1978.gadā kļuvu par Latgales Lauksaimniecības tehnikuma pirmā kursa studentu. Vienā no skolas telpām ar aizturētu elpu gramstījos gar magnetofona "Маяк 203" pogām un verķiem, īsti nesaprotot to nozīmi. Pēc tam naktis nevarēju gulēt, kā gribēju sev tādu pašu "majaku"…
Beidzot pienāca tā laimīgā diena, kad uz mana galda pirmo reizi mūžā parādījās magnetofons "Снежеть 202". Par magnetofonu klasi un parametriem, kā arī par magnētisko ierakstu atskaņošanu man toreiz bija visai miglains priekšstats. Bet viss izmainījās ļoti ātri, drīz vien es jau biju elektronikā un magnetofonos izglītots jaunietis.
Vispār viss sākās ar to, ka mani uzaicināja uz bijušo skolu apskaņot kaut kādu vidusskolnieku pasākumu. Iespaidi par to pirmo mini diskotēku ar magnetofonu un paštaisītu skaļruni nebija īpaši labi. Tad man tapa skaidrs – lai "paceltu" zāli, ar skaņām vien ir par maz, vajadzīga arī gaismas spēle.
Kopš tās reizes sākās intensīva gaismas mūzikas, skrejošo gaismu un mirkšķinātāju konstruēšana. Būvēšanai tika izmantots viss, kas varēja derēt un bija dabūjams – pielietotas tika kvēllampas, impulsu lampas no zibspuldzēm, lampas no ielu laternām. Gaismas filtriem tika izmantoti gaismas dalītāji no traktoru piekabēm (baltie tika krāsoti nepieciešamajā krāsā). Spilgts efekts tika panākts ar bākugunīm ar zilu un oranžu stiklu, kas tika dabūtas dažādā veidā gan no VDR ražotajiem kombainiem, gan milicijas (bildē redzama tieši tāda lampa, kas saglabājusies no tiem laikiem).
Vienā no fotogrāfijām ir manis paša konstruēts pastiprinātājs, kuram izmantotas pastiprinātāja "Венец" detaļas. Kāpēc bez korpusa? To nebija laika meistarot. Vajag pastiprinātāju, nevis korpusu!
Un kilometri ar ierakstiem… jau sen esmu aizmirsis, kas ir šajās lentās. Bet toreiz, 85-tā gada zvaigžņotā vasaras naktī no tām skanēja nemirstošās Boney-M solistu balsis, un mēs aicinājām viesus nakts ceļojumā uz Venēru…
