne izgudrojuma, ne melu," stāsta Gunta.
Nodarbību laikā pazuda bailes
"Autoskolu izvēlējos Tukumā. Braukšanas apmācība sākās turpat, Tukumā, tad turpinājās Talsos, jo Tukumā nav iespējams nokārtot CSDD braukšanas eksāmenu.
Tiku pie vislabākā braukšanas instruktora. Pirmajā braukšanas reizē biju sabijusies ne pa jokam, jo nekad nebiju sēdējusi pie auto stūres. Bet instruktors jau pirmajās minūtēs radīja tādu gaisotni, ka bailes kaut kur pazuda.
Gan apmācību sākumā Tukumā, gan turpinājumā Talsos gaisotne automašīnā bija mierīga un draudzīga. Uz Talsiem parasti brauca vairāki apmācāmie uzreiz. Instruktors ne uz vienu nebļāva, mierīgi norādīja uz kļūdu un to izskaidroja.
Lai arī pirms šīm apmācībām nebiju pat sēdusies pie auto stūres, tiesības ieguvu tikai trīs mēnešu laikā, eksāmenu noliku ar pirmo reizi. Joprojām atceros, kā instruktors mācīja rīkoties dažādās situācijās," pozitīvajā pieredzē dalās Sandra.
Pazemošanas lietpratējs
"Autobraukšanas prasmi apguvu Rīgā un mans stāsts nav pozitīvs.
Man nebija gandrīz nekādas pieredzes autovadīšanā, ko arī atklāti atzinu instruktoram pirmajā braukšanas reizē. Man nebija lielas iespējas izvēlēties skolotāju, tāpēc atsauksmes par viņu centos nelasīt.
Instruktors bija skarbs, ne tikai lamājās un kliedza, bet arī bija lietpratējs personīgā aizvainošanā. Dusmās viņš mēdza lekt ārā no mašīnas un uzpīpēt, lai nomierinātu nervus. Mēdz arī strauji bremzēt, satvert stūri un veikt straujus pagriezienus. Tas nebija avārijas situāciju dēļ. Jau tā nejutos droši uz ceļa, bet instruktora rīcība visu tikai pasliktināja. Pārsvarā skaidrojumus par to, ko izdarīju nepareizi, nesaņēmu. Pēc šādām dusmu lēkmēm grūti bija koncentrēties braukšanai.
Pacietu daudz, jo nezināju, ka tas nav īsti normāli. Beigās braukšanas mācības pametu, neizturēja nervi, autovadīšanu sāku ienīst.
Piemēram, instruktors mašīnā pīpēja elektrisko cigareti, tām ir lieli dūmi, spēcīgs aromāts. Man ir slikts vestibulārais aparāts, labi, ka nepievēmu mašīnu. Daļēji biju pati vainīga, jo neko neteicu, taču man bija bail.
Bieži nodarbību laikā mēdzām piestāt degvielu uzpildes stacijā, lai viņš varētu nopirkt kafiju un sviestmaizi. Klausījos morāli par bedrēm. Skolotājs ilgi mēdza runāt pa telefonu. Reiz dusmojās, ka nenobraucu kaķīti un izvairījos. Vispār es savu instruktoru neapskaužu, jo viņam nepatika ne savs darbs, ne sava dzīve," par pieredzēto stāsta Veldze.
Paši labākie instruktori
Madara: "Mans pirmais instruktors bija superīgs. Pirms pirmās braukšanas uztraucos, kas un kā būs, viņš tikai pajautāja, vai esmu jau braukusi, uz ko es atbildēju apstiprinoši, proti, ka esmu braukusi ar džipu, turklāt ar automātisko ātrumkārbu. Tas nav sarežģīti, ceļu pilnībā var redzēt. Pasmējās un teica, ka, ja reiz varu braukt ar džipu, tad braukšu arī ar viņa pasātu.
Lielākās bailes bija no trīs pedāļiem, visiem tiem kloķīšiem un mašīnas gabarītiem, visu laiku biju cerējusi, kaut man tiktu sedans, taču nē, uzreiz bija jāsēžas universālī.
Kādā otrajā braukšanas reizē viņš man pateica, ka pie auskariem piesies striķīšus un manā vietā grozīs galvu, lai es atceros, ka mašīnai ir tāda brīnišķīga lieta kā spoguļi. Ar to pietika. Arī pēc septiņiem gadiem protu paskatīties spogulī pirms manevra veikšanas.
Autoskolā instruktori bija divi – viņš un viņa dēls. Sākumā braukšanas vadīja tēvs, pēc tam, kad jau tuvojās pēdējās braukšanas, viņš juta, ka esmu gatava eksāmenam, braukšanas notika ar dēlu. Tolaik CSDD eksāmenu auto bija BMW. Viņi bija nopirkuši tieši tādu pašu, lai jaunie saprot, ap ko lietas grozās. Figūras iemācīja braukt ar universāli, tāpēc ar sedanu nebija problēmu, ja varēju iebraukt ar "garo mašīnu", tad varēšu arī ar "īso".
Instruktors fantastisks, jo atmosfēru radīja tādu, ka tu pat aizmirsti, ka vēl tikai mācies. Tik ļoti cilvēks uzticējās un paskaidroja pieļautās kļūdas. Sākumā bieži dzina braukt zem ķieģeļa, ko sākumā arī darīju. Biju šokā, ka mašīna strauji apstājās un viņš uz mani skatījās lielām acīm: kur tu brauc? Uz to varēju tikai atbildēt, ka braucu tur, kur tu man liki. Saņemot paskaidrojumus, kāda ir bijusi konkrētā situācija, atlika tikai pateikt, ka vienlaikus jādara pārāk daudz lietu – gan spogulis, gan virziena rādītājs, ātrums. Teicu, ka viņš mani par agru dzen tādās ielās.
Kad sāku braukt ar dēlu, tad bija interesanti. Sapratu, ka mašīna brauc krietni labāk, ērtāk, viss ir vienkāršāk. Viņš par mani smējās, ka būšu kaut kāds mazliet nenormālais sieviešu braucēju tipiņš. Ja uz šosejas mani kāds apdzina, tad, neskatoties spidometrā, tikai braucu pakaļ, neievērojot, ka jau krietni pārsniegts atļautais ātrums.
Mācījos ziemā. Bija reizes, kad viņš pavilka stūri un ievirzīja mašīnu pa sniegoto daļu, pateica, lai tieku ārā, ka es zinot, kā to izdarīt. Tiešām arī zināju. Tāpēc tagad protu savaldīt mašīnu un attiecīgi rīkoties.
Pirms CSDD braukšanas eksāmena viņš man piedraudēja, lai nekādā gadījumā neņemu braukšanu astoņos no rīta, bet es taču nevarēju to darīt vēlāk, jo gribēju ātrāk visu nokārtot. Man ir lauvas raksturs. Kad viņam piezvanīju un pateicu par savu izvēli, viņš pirmo reizi uz mani kliedza. Apmēram vienu minūti. Tad viņš nopūtās un pateica, ka, jā, viņam jau nu vajadzēja saprast, ka es darīšu pa savam. Lūdza, lai piezvanu pēc eksāmena.
Nobeigumā varu tikai pateikt to, ka ir ārkārtīgi svarīgi, kādu atmosfēru rada instruktors. Ja viņš ir mierīgs, tad arī pašam nav lieku uztraukumu. Visus eksāmenus nokārtoju bez kļūdām. Eksāmenā sajaucu maršrutu, bet pirmā paspēju to pateikt, izskaidrot, kur apgriezīšos, ka turpināšu maršrutu, par ko instruktors man neielika punktus.
Uzskatu, ka man bija labākie instruktori. Paldies viņiem par to."
Patika šķirstīt pornožurnālus
Īrisa: "Tas bija 2001. gadā, bet tik un tā atcerēšos to rupjo, divdomīgo, agresīvo vīrieti, kurš mani mācīja vadīt auto.
Sagaidīja, sēžot auto priekšējā sēdeklī un lasot porno žurnālu "Žirafe", aizmugurējā sēdeklī bija vesela kolekcija.
Ja kļūdījos braukšanas laikā, dzina mani no mašīnas ārā un lika skriet atpakaļ, un skatīties uz ceļazīmi, kuru kļūdaini izbraucu.
Draudēja, ka atteiksies no manis, jo es viņu kaitinot, kaut ne reizi apmācību laikā muti neatvēru. Vienmēr braucu bītlenē un biksēs.
Nobraucu visas obligātās 14 reizes pa pusotrai stundai un šķīrāmies, kopš tā laika neesmu viņu redzējusi."
