Arī nākamās rindkopas ir iedvesmojošas: "2030.gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, katrs šeit varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas". Skan kā pasaka un gribētos kaut daļu no tā pēc septiņiem gadiem piedzīvot realizējamies Latvijā, bet pagaidām man izklausās drīzāk pēc 'piena upes ar ķīseļa krastiem' jeb diezgan pamatīgas utopijas. Skaisti uzrakstīt jau nav grūti. Bet kā būs ar praktisko pusi?
Tā kā NAP2020 tomēr ietver nākotnes plānus, lūkoju pēc kā tāda, kas jau tiek realizēts. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam (turpmāk tekstā - Latvija2030), spēkā esoša kopš 2010.gada 10.jūnijā. Stratēģijas pamata uzstādījumi ir laimīgs cilvēks labklājīgā valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, iecietīga un toleranta sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā ātrspējas partneris. Tātad, jau pāris gadus dzīvojam pēc šīs stratēģijas. Arī te – vārds vārdā! Atkal ir tā pati rindkopa par plaukstošu aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsti.
Tātad, abu dokumentu būtība ir tāda, ka cilvēks ir vērtība un pirmajā vietā šajā valstī. Šis ir galvenais atslēgas teikums visam tālāk rakstītajam. Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā nosaka uz cilvēku centrētu Latvijas izaugsmes modeli, īpaši izceļot Latvijas pamatvērtību – cilvēkkapitālu un apliecinot, ka mūsu galvenais kapitāls ir cilvēki – viņu spējas, zināšanas un talanti, cilvēkkapitāls ir Latvijas svarīgākais resurss. Cilvēks pirmajā vietā. Piekrītu.
Teorija bez prakses ir un paliek tikai teorija. Kā tas izpaužas praktiski? Paskatīsimies to viena Latvijas iedzīvotāja, respektīvi, manas dzīves aspektā. Kā īsti šī 'cilvēks pirmajā vietā' stratēģija tiek īstenota reālajā dzīvē? Lai ikviens varētu justies drošs un piederīgs Latvijai, viens no nepieciešamajiem instrumentiem – cilvēks jūtas droši šajā valstī, ir sociāli aizsargāts. Tas būtu primārais, lai mēs katrs varētu īstenot šeit savus mērķus. Esmu pārliecināta, ka zem mana stāsta nebūs tikai mans paraksts vien.
Es – cilvēks kā vērtība – mūsu valstī
Pirms pāris gadiem biju nonākusi pavisam neapskaužamā stāvoklī veselības problēmu dēļ. Tā rezultātā zaudēju darbu. Tiku atlaista (lasiet: parakstīju abpusēju vienošanos) nepilnu divu nedēļu laikā pēc operācijas. Jo Darba likuma 101.panta 11.apakšpunkts to atļauj, to paredz Latvijas likumdošana. Es neiekļāvos laikā, kurš bija paredzēts atveseļošanās periodam, tai skaitā pēc operācijas. No darba likumdošanas viedokļa, es neveicu operāciju pietiekami savlaicīgi, tāpēc arī neiekļāvos laikā. Darbu zaudēju, nemaz neskatoties uz faktu, ka esmu vienīgā apgādniece savam septiņus gadus vecajam bērnam. Ar vairāk kā četrdesmit tūkstošu eiro kredītu, kas maksājams tuvākos deviņpadsmit gadus. Bija brīdis, kad likās – nojūgšos.. Šobrīd rakstu, tātad prātā nesajuku. Ko tur vairs. Ir latviešiem tāds teiciens: kas bijis, bijis.
Nelielai atkāpei - Latvija2030 sastādītāji gan bijuši atjautīgi, šī dokumenta 128.apakšpunktā paredzot, ka "..viskritiskākās nabadzības un sociālās atstumtības riska grupas šobrīd un tuvākajā nākotnē būs ģimenes ar bērniem, kurās ir tikai viens apgādnieks (galvenokārt - sievietes)." Viņi nekļūdās – tiešām viskritiskākās.
Mana stāsta turpinājums. Pozitīvā ziņa, es atveseļojos, atguvu spēju pārvietoties. Bez sāpēm. Atgriezos darba meklējumos. Atradu. Veselības problēmas atsākās. Atkal bezdarbniekos, šoreiz negaidot, kad atlaidīs vai otrreiz būs jāguļas zem skalpeļa. Kopš tā laika centieni atrast darbu atbilstoši iegūtajai maģistra izglītībai, savām kompetencēm un prasmēm ir nesekmīgi.
Ņemot vērā faktu, ka mani ienākumi jeb ģimenes pabalsts kopā ar uzturlīdzekļiem ir nepilni astoņdesmit lati mēnesī, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras darbinieku mudināta, griezos Sociālā dienestā pēc palīdzības (arī šo paredz dokuments Latvija2030, 120.punkts...viens no nozīmīgiem priekšnoteikumiem nabadzības riska mazināšanai ir efektīva sociālo pakalpojumu, sociālās palīdzības un sociālās drošības sistēma, kuras viens no uzdevumiem ir efektīvas palīdzības sniegšana vistrūcīgākajiem iedzīvotāju slāņiem). Uz maznodrošinātā statusu izredzes bija. Līdz brīdim, kad tikos ar attiecīgo Sociālā dienesta speciālistu. Jo man (precīzāk: bankai) piederošā zemes platība par pāris hektāriem pārsniedz 1 hektāru. Līdz ar to statuss nepienākas, arī komunālo maksājumu atvieglojumi ne. Ja ieķīlāto zemi pārdotu, tad gan varētu pretendēt. Ja es varētu izpirkt, es negrieztos Sociālajā dienestā pēc palīdzības. Efektīva palīdzības sniegšana izpalika.
Protams, ka nevajadzēja ņemt kredītu dzīvokļa iegādei nekustamā īpašuma maksimālās vērtības brīdī. Vēl vairāk – nevajadzēja ieķīlāt zemi, nevajadzēja piesaistīt galvotāju. Bet kurš no mums dzīvē ne reizi nav pieņēmis kļūdainu lēmumu? Vispār jau nevajadzēja arī saslimt, jo tas ir nelaimes pamatcēlonis (un tomēr, neviens no mums nav no tā pasargāts.) Bet ko tas vairs maina šinī brīdi? Starp citu, bankas arī varētu uzņemties kaut daļu atbildības par tā laika kreditēšanas politiku un taktiku, kas tolaik saviem potenciālajiem kredītklientiem izteica piedāvājumus ar +0% likmi un tādam ierindas cilvēkam tā bija lieliska iespēja tikt pie mājokļa, turklāt neviens nerunāja arī par nekustamā īpašuma 'burbuļa' plīšanu.
Par maksātnespēju
Skaidrs, ka tas ir pēdējais solis. Vēl nav sperts. Tāpēc, ka manam kredītam ir arī galvotājs un galvotājs līdz ar mani zaudē savu dzīvesvietu. Jo gan ieķīlātais dzīvoklis, gan zeme sakarā ar īpašumu vērtības samazināšanos, spēj segt tikai pusi no kredīta summas. Pats par sevi saprotams, ko aizņēmējs nesedz, to sedz galvotājs. Citiem vārdiem, maksātnespējas likums izglābj mani (palieku bez īpašuma, tomēr manas kredītsaistības pēc četrarpus gadiem tiek norakstītas), bet galvotājs zaudē savu dzīvesvietu. Pēc savu īpašumu realizācijas man nebūs iespējas pārcelties pie saviem vecākiem, jo arī viņiem dzīvot vairs nebūs kur.
Pateicoties saviem tuviniekiem un labiem cilvēkiem (Latvijā tādi joprojām ir), man un manam bērnam ir ko ēst, ir jumts virs galvas un ir ko vilkt mugurā. Paldies Dievam, man savam bērnam nav jādzied "Circenīša Ziemassvētku" dziesmu. Man līdz šim ir paveicies.
Jā, jā – valsti veido ikviens no mums, valsts esam mēs katrs. Tomēr šoreiz runāšu par valsti tās tradicionālajā izpratnē. Cilvēks NAV pirmajā vietā šajā valstī. Cilvēks NAV vērtība. Kāpēc vajag rakstīt to, kā nav? Cerot, ka gan jau tauta nomierināsies un cilvēki noticēs, ka viss taču ir kārtībā, ja reiz tik skaisti un rožaini uzrakstīts? Un kāds varbūt arī noticēs.
NAP2020 vienas no prioritātēm "Cilvēka drošumspēja" 252.apakšpunkts Stabili pamati tautas ataudzei – paredz, ka "stipras un stabilas ģimenes ir nacionālas valsts un tautas pamats (..) tāpēc, lai cilvēki gribētu radīt bērnus, valstij ir svarīgi panākt tādu tautsaimniecības izaugsmi, kas ļauj pelnīt pietiekamus ienākumus, kā arī veidot vidi, kas atbalsta ģimenes, izglītības un darba dzīves saskaņošanu".
Jebkuram ir skaidrs, ka iztikas minimums, kas decembra mēnesi pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem bija 177,01 LVL, ir visai tālu no realitātes. Piemēram, ģimenē, kurā ir viens pieaugušais un bērns. Jāēd, jādzīvo, jāsamaksā komunālie maksājumi (ziemā, arī apkure), ja īpaši nepaveicas - arī kredīts par iegādāto dzīvesvietu, nedod Dievs, gadās saslimt. Un gadās. Dažiem gadās viss kopā. Kā man.
Pēc Labklājības ministrijas publicētās informācijas, sākot ar 2013.gada 1.janvāri minimālā mēneša darba alga ir 200 lati. Turpat tālāk ir rakstīts, ka 2012.gada jūnijā darba ņēmēju skaits, kuriem darba ienākumi ir minimālās mēneša darba algas apmērā 200 latu un mazāk, bija 199 tūkstoši cilvēku no darba ņēmēju kopskaita jeb 24,4%. Tātad, pēc statistikas datiem viena ceturtā daļa iedzīvotāju mēģina izdzīvot ar ienākumiem, kas ir zem iztikas minimuma. Jā, zinu, tūlīt kāds iebildīs par ēnu ekonomiku un darbavietām, kas maksā minimālo algu, bet atlikumu aploksnē. Būsim redzīgi un apskatīsimies apkārt rūpīgāk, tā ¼ daļa ar visu ēnu ekonomiku neatspoguļo patieso ainu, realitātē šo cilvēku ir daudz vairāk.
Jautāsiet, kā tad īsti var stiprināt cilvēka drošumspēju? Arī par to NAP2020 ir padomāts, viena no atbildēm: "jāveido tāda vide, kas atbalsta bērnu radīšanu un veido drošības sajūtu jau bērnībā".
Šodien, pavadot kārtējo radinieku, kas dodas dzīvot uz ārzemēm, jo nevar sev nodrošināt iztiku Latvijā, pie sevis domāju – vai es būšu nākamā...? Kā ar mana bērna nākotni? Kas ir ar to NAP2020 pieminēto drošības sajūtu bērnībā? Kā ar tām ģimenēm, kurās tēvi jau gadiem ilgi dzīvo ārpus valsts, jo nespēj nodrošināt savai ģimenei iztiku Latvijā? Kā to varētu lūkot kontekstā ar stipru un stabilu ģimeni?
Par iedzīvotāju skaitu un dzimstību. Papētot statistiku - dzimušo skaits: 24397 (2008), 22044 (2009), 19781 (2010), 18825 (2011), 19520 (2012) – lejupslīdoša līkne, ar simbolisku 3,7% jeb 700 mazuļiem vairāk pagājušajā gadā. Loģiski, šo pašu tendenci redzam arī iedzīvotāju skaita samazinājumā: 2,163 miljoni (2008), 2,120 (2009), 2,074 (2010), 2,041(2011), 2,028 (2012)... piecu gadu laikā samazinājums par 135 tūkstošiem jeb vidēji 27 tūkstoši gadā, tostarp dabiskais pieaugums vidēji mīnus 9000 gadā.
Prioritātes "Cilvēka drošumspēja" viens no mērķiem, piemēram, ir panākt, ka katru gadu dzimst vairāk bērnu nekā iepriekšējā – mērķis 28000 mazuļu 2020.gadā. Nav gan īsti skaidrs, kā šādu rezultātu varētu stimulēt, piemēram, ar 8 latu ģimenes pabalstu, kas ir šī brīža valsts finansiālais atbalsts ģimenēm ar bērniem.. Jā, šobrīd tiek runāts par to, ka par katru nākamo bērnu šo pabalstu varētu palielināt – par otro bērnu divreiz lielāks, par trešo trīsreiz. Bet tie astoņi lati – kā tieši tos paredzēts tērēt?
Bērnu maternitātes pabalsti iepriekšējo gadu laikā ar visiem to bezjēdzīgajiem 'griestiem' arī runā paši par sevi. Kāpēc bija un joprojām ir jāierobežo māmiņas ienākumi viņas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā? Godīgi nomaksāti nodokļi, arī no t.s. 'lielajām algām'. Labi, šogad situācija nedaudz pamainījusies, sākot ar 2013.gada 1.janvāri piešķirto pabalsta 'griesti' ir 23,02 LVL/dienā (divreiz lielāki kā iepriekš). Bet kāpēc ir jānosaka šie 'griesti'..? Ja godīgi maksāti nodokļi, tieši tāpat - godīgi saņemts pabalsts bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā. Tā taču ir demogrāfijas veicināšana. Viena no valsts prioritātēm.
Nemaz nerunājot par sociālo garantiju neesamību māmiņām, kuras pēc bērna kopšanas atvaļinājuma bieži vien darbā vairs neviens negaida (tiek atbrīvotas no darba, pamatojoties uz savstarpējo vienošanos, ja ļoti paveicas - ar kompensāciju). Dzīves realitāte.
NAP2020 otra prioritāte ir "Tautas saimniecības izaugsme", kas sevī ietver "izcilu uzņēmējdarbības vidi, kas ir prognozējama, saprātīga un atbalstoša jebkuram uzņēmējam". Viens no tās mērķiem ir nodrošināt prognozējamu nodokļu politiku. Manā izpratnē, tātad paredzamu. Aplūkosim mikrouzņēmumus. Mikrouzņēmuma nodoklis šobrīd, kā zināms, ir 9% no apgrozījuma. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta apkopotās informācijas Latvijā 2012.gada decembra sākumā reģistrēti 25069 mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji. Protams, ka tas nav nekāds mega cipars un tomēr varam pieņemt, ka 25000 Latvijas iedzīvotāju ir izveidojuši savu biznesu. Tik tālu viss būtu labi, ja vien. 2012.gada nogalē Saeimā Budžeta komisija nebūtu aizsākusi diskusijas par mikrouzņēmuma nodokļa neefektivitāti, ar vēlmi šo nodokli pārskatīt: "..secinājām, ka jaunā uzņēmējdarbības veida – mikrouzņēmumu - ieviešana kopumā nav devusi gaidīto rezultātu.."
Paaugstinot nodokli, visticamāk tiks panākts, ka šis bizness sāks regresēt nevis attīstīties. Kas savukārt turpinās izraisīt cilvēku aizplūšanu no Latvijas, jo sava uzņēmuma radīšana ir viena no nedaudzajām iespējām, kā palikt un izdzīvot Latvijā, pašam radīt sev darba vietu, mazinot tik aktuālos bezdarba līmeņa rādītājus valstī. Cilvēku aizplūšana no Latvijas ir pilnīgā pretrunā ar Latvija2030 un NAP2020 reemigrācijas un iedzīvotāju skaita pieauguma plāniem. Vai panākt reemigrāciju tiešām ir vieglāk nekā padomāt par cilvēkiem, kas vēl nav aizbraukuši prom no Latvijas?
Patiesībā, par lielāko daļu punktiem NAP2020 varētu diskutēt - kā tiek plānots tos ieviest reālajā dzīvē. Piemēram, manējā.
Smaidu izraisīja fakts - lai nodrošinātu NAP2020 nosprausto mērķu un rīcības virzienu īstenošanai nepieciešamā finansējuma papildu piesaistīšanas iespējas, kā arī lai nodrošinātu efektīvāku un labāk pārraudzītu NAP2020 ieviešanas instrumentu izmantošanu, tiek izveidota vienota attīstības finanšu institūcija. Diez cik tas izmaksā un turpinās izmaksāt nodokļu maksātājiem?
Atgriežoties pie cilvēka labklājības definīcijas saistībā ar NAP2020 - ļoti teorētisks ideju apkopojums par cilvēka labklājības paaugstināšanu, skatīts samērā vienpusēji un praktiski tikai no tautsaimniecības izaugsmes puses 'ekonomikas izrāviena' kontekstā nevis Cilvēka kā Vērtības aspektā.
NAP2020 tiek runāts par cilvēka drošumspēju, bet kontekstā ar ilgāk nodzīvotu mūžu, veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, saglabātām labām darbaspējām un dzīves kvalitāti. Nez kāpēc nepamet sajūta, šis labklājības jautājums tiek skatīts galvenokārt tikai un vienīgi no nodokļu maksātāju pozīcijām. Jādzimst vairāk bērniem, jo tad būs vairāk nodokļu maksātāju. Jādzīvo ilgāk, tad varēs ilgāk strādāt un maksāt nodokļus. Nodokļi, neapšaubāmi, ir svarīgi, bet cilvēks kā vērtība šajā brīdī pazūd pilnībā. Citiem vārdiem, tur ir plāni-mērķi-skaitļi, bet par cilvēciskām vērtībām, to veicināšanu netiek runāts. Diez no kurienes radīsies šī plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Kurš rādīs piemēru?
No sirds ceru, ka kļūdos, tomēr šķiet, ka viena daļa sabiedrības šobrīd arī galīgi nav gatava domāt par cilvēciskajām, garīgajām vērtībām. Lielākā daļa cilvēku lielākoties reāli cīnās (reizēm šķiet, instinktu līmenī) par izdzīvošanu un daži ir gatavi noēst līdzcilvēku, ja pašam no tā būs iespēja, piemēram, noturēties darba vietā, pakāpties kaut pakāpienu augstāk utml. Par kaut kādām saprātīgām morāles normu ievērošanām brīžiem vispār nevar būt ne runas. Arī par saliedētību nē. Atliek vien domāt, ka kādam šajā valstī tas ir pat ļoti izdevīgi. Cilvēki tā ierauti izdzīvošanas jautājumu risināšanā, ka tālāk par Maslova piramīdas pirmo slieksni nemaz netiek. Tātad netraucē tiem, kas tiek.
NAP2020. Latvija2030. Skan labi. Idejas kā tādas ir apsveicamas. Jautājums, vai iespējamas kontekstā ar tiem 'instrumentiem', kas tiek izmantoti ideju realizācijā un cilvēkiem, kas tās apņēmušies veikt.
Es ļoti ceru, ka no savas krīzes situācijas kaut kā tomēr izkulšos. Daru visu, lai palīdzētu sev pati. Runā, ka izglītība esot vērtība. Tā kā ar maģistra ir par maz, ir doma par studijām doktorantūrā. Apzinos, ka bez līdzcilvēku atbalsta šobrīd man neiztikt. Bet gan jau tikšu uz zaļāka zara. Gan jau nākotnē atradīšu vietu, kur cilvēks tiešām ir pirmajā vietā.
Starp citu, Latvijā ir burvīgs mehānisms, kā atbalstīt līdzcilvēkus. Vienīgais, kas reāli strādā un tam nav nekāda sakara ar valsts atbalstu. Jā, tieši tā - ziedojumi. Man ir ideja izveidot kredītņēmēju ziedojumu fondu, kurš man pašai un cilvēkiem, kas nokļuvuši līdzīgā situācijā ļaus izrauties no kredītu jūga un būs reāls atbalsts jaunas dzīves sākumam. Ja izdosies atrast trīsdesmit tūkstošus atsaucīgu cilvēku, kas var atļauties noziedot vienu latu, viens kredīts jau ir dzēsts, viena ģimene ir glābta. Un tā viena pēc otras. Un tad jau zīmējas cita aina, cerīgāka. Ar ziedojumu palīdzību taču tiek risinātas lielākā daļa krīzes situāciju, faktiski visas šīs valsts iedzīvotāju nelaimes. Kāpēc ne kredītņēmējiem, kuri savu dzīvokli iegādājuši to maksimālajā tirgus vērtībā un šobrīd nespēj saviem spēkiem izrauties no kredītu jūga un tas ir viņu vienīgais miteklis, un mājas viņu bērnam? Nodrošināšu cilvēku palikšanu Latvijā, vismaz to cilvēku daļu, kuri ir spiesti braukt prom no Latvijas parādsaistību dēļ. Ģimenes paliks kopā. Veicināšu cilvēku saliedētību. Kurš gan vēl labāk sapratīsies savā starpā, kā cilvēki, kurus vieno līdzīgas problēmas un kuri viens otram grūtā brīdī snieguši palīdzīgu roku. Un NAP2020 un Latvija2030 lai paliek teorētiķiem. Katrs dara to, kas tam padodas vislabāk.
Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Būsim kritiski un atcerēsimies, ka solīts makā nekrīt.
Šī garā raksta nobeigumā (sirsnīgs paldies par pacietību tā izlasīšanā) citāts no mana bērna domraksta: "Reiz sen senos laikos dzīvoja cilvēks. Viņam kaimiņos dzīvoja dzirnavnieks un viņš bija ļoti čakls. Kādu dienu viņi abi nolēma doties uz valdnieka pili. Bet viņiem priekšā tecēja upe. Tad viņi domāja, kā var tikt pāri upei, jo viņi gribēja karaļa valdīšanai pielikt punktu. Jo visi cieminieki arī gribēja pielikt beigas karaļa valdīšanai. Karalis bija bagāts un ļauns cilvēks. Bet kādu dienu viņš nezināja, ko lai dara ar naudiņu. Tad viņa dvēselītē iemirdzējās labestība un pēkšņi viņš kļuva labs. Tā nu visi cieminieki strādāja un kļuva laimīgi tāpat kā karalis."