Strādāju par naktssargu. Es neesmu beidzis augstas skolas, neesmu bijis smalkā sabiedrībā, bet man ir bijis vecais tēvs un tēvs, kas man ir mācījuši nenodot savus principus un zemi, kurā es esmu dzimis, audzis un izaudzinājis savus bērnus. Man nav vienaldzīga šī zeme.

Man liekas, ka tumsa pārņem manu valsti. Valsti, par kuru mans vecaistēvs teica: Tu savā dzīvē piedzīvosi, ka mēs būsim brīvi. Jo impērijas uz durkļiem ilgi nevar noturēties. Tad es viņam nenoticēju. Bet astoņdesmit devītajā gadā stāvēju Baltijas ceļā, pēc tam biju gatavs mirt uz barikādēm, jo mūs, latviešus, vienoja kopējs sauklis – Mūsu valsts ir latviešu valsts.

Šajos divdesmit gados mēs neesam radījuši stabilu vidusslāni, cilvēkus, kas ir gatavi par šo valsti atdot dzīvību, kas būtu gatavi šai valstij uzticēties līdz galam. Uz mūsu planētas ir desmitiem tautu, kurām nav savas valsts (kurdi, baski, u.t.t.), bet mums Dievs ir devis savu valsti, un, lai cik tas arī nebūtu bēdīgi, mēs to nespējam novērtēt.
Skatoties no vēstures viedokļa, par ko cīnījās Piektā gada revolucionāri? Iesaku aiziet uz Matīsa kapiem, kur redzami tikai latviešu uzvārdi. Viņi cīnījās par Latviju. Valsti, kas nav atkarīga no imperialistiskām ietekmēm. Tagad latvieši mirst Afganistānā, toreiz mira pie Bauskas un Perekopa tikai ar vienu domu – Latvija. Par mūsu 64 tūkstošiem kvadrātkilometru. Jukums Vācietis, Pulkvedis Briedis, pulkvedis Veiss un vēl simtiem tūkstošu puiku, kas mira dēļ mūsu mazā pleķa pie Baltijas jūras.

Kopš 1991. gada Latvijai bija visas iespējas palikt par turīgu Eiropas valsti, ko Ulmaņa laikos sauca par „Baltijas tīģeri”. Toreiz Latvijas pirmās valsts politika bija balstīta tikai uz nacionālo izaugsmi. Tagad redzu, ka situācija ir pilnīgi pretēja. Kāpēc igauņi pirmskrīzes apstākļos spēj iekrāt miljardu dolāru, kad mēs kārtējo reizi iegrābjamies ar kārtējo „raudu mūra” banku. Es ceru, ka mēs neesam pasaules prostitūtas, kas atdodas kārtējam finansu oligarham.
Nekad neesmu bijis antisemīts, bet nauda, diemžēl, ir bijis vienīgais, kas šajā valstī, un arī mums ir diktējis noteikumus. Baltijas banka, Parex banka cilvēkus ir nolikušas uz ceļiem. To ir veicinājusi valsts politika, kas ar savu piemēru pilsoņiem ir atņēmusi ticību Latvijas valstij.

Par ko balsot? Nezinu. Ja tu esi kaut cik sapratis un novērtējis šīs valsts vērtību un iespējas, tev jautājumi neradīsies. Ceru, ka tu nepārdosies par tramvaja biļeti. Vai par to karoja strēlnieki? Ja jau mēs vienreiz mainījām pasaules vēsturi, tad arī šoreiz letiņiem pietiks spēka un drosmes izlabot pieļautās kļūdas. Man ir sajūta, ka tomēr arī šoreiz Latvijas vēlētāji uzkāps uz tiem pašiem grābekļiem. Balsosim par to, kam ticēja mūsu tēvu vectēvi!

Vilnis Grīns

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!