Šāda sadarbība ir arī noziegums pret tiem cilvēkiem, kuri būdami šī režīma (Krievijas) apspiesti, meklē atbalstu un sapratni. Šim noziegumam neseko kriminālatbildība, bet tai vismaz jābūt morālai.
Manas pārdomas par Latvijas sadarbību ar Krieviju ir mazāk vērstas uz tāda tipa uzņēmējiem, kuri savu lojalitāti Latvijai ir gatavi pārdot tās ienaidniekiem un kuriem runa nav par cilvēciskām vērtībām, bet tikai par tās cenu. Tādi uzņēmēji, kuri izsaka idejas par Latvijas pilsonības pārdošanu, nemainīs savus uzskatus, kamēr tas nebūs finansiāli izdevīgi. Tāpēc manas pārdomas ir vairāk domātas jauniem uzņēmējiem, kuri vēl šaubās par sadarbības ar Krieviju nepieciešamību un kuru viedoklis ir Maskavas un promaskavisko līdzskrējēju ietekmēts. Šī ietekme lielā mērā nāk no dažādiem mītiem par ekonomiskās sadarbības ar Krieviju izdevīgumu.
Neiedziļinoties tik daudz vēsturiskos jautājumos par Krievijas vēlmi padziļināt savu ietekmi Latvijā, pievērsīšos tīri formāliem un visbiežāk dzirdētiem mītiem, kāpēc Latvijai ir izdevīga ekonomiskā sadarbība ar Krieviju. Šos mītus pamatā izplata Krievijas netīrās un asiņainās naudas saindēti biznesmeņi un slimās komunistiskās ideoloģijas sabojātie pārpalikumi (bijušie nomeklatūras darbinieki – pamatā komparitijas darboņi).
Sakumā es minēšu visus biežāk dzirdētos argumentus, un pēc tam, katru no tiem atspēkošu ar konkrētiem faktiem.
Mīts Nr.1 - "ģeogrāfiskais tuvums";
Mīts Nr.2 – "'lielais Krievijas tirgus";
Mīts Nr.3 - "krievu valodas zināšanas";
Mīts Nr.4 - "kultūras saites".
Ģeogrāfiskais tuvums kā priekšrocība pastāv tikai tad, ja attālums starp pakalpojuma vai preces sniedzēju un saņēmēju ir mazāks (var lietot vārdus "lētāks", "ātrāks") salīdzinoši ar citām alternatīvām.
Uzreiz jānorāda uz mītu izplatītāju pirmo kļūdu, jo robežu tuvums automātiski nedod nekādas priekšrocības, jo runa ir par patēriņa tirgu, nevis valstu robežu tuvumu. Un Krievijas gadījumā lielākie patēriņa tirgi ir tieši Maskava un Pēterburga, nevis Latvijas pierobeža Krievijas pusē.
Tā, piemēram, aizvest preci no Viļņas līdz Tallinai ir ātrāk, lai gan jāšķērso vēl viena - trešā valsts, bet no Rīgas līdz Maskavai (1000 km) ir tālāk un ilgāk, lai gan valstu robežas saskaras. Šis ir klasisks mītu izplatīšanas veids, jo pasniedzot visiem zināmus faktus, tiek noklusēti konkrēti skaitļi un aprēķini.
Attiecībā uz "ģeogrāfisko tuvumu" mīta izplatītāji noklusē arī ļoti būtisko robežas šķērsošanas faktu, kas bieži vien ir šķērslis jebkāda biznesa attīstībai Austrumos. Šeit varētu pieminēt arī slikto ceļu stāvokli, nesakārtoto infrastruktūru gar ceļiem, birokrātisko un sarežģīto formalitāšu kārtošanu preču nosūtīšanai un citus faktus, kas "ģeogrāfisko tuvumu" aizēno. Rezumējot jāsaka, ka ģeogrāfiskā tuvumu priekšrocība de facto nepastāv, jo augstāk minēto iemeslu dēļ, Latvijai izdevīgāk ir sadarboties ar Baltijas valstīm, Zviedriju, Somiju, Poliju un pat Vāciju.
Ļoti izplatīts mīts ir par "lielo" Krievijas tirgu. Šeit jāatzīmē, ka šis aspekts ir savā ziņā saistīts ar iepriekšējo. Tiem, kas šo mītu izplata, jāsaprot, ka Krievijas tirgus ar tās iedzīvotajiem nav koncentrējies vienā tās apgabalā, piemēram, Latvijas robežas tuvumā. Ir pilnīgs absurds domāt, ka Latvijai ir ekonomiski pamatota mērķtiecīga sadarbības veicināšana ar kaut ko tālāku par Eiropas ģeogrāfiskajām robežām.
Savukārt, ja mēs novelkam šādas robežas, tad "lielais" Krievijas tirgus nav ne ar ko lielāks par Vācijas tirgu vai Skandināviju. Neņemot vērā konkrētus faktus, mēs varam mēģināt cilvēkus pārliecināt par "lielo" ASV tirgu vai "lielo" Ķīnas tirgu, uz kuru tagad būtu jākoncentrējas visiem Latvijā. Izklausās absurdi, bet tas ir tieši tas pats, ja mēs lietojam terminu "lielais" Krievijas tirgus. Pleskava un Vladivastoka nav liekamas vienā maisā, lai kā mums kāds to vēlas ieskaidrot. Bet attiecībā uz Krieviju mums vēl ir jāņem vērā ļoti nopietna šī tirgus problēma – iedzīvotāju pirktspēja un maksāšanas disciplīna. Pirktspēja ir zema (izņemot atsevišķas luksus preces) un maksāšanas disciplīna ir slikta.
Nākamais mīts – Latvijai ir priekšrocība sadarbībā ar Krieviju (interesanti, ka bieži tas tiek jaukts ar vārdu "izdevīgi"), jo mēs zinām krievu valodu. Varbūt šāds uzskats būtu pamatots gadus 20 atpakaļ. Tomēr pieņemot, ka Latvijas uzņēmēji vēlas sadarboties ar mūsdienīgiem, moderniem, un pēc Eiropas standartiem strādājošiem uzņēmumiem, tad jāsaka, ka pat Krievijā, šādos uzņēmumos vidējā un augstākā līmeņa vadītāji pārzina angļu valodu, ja ne ļoti labi, tad sarunvalodas līmenī noteikti.
Ja mūsu uzņēmumu produkts ir kvalitatīvs, par labu cenu, ar labu pēc-pārdošanas servisu, tad tā izvēlē krievu valodas zināšanām noteikti nebūs noteicošā loma. Angļu valodas zināšanas ir norma arī Krievijā - vismaz tajos uzņēmumos, kas ir orientēti uz savstarpēji izdevīgiem darījumiem, un nav no tā saucamo "uzmetēju" biznesa. "Uzmetēju" biznesā – jā, tur vēl arvien bez krievu valodas neiztikt. Tātad arī mīts par krievu valodu ir tikai mīts.
Un, kas tad mums paliek, kā pēdējais arguments, ko mīl pieminēt šo mītu izplatītāji - "vēsturiskās un kultūras saites", kāds vēl min tādu jēdzienu kā "mentālā saderība". Izklausās briesmīgi. Šis arī ir pilnīgi nepamatots un bezjēdzīgs arguments, kas, liekas, vairāk iederētos PSRS "brālīgo" tautu savienības laikmetā, un nevis mūsdienās. Vēsture mūsu valstu starp drīzāk ir problēm-jautājums, kas var radīt pārpratumus dēļ izteikti pretējiem vēstures interpretācijas momentiem.
Un tur, kur pastāv pārpratums, tur nav tālu no nesaprašanās vai pat savstarpējiem aizvainojumiem, kas nu nekādi nevar veicināt kaut kādu ekonomisku sadarbību. Vislabākais piemērs šāda mīta absurdam ir konflikts starp Ukrainu un Krieviju. Pat būdama vēsturiski un visādi citādi tuva valsts un tauta, ukraiņi tik un tā nav pasargāti no Krievijas agresijas un tās imperiālistiskajām tieksmēm.
Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka ļoti gari un plaši varētu rakstīt arī par Krievijas ekonomikas pakļaušanos nevis tirgus likumiem, bet "Kremļa" likumiem; par to, cik miljonus dažādi uzņēmēji ir zaudējuši, jo ticējuši valsts atbalstītajai sadarbībai ar Krieviju (piem. pārvadātāji, piensaimnieki, zivsaimnieki, u.c., kuru imports uz Krieviju pēkšņi tiek apturēts izdomātu ieganstu dēļ). Varētu rakstīt par Krievijas ekonomiku, kur valda birokrātija un korupcija. Varētu norādīt uz sliktu infrastruktūru – ceļiem, sakariem, dārgām viesnīcām, augstiem komandējumu izdevumiem, kas apgrūtina un neveicina biznesa saišu veidošanos, utt. Par šiem aspektiem varētu sarakstīt labu zinātnisko darbu – ar piemēriem, pētījumiem, analīzi, un secinājumiem.
Tomēr ir dīvaini, cik daudzi no mūsu pašu uzņēmējiem labprātīgi liek sev šo cilpu ap kaklu, un katru reizi, kad ķeblītis zem kājām sašūpojas, tad to vien māk, kā kliegt – "bet mūsu noieta tirgi taču ir Krievijā"! Gribas jautāt - bet, kurš lika sadarboties ar valsti, kur valda bandītiski likumi? Ar valsti, kur tirgus likumi pastāv tikai tad, kad tas ir izdevīgi "kremļa" politikai? Kur netiek respektētas vienošanās, līgumi, pieņemtie lēmumi? Šāda lētticība ir izdevīga tikai mītu izplatītajiem, lai kas aiz tiem stāvētu. Ja ne uzņēmēju līmenī, tad vismaz valstiskā līmenī mums nevajadzētu pakļauties šai propagandai un nemānīt uzņēmējus ar "klondaiku" austrumos.
Tas ir katra paša uzņēmuma risks un atbildība strādāt ar šo tirgu vai nē. Tomēr stimulēt kaut kādu sadarbību ar Krieviju, vismaz tās pašreizējā veidolā, ir valstiski bezatbildīgi un noziedzīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
