Vēstīšu par bērnu pazemošanu, spīdzināšanu no vecāku audzēkņu puses. Par žurku medību karaļiem, grandiozo Graudu ielas kauju. Arī par labo. Tikšanos ar slavenajiem operdziedātājiem, par māku bērnos attīstīt grāmatas lasīšanas prieku, dziedāt latviešu tautasdziesmas un skatīt latviešu teātru izrādes, kā "Pauks un Šmauks", "Kaķīša dzirnaviņas", "Sprīdītis".
Mans draugs "Silītē" Liepājā nokļuva laikā starp 1951. un 1952. gadu, būdams zīdainis, kad smagi sasirga viņa mamma, kura pilnībā vairs neatlaba. Arī turpmākie dzīves gadi viņam bija jāpavada dažādās valsts bērnu aprūpes iestādēs. Drauga atmiņas aprakstīju pirmajā personā un tās papildināju ar viņa foto no bērnunama laikiem.
Izsalkums un kāre ēst sarkanos ķieģeļus
Bērnu nama audzēkņi dalījās divās grupās – bērnunamniekos un mājiniekos. Pēdējie bija tie, kuriem bija kaut kādi vecāki, pie kuriem viņi brauca brīvdienās un svētku dienās. Nokļūšanu bērnu namā Rīgā uzskatu par laimīgo dzīves periodu. Kaut vai tāpēc, ka nokļuvu latviešu bērnu namā.
Melnie, sprogainie mati un zilās acis nodrošināja, ka mazotnē savā apgādībā mani paņēma šādu bērnu mīļotājas – audzinātājas.
Atmiņas bija epizodiskas, kā jau visiem šī vecuma bērniem. Piemēram, cik ļoti gribējās ēst izknibināto mūra javu un grauzt sarkanos ķieģeļus. Organismam katastrofāli trūka nepieciešamais "celtniecības materiāls". Laikam tāpēc iespiedies atmiņā, kā iestādes direktore uzaicināja mani pie sevis. Pacēlusi uz rokām, viņa jautāja, ko es gribu no bufetē redzamā? Protams, "cūkas ausi". Tās bija plānās pankūkas, kas bija salocītas kā salvetes. Ar cukuru vai ievārījumu tās bija liels gardums. Kā svētki mums bija ar sviestu nosmērēta maize, uz kuras uzlikām divus šprotes gabaliņus. Ļoti grūti nācās audzinātājām mūs pieradināt pie "jaunajiem produktiem". Tie bija tomātu sula un auzu pārslu cepumi.
Vienīgais ēdamrīks bija alumīnija karote. Tikai krietni vēlāk jau bērnu namā, kur sākām apgūt skolas zinības, parādījās dakšiņas un galda naži. Tika rīkots pat speciāls teatralizēts apmācības kurss uz kluba skatuves, kā pareizi ēst ar šiem instrumentiem. Tika dota arī zivju eļļa, kas mūsu izpratnē bija "šausmas".
Atmiņā palika arī rūgti mirkļi. Viena no bērnu dārziņa audzinātājām kabatā vienmēr nēsāja smalku elektrisko vadu, piezīmju bloknotu un zīmuli. Zinājām, ka tas, kurš pa dienu tika ierakstīts blociņā, vakarā pa plikajām kājiņām dabūs pērienu, kas ļoti sāpēja. Pa dienu zēni nēsāja brūnas zeķbikses, kuras uz nakti vajadzēja novilkt. Palikām tikai īsos nakts krekliņos. Otrajā reizē pērienu gaidīju tik ilgi, ka aizmigu to nesaņēmis. Varbūt tāpēc, ka tuvākajās dienās bija gaidāma kaut kāda ministrijas komisija. Tai mēs tikām gatavoti īpaši. Audzinātājas mūs brīdināja, ka esam liela ģimene un slikto vajag aizmirst. Tikām sapucēti un slavēti.
Bija audzinātājas ar dīvainām novirzēm. Viena lika pirms nakts miega nolaist segas tā, lai zēnu krāniņi būtu viņai redzami. Viņa teica, ka ar krāniņiem nedrīkst spēlēties, ko daži pieķertie bija darījuši. Tā arī aizmigām. Protams, kad atdzisām, mēs apsedzāmies un ātri aizmigām. Citas audzinātājas nebija tik striktas. Tās visiem lika rokas nolikt virs segām. Tolaik valdīja uzskats, ka masturbācija ir ļoti kaitīga bērna organismam. Acīmredzot audzinātāju ģimenēs valdīja Bībeles gars.
Jaunievedums bija arī "kalnu saulīte" jeb kvarca lampa. Tā bija apaļa ierīce ar daudzām garām lampām, kuras izstaroja zilganu gaismu. Te atkal neiztika bez dīvainībām. Visi uzvilka tumšas aizsargbrilles. Zēniem vajadzēja novilkt zeķbikses un visu pārējo. Meitenēm atļāva palikt mazajās apakšbiksītēs. Nostājāmies aplī un "cepinājām" vispirms priekšpusi, pēc tam muguras. Cik atceros, apdegumus neieguvām.
Kad grupā parādījās drēbju vai matu utis, tad sākās vispārējs karš. Dustu (DDT) kaisīja matos un ar to bagātīgi apkaisīja matračus. Nosedza ar palagu, uz tā vajadzēja gulēt. Teica, ka tas esot pilnīgi nekaitīgs medikaments. Tagad zināms, ka DDT nogulst kaulos un ka tā sabrukšanas process ir simts gadi.
Vējbakas arī ārstēja savdabīgi. Slimos sadzina izolatoros un visas pumpas nosmērēja ar "zeļonku" (briljantzaļo). Gultās gulējām bez apģērba, lai mazāk smērētu veļu. Logi pēc tā laika ārstniecības vadlīnijām bija nosegti ar tumšām segām. Kad māsiņa pēc procedūrām aizgāja, mēs, protams, paklusām skatījāmies pa segu spraugām, kas notiek ārā.
Publiska pēršana, novelkot bikses
Mēs, īstie bērnunamnieki, bijām diezgan neaizsargāti. Atceros, kā ar draugu stāvējām uz verandas un sacentāmies, kurš palaidīs garāko siekalu "bumbu". Tā trāpīja uz saimniecības vadītāja plikā paura. Vadītājs pēkšņi bija iznācis no pagraba. Kad viņš mani noķēra, parāva īsās bikšeles uz augšu un tā noslānīja, ka maigā āda iesprēgāja. Audzinātājai sūdzēties negājām.
Kādā naktī piecēlos un aizgāju pie čurājamā spaiņa, kas uz nakti tika nolikts guļamistabā, lai nevajadzētu staigāt pa tumšajiem koridoriem. Pēkšņi no sanitārītes saņēmu spēcīgu plaukstas sitienu pa atkailināto dupsi. "Nav ko pa naktīm staigāt," viņa noteica. Nezinu, kāpēc, bet piecu pirkstu plaukstas sarkanais "zimogs" man palicis atmiņā uz visu mūžu. Apvainojums bija liels.
Otro reizi kārtīgu kāvienu dabūju vasaras nometnē. Mētājāmies ar čiekuriem. Nejauši trāpīju kādai meitenei pa aci. Tā raudādama aizskrēja pie audzinātājas. Niknumā pārņemtā sieviete paķēra mani, uzrāva īso bikšeļu staru un no visa spēka slānīja pa atkailināto sēžamvietu visu klātbūtnē. Manā atmiņā kā ar nokaitētu dzelzi tika ierakstīts, ka meitenes aiztikt nedrīkst.
Secinājums viens. Pieņemot bērnu iestādēs tehniskos darbiniekus, sīki jāpārbauda viņu iepriekšējās dzīves un darba vēsture. Viņu attieksme pret bērniem. Ar mazajiem bērniem sistemātiski jārunā neatkarīgam psihologam, kas atrodas iestādē pastāvīgi, bet nav pakļauts direktorei. Medicīnas darbiniekiem sistemātiski ir jāpārbauda bērnu veselības stāvoklis, noskaņojums. Viņiem obligāti jābūt klāt pirts dienās, lai redzētu zilumus, ādas slimības un insektu kodienu pēdas. Par ārstēšanas kvalitāti varu teikt tikai vienu. Tikai obligātā dienesta beigās armijā uzzināju, ka man ir iedzimta bruka. To palaida garām gan bērnu dārza, gan bērnu nama, kā arī armijas komisija.
Kā bērnu nama varonis izglāba Sniegbaltīti
Pienākot skolas vecumam, mūs jau laikus gatavoja pārbraukšanai uz bērnu namu. Stāstītājs teica, ka no "mammas" mēs tiksim pārvesti pie "tēva".
Kad bija sākušās skolas gaitas, līdz ceturtajai klasei mūs mācīja turpat bērnu namā. Uzzinājām, ka pēc krievu ienākšanas te pakārās vecā baronese. Četrstāvu māja bija celta dižciltīgo un bagāto sirmgalvju vajadzībām. Ēka tika veidota no gariem koridoriem, kuru abās pusēs bija istabiņas. Tur mēs gulējām pa četriem pieciem cilvēkiem uz dzelzs gultām. Nolaistās baltās virssegas mums kalpoja par slēptuvēm. Piemēram, uz svētkiem tur salikām šķīvi ar skābētiem kāpostiem, kas papildināti ar eļļu un sīpoliem. Kāda virtuves darbiniece mums atnesa "tējas sēni". Radām regulāri ieliet tur tēju un pāris karotes cukura. Gatavo dzērienu salējām pudelēs un aizkorķējām. Korķi tika paņemti no bēniņos saliktajām liekajām gultām un krēsliem, kuriem kāju galos bija gumijas korķi. Pamanījām, ka kāds mūsu kārumus zog. Tā kā es gāju medicīnas apmācības pulciņā, tad "aizņēmos" paciņu purgena, kas ir stipras caurejas zāles. Saberzām to pulverī un skaistākajā no pudelēm ielējām "soda dzērienu". Līdz ar to zādzības beidzās.
Tos svētkus atceros arī tāpēc, ka kāda meitene no mūsu grupas bija saģērbusies kā sniegbaltīte. Apģērbs bija no marles un vates gabaliņiem. Eglēs svečturos dedzināja īstas svecītes. Dejojot viņa pienāca par tuvu ugunij, liesmas apņēma kliedzošo meiteni zibenīgi. Tikai viens puika norāva no rūķa apmetni-segu un, nogāzis meiteni gar zemi, apdzēsa liesmas. Puisis kļuva par bērnunama varoni. Pēc tam daži uz slimnīcu vienmēr nesa mūsu cienastu. Nepagāja ilgs laiks, līdz atkal bijām spiesti vākt cienastu nešanai uz slimnīcu. Kāda cita meitene, cenšoties apiet dežūrējošo nakts sanitāri, no savas istabas loga centās tikt uz patālo draudzenes istabas logu. Paslīdēja kāja un viņa nokrita no ceturtā stāva. Visi brīnījās, kā viņa palika dzīva.
Mazgājamā telpa bija katrā stāvā. No krāniem tecēja tikai aukstais ūdens. Kāju mazgāšanai telpas vidū bija tāds kā mini baseins no baltām flīzēm. Diezgan plašs baseins, lai kājas varētu mazgāt no abām pusēm. To labi atceros cita notikuma dēļ. Biju pasūdzējies, ka kāds lielais puika terorizē mazos zēnus. Sods nebija ilgi jāgaida. Svētdienas rītā tiku izrauts aiz kājas no gultas un vilkts uz soda saņemšanas vietu. Manus kliedzienus dežūrējošā audzinātāja pirmā stāva dežūrtelpā nedzirdēja. Vispirms mani ievilka "bandas vadoņa" istabā. Tur nogāzts gar zemi tiku spārdīts ar kājām. Daļēji aizsargāja gulta zem kuras biju palīdis. Vadonis pārskaitās un ar saviem rokas puišiem aizvilka mani uz vannas istabu un izkāra ar galvu uz leju laukā pa logu. Atlaidis vienu no manām kājām, viņš bļāva, ka nākamajā reizē atlaidīs arī otru kāju.
Nākamajā dienā mani aizveda pie medmāsas, jo biju vienos zilumos. Atceroties psihopāta draudus, apgalvoju, ka nokritu, skrienot no trepēm. Acīmredzot ne audzinātāja, ne medmāsa negribēja iedziļināties un noskaidrot patiesību. Atminos, ka "varonis" vēl vairākas dienas pēc tam nāca pārliecināties par manu klusēšanu. Viņš lika man novilkt apakšbikses un mērīja manu krāniņu, kā arī citiem izteica neglaimojošas piezīmes par manu locekli. Ilgi tas gan neturpinājās. Puisis pārāk aizrāvās. Kādu dienu mūs visus nostādīja laukā līnijā un varoni aizveda milicijas mašīna uz bērnu koloniju.
Gribu piebilst, ka tualetēs podi bija bez vākiem. Starpsienas un durvis neeksistēja. Nācās rausties augšā uz poda ar visām kājām, kas bija vesela māksla. Vispirms atpogāji bikses, tad uzkāpi uz poda, nolaidi bikses un apsēdies. Tualetes papīra nebija. Līdzi ņēmām avīzes gabalus. Biju visai kautrīgs, tāpēc vienmēr centos ieņemt podu, kas bija tālāk no ieejas durvīm. Visu savu "mantību" centos nosegt ar avīzes gabalu.
Visās vietās, kur vien dienēju un mācījos, es strīdējos ar komandieriem par to, ka kabīnēm jābūt ar durvīm. Gadījās, ka dienesta laikā kāds jauns virsnieks pavēlēja no visām kabīnēm noņemt durvis, lai karavīri slepus nevarētu smēķēt. Podiem vāku nebija, tāpēc rezultātā sanāca bērnunama tualešu variants. Dusmās devos pie bataljona komandiera, kurš pēc tam jaunajam virsniekam deva pavēli tualetēm atjaunot durvis. Bērnu namā gūtās mācības daudzkārt dzīvē devušas spēku cīnīties pret netaisnību, cietsirdību un stulbumu.
Nepaklausīgo sodīšana, iesaistot vienaudžus
Zināmā mērā vardarbību no savējo puses sekmēja pašas audzinātājas. Atceros divus spilgtus piemērus, kas no atmiņas nav izdzisuši mūža garumā.
Vasarā braucām uz nometni. Kādā karstā pēcpusdienā ražena auguma puisis pierunāja mūs slepus aizskriet uz tuvumā esošo ezeru nopeldēties. Audzinātāja to uzzināja no kāda "bļodlaižas". Pati, protams, viņa nespētu tikt galā ar teju divmetrīgo puisi. Viņa izsauca divus neformālos grupu vadoņus un teica, ka būs jānoper visi nelikumīgi peldējušie. Pirmo saķēra lielo puisi, nogrūda tupus pie gultas, norāva bikses un gaisā sāka švīkstēt bērza vicas. Nākamie kandidāti skaļi raudāja un lūdzās piedošanu. Tad iestājās klusums. Apjukušie sodītāji atkāpās. Pa puiša balto pēcpusi tecēja sarkana asins tērcīte. Audzinātāja lika puisim apģērbties un apsēsties. Viņa bargā balsī vēlreiz brīdināja pārējos, ka tā būs laba mācība citiem, lika žagarus aiznest. Bērni laikam nesūdzējās pat saviem vecākiem. Citādi nevarētu notikt vēl kāda publiskā pēršana.
Tas notika klasē visu bērnu, arī meiteņu klātbūtnē. Upuris bija mans draugs. Nezinu, ko viņš savos 12-13 gados bija izdarījis. Scenārijs bija analoģisks vasaras pērienam. Tikai šoreiz vainīgo satvēra četri puiši aiz žaketes pleciem, nostiepa viņu taisnu. Viens no puišiem atpogāja viņa virsbikšu pogas un norāva bikses līdz ceļiem. Puisēns ar abām rokām nosedza savu vīrišķību, tomēr žagaru kodieni bija tik sāpīgi, ka rokas pašas metās pasargāt svītrām klāto dupsi. Meitenes, izņemot vienu, kautrīgi nolaida acis.
Tomēr dzīve turpinājās. Puiši auga. Pēdējais pēriens, ko redzēju, vairāk līdzinājās kaujai. Ejot pa trepēm, izdzirdēju audzinātājas kliedzienus. Pavēru veļas noliktavas durvis, ieraudzīju pilnīgi kailu puisi, kurš, nosēdies uz grīdas, izmisīgi sargāja savu mugurpuses zemāko daļu. Būdams gandrīz pieaudzis, viņš neļāvās audzinātājas prasībām un nepagriezās tā, lai dibens dabūtu tam iecerēto. Puiši, kas bija pienākuši klāt, sāka protestēt. Tas jau bija spēks, kas lika audzinātājai apstāties. Vēl līdz šai dienai nevaru saprast, kā audzinātājai izdevās puisi izģērbt. Viņš par to klusēja.
Jāpiemin, ka mums bija pašiem sava saimniecība. Dažas govis un dārzs, kur audzēja zaļumus un citus produktus. Cūkām ēdiena vienmēr pietika, jo putras deva daudz, tās nebija garšīgas. Šī iemesla dēļ bargā ziemas laikā cūkkūtī bija saradušās daudz žurkas. Mēs ar draugu dabūjām žurku lamatas un iemācījāmies uzlikt tik jūtīgu sitējmehānismu, ka lamatas bieži nostrādāja, kad no tām bijām paspēruši tikai dažus soļus. No rītiem konstatējām, ka lamatās bija palikušas tikai žurku astes. Nosistās žurkas tūlīt saplosīja viņu biedrenes. Vācām astes un slēpām tās aiz pirts skārda vanniņas, kas bija piekārta pie sienas. Cik atceros, tad neilgā laikā bijām noķēruši vairāk par diviem simtiem žurku. Bērnu nama direktore nostādīja vienā līnijā visus bērnus un mums abiem pasniedza Uzslavas rakstus, kā arī lielu iepakojumu ar konfektēm.
Šajā bērnu namā bija nikns vilku suns, kas apsargāja dārzā stādītos dārzeņus no zagļiem. Netālu bija arī trušu būri, kuros mītošos garaušus par dienu barojām ar saplūktu zāli, kā arī sienu. Kādā vakarā dārzā izcēlās liels troksnis. Izrādījās, ka ērkšķogu krūmā iesprucis kaķēns, kas izmisīgi atvairīja vilku suņa uzbrukumus. Pie žoga savācas gandrīz visi bērnu nama puiši. Tad divi drosmīgākie izdomāja plānu, kā kaķēnam palīdzēt. Viens krietni tālu pārlēca pāri žogam un ūjināja, tādējādi panāca, ka niknais suns metas uz viņa pusi. Pa to laiku otrs puisis pārlēca pāri žogam un paķēra nelaimīgo kaķēnu, pārsvieda to mūsu pusē. Abi puiši bija dienas lielie varoņi.
Iemācītās paklausības ēnas puse
Es sevi par varoni neuzskatīju, jo man nebija ne tāda spēka, ne autoritātes. Tāpēc es daudz lasīju un cītīgi ieklausījos audzinātāju savstarpējās runās. Parasti tika runāts par jaunākajām grāmatām. Jau divu gadu vecumā man iemācīja, ka skolotāji ir jāklausa un jāciena, laikam tāpēc itin viegli varēju nokļūt pedofila nagos. Pedofili tolaik bija, lai arī pastāvēja bargi sodi.
Mūsu bērnunamu bieži apciemoja Rīgas Ļeņina rajona pionieru kurators. Cilvēks ar iesirmiem matiem. Atceros, kā viņš metās palīdzēt audzinātājai atrast zagli, kas kādam no bērniem bija nozadzis pulksteni. Vispirms viņš izvadīja ārā audzinātāju un pārliecināja, ka ar to tiks pats galā. Es nezinu, kāpēc, bet tiku iesaistīts meklētāju grupā. Pārējie istabas zēni tika nostādīti koridorā pilnībā izģērbti. Manī tas radīja neizpratni. Meklētāju grupa izčamdīja visus matračus un spilvenus, izložņāja pagultes un izrakņāja nakts skapīšus. Protams, nekas netika atrasts. Apstulbu, ka viņš paziņoja, ka tagad mūsu istabas zēniem ir jāizģērbjas un jānostājas koridorā. Atceros tikai viņa stiklainās acis, neierastu enerģiju un solījumus atradējam sagādāt sevišķu pateicību.
Ziemā viņš organizēja slēpju izbraucienu uz Gaiziņkalnu. Es arī tiku iekļauts šajā grupā. Viņš teica, ka vakarpusē man jāatbrauc uz Pionieru pili (tagad Prezidenta pili), jo esot medicīniski jāpārbauda, vai vispār varu braukt ar slēpēm. Nesaprotu, kāpēc audzinātājās tas izbrīnu neizraisīja. Bija taču darba dienas beigas.
Pilī ierados, kad jau satumsa, tika nodzēstas gaismas, rosījās apkopējas, pionieru priekšnieks kādā kambarī uz kušetes lika man pacelt kreklu un drusku nolaist visas bikses. Apjucis es to izdarīju, bet bikses nolaidu tikai līdz daļai, lai neatsegtu visu pārējo. Viņš sāka taustīt manu vēderu prasīdams, vai man nesāp. Rokas pieskārās arī manis slēptajiem "dārgumiem". Viņš juta manu neapmierinātību un apjukumu. Teica, ka šodien ārstam izejamā diena, bet, ka viņam liekas, ka es varēšot pārgājienā braukt. Norunājām, ka es braukšu uz bērnu namu, paņemšu sporta tērpu, sauso pārtiku un atbraukšu pie viņa uz mājām. Izbraukšana bija plānota agri, visi bērni, izņemot pa ceļam uzņemamos, būs pie viņa.
Aizbraucu ar visām mantām uz Rīgas centru pie viņa. Pabrīnījos, ka citi zēni vēl nav atbraukuši. Pionieru kurators teica, ka tikmēr, kamēr pārējo vēl nav, man jāiet vannā un jāliekas gultā, jo jāceļas būšot agri. Gulēt man vajadzēšot gultas pašā maliņā, lai citi netraucē. Man bez apģērba bija jākāpj putotā vanna. Viņš, protams, steidzas man palīdzēt noberzt muguru, piecelties kājās un paberzēja arī manu vēderu, kaut diezgan pikti teicu, ka pats māku un varu. Es biju pārbijies, jo man jau bija pubertātes vecums, tādu krāmēšanos ap savu ķermeni sen biju aizmirsis, baidījos no paredzamās reakcijas.
Tad viņš ietina mani baltā peldmēteli un pavadīja uz gultu. Gribēju uzvilkt savas apakšbikses, bet viņš norādīja, ka uz tik tīriem un dārgiem palagiem, lai guļot kails, lai ķermenis atbrīvojas. Stāvokli glāba citu ierašanās. Tos viņš ātri izkārtoja pa guļammaisiem, daļu uz savas platās gultas otra gala. Vadītājs nogūlās man blakus, lika dzēst gaismas. Es pagriezos ar muguru pret viņu. Mani māca dusmas un izmisums, asaras pašas no acīm tecēja. Instinkts man vēstīja par ko nelabu. Mēģināju neaizmigt. Pionieru vadītājs laikam saprata, ka nekas nesanāks. Rīta pusē jau skanēja modinātājs, kas lika visiem celties. Vadītājs man zem segas pasniedza manas peldbikses, lai es tās zem segas uzģērbtu. Pārskaities es piecēlos kājās un mierīgi uzvilku manas glābējbikses visu klātbūtnē.
Nakšņojot Gaiziņkalna nometnē, viņš man nenāca pat klāt. No rīta redzēju viņu vienā guļammaisā ar kalsnu puisi, kas priekšnieka tonī sāka visus komandēt. Neatceros, ka bērnu namā kāds mūs būtu brīdinājis, ka neviens svešinieks, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, nedrīkst pret paša gribu pieskarties, izņemot ārstu. Padomju laikā seksa nebija un rajona partijas biedri bija neaizskarami.
Bērnunamnieki kā milzīga ģimene
Bērnu nams tomēr daudz ko bija arī devis. Piemēram, plaša bibliotēka, kolektīva grāmatu lasīšana. Došanās uz operu, baletu un teātri. Protams, no sākuma Žermenas Heinas Vāgneres augstais tonis manām bērna ausīm bija nesaprotams. Toties kaut kur dziļi zemapziņā paslēpās varenās Vāgnera "Tanheizera" uvertīras skaņas.
Toreiz Rīgas operas un baleta teātris bija mūsu "šefi". Šīs skaņas pamodās no zemapziņas, kad arodskolā pie mums viesojās Latvijas jaunais tenors Jānis Zābers. Varu tagad teikt, ka man bija tas gods un laime viņu redzēt un dzirdēt. Cik atceros, viņš nodziedāja mums Hosē āriju no Bizē "Karmenas". Pie klasiskās mūzikas pierast, to iemīlēt ir grūti. Sevišķi, ja to nedzird bērnībā. Jau vēlāk sāku krāt plates ar Vāgnera, Verdi, Štrausa, Ofenbaha un pat Bēthovena mūziku. Tas cēla manu reitingu dažādās dzīves situācijās. Šodien, jau esot sirmā vecumā, noliecos lielā pateicībā Rīgas operas un baleta mākslinieku priekšā.
Pēdējā klasē mūs visus pārcēla uz Rīgas 5. internātskolu Graudu ielā. Jaunas telpas, stadions, bet mēs neiepatikāmies apkārtnes jauniešu bandai. Uzzinājām, ka svētdienas vakarā viņi mums nāks parādīt, kas te ir saimnieki. Viņi nesaprata, ka bērnunamnieki, kuri auguši kopā no piecu septiņu gadu vecuma, ir viena liela ģimene. Uz jumta slepus tika sastiepti akmeņi, spaiņi ar ūdeni, samazgām un urīnu. Arī visi puķu podi. Kauja bija neilga, bet šausminoša.
No rīta konstatējām, ka ir izsisti visi fizkultūras zāles un pirmā stāva logi. Milicijas inspektors nopratināja visus puišus, kas teica, ka viņi tikai aizstāvējās pret bandu, kas draudēja izvarot mūsu meitenes.
14 gadu laikā, ko pavadīju valsts aprūpes iestādēs, man iemācīts daudz, piemēram, apstrādāt koka un metāla konstrukcijas, kopt mājlopus, veikt lauksaimniecības darbus, lasīt grāmatas un izaugt latvietības garā. Aizejot no bērnunama, mums gan bija grūti kaut ko nopirkt veikalā, poliklīnikā pajautāt, kurš pēdējais rindā, un paveikt vēl citas pašsaprotamas lietas. Mums bija viegli panest armijas dienestu, bet bijām slikti izglītoti. Mūsu vienīgais ceļš bija arodskolas, bet tālākais bija atkarīgs no veiksmes, neatlaidības un labu cilvēku atbalsta.