Atpazīt un savirknēt vārdos latviešu, krievu un veco "Atpūtu" gōtiskos burtus es nejauši biju iemanījies, vēl iekams bērna prātā tiku nodots izglītības sistēmai, tomēr īstās lasīšanas stundas man un tik daudziem vienaudžiem pasniedza Vizma Belševica, Knuts Skujenieks un Uldis Bērziņš. Un Klāvs, un Kunnoss, un Melgalvs.
Ap Brežņeva ēras beigām, paralēli pubertātes priekiem un bēdām mani kā labticīgu un briesmas nenojautošu pusaudzi ar ātrvilciena spēku taranēja atziņa, ka viss apkārt notiekošais ir tīts daudzslāņainā melu plīvurā. Pēkšņi biedējošās sakarībās sastājās iepriekš slepus lasītais un čukstos noklausītais. Bērnība bija beigusies – rožainās nākotnes vietā vīdēja labirints ar smagām izvēlēm starp ļaunu un vēl ļaunāku. Un dzeja kļuva par to silto, drošinošo segu, kurā sasildīties. Par apziņas telpu, kurā nomierināt satraukto sirdi un mācīties elpot brīvāk, mācīties lasīt starp rindiņām, apgūstot šifru, ar kuru netaisno varu pat varēja raustīt aiz ūsām, jo tu vairs nebiji viens. Un toreiz pieņemto darba definīciju inteliģencei es savā nodabā lietoju vēl šobaltdien: inter + legere. Lasīt starp (rindiņām). Pūristi man var pamatoti iebilst, ka "patiesā" etimolōģija saistīta ar latīņu ligere jeb vienošanu, kopā siešanu un saistīšanu, uz ko varu atbildēt vien, ka tā ir mana brīva interpretācija un stāsts tur ir vēl aizraujošāks, turklāt cieši sasienas ar likumu, un tieši par likumu pēc šī, ceru, ne pārāk nogurdinošā ievada gribētu ar jums, mana inteliģence, parunāt. Drīzāk – par Likuma pārkāpšanu un Tiesas netaisnību. Uzreiz atrunāšu, ka vismaz šo rindu ietvarā Likums noliek neapdraudēt un nenodarīt skādi cita cilvēka veselībai, dzīvībai un mantai. Šādu maksimu sastapsim ij dažādās paražu tiesībās, ij bauslībās un imperatīvos. Man māmuļa to mācīja, uz sava latgaļu Dzediņa vārdiem un darbiem atsaucoties. Ar Tiesu ir sarežģītāk, to biežāk sajūtam un saredzam, kad tā ir izzudusi kā melnais Šrēdingera kaķis, kad līdzsvara jautājumi gūzmējas un atbildes rokā tik veikli vis nedodas. Saprotiet, pēc manas Tiesas un taisnības izpratnes, man tūdaļ pat būtu jāslienas kājās un teciņiem vien prom uz tuvāko policijas iecirkni, kur es būtu spiests piedalīties apmēram sekojoša satura dialōgā:
– Sveiciens, inspektōr! Vēlos paziņot, ka manu brāli teju teju grasās nolaupīt!
– Ārprāts, kas tik nenotiek Latvijā! Upura vārds?
– Bērziņš, Ansis Ataols.
– Bet jums dokumentā, skatos, cits uzvārds… Brālis tomēr?
– Jā, bet vispirms es gribētu uzņemties vainu par šo noziegumu. Mea maxima culpa. Es turklāt līdzfinansēju šī pasākuma plānošanu un apmaksāšu arī sekas.
– Kāds līdzfinansējums?! Kāds pasākums?! Jūs tur esat vairāki? Brāļi un māsas organizētā grupā, ar iepriekšēju nodomu!! Tas taču ir līdz 12 gadiem ar vai bez mantas konfis… kas tik te nenotiek? Dežurant, nospiediet lūdzu to sarkano podziņu, paldies.
– Lūdzu ieprotokolējiet, ka es visu dziļi nožēloju un vēlos sadarboties ar jebkuru, kas palīdzētu šo netaisnību novērst. Kamēr pārējie nav pieteikušies, es par viņiem neņemšos liecināt, bet principā jā – mēs esam vesels bars. Kādi divi miljōni laikam.
– Dežurant, Aptiekas ielas numuriņu arī lūdzu uzspiediet. Lai nekavējas! Nu, turpiniet, turpiniet, pilsonīt. Ar ko tad Ansis, sakāt, Ataols ir divus miljōnus lielu pulku tā sarūgtinājis, ka… vispār, kas tas par savādu vārdu – Ataols?
– Viņa tēvs Uldis studiju laikā sadraudzējās ar turku dzejnieku un disidentu Ataolu Behramogli. Kopš 1980. gada par brīvu domu un vārdu viņu ir vajājušas, spīdzinājušas, sodījušas un raidījušas trimdā vairākas valdības, lai viņām visām debesu valstība! Un tētis, pats padomju režīmam nevēlams dzejnieks, puikam Ansim to savā turku brālī saskatīto brīvības un taisnības alku rūnu ielika. Bračka tad arī izpildās pēc pilnas programmas – stāv pie savas Tiesas kā miets un netaisās tik lēti to atdot. Bet ne jau par to mēs viņu… Mūsu organizācija, saprotiet, arī nav perfekta. Katrs savā vietā it kā pareizi visu cenšas darīt, pēc likuma, kā smejies, un sirdsapziņas, bet nu jau kādu pusduci gadu vismaz ir sajūta, ka esam spiesti piedalīties Mūzikālo krēslu spēlē – laiku pa laikam mūzika aptrūkstas, pēc vispārējas kņadas un grūstīšanās vienu neveiksminieku iznes, bet mēs kā tādi "streločņiki" nododam vainas bultas kā stafetes kociņus cits citam. Vispār mēs jau nebijām iecerēti kā krimināla organizācija, mēs tikai savstarpēji izpalīdzīgā saimē savu dzīvību un mantu gribējām pasargāt. Valsti savu gribējām.
– Cosa nostra? Atgriežamies pie motīva.
– Iedomājieties, inspektōra kungs, ka jums zvana vai atraksta vēstuli kāds lietotu viedtālruņu meistars. Bet tāds ļoti uzstājīgs. Nāc, viņš raksta, pie manis uz darbnīcu, es tev salabošu viedtālruni! Un jūs viņam atbildat, ka pateicaties par piedāvājumu, bet jums viedtālruņa nemaz nav. Vēl vairāk – jums pat ir LR Augstākās Tiesas spriedums, kurā jūs esat notiesāts pēc vairs neeksistējoša panta, turklāt līdzās noteikts, ka jums viedtālruni vispār nevar dot, jo to skaits ir ierobežots un citiem tas ir daudz vairāk nepieciešams. Bet konkrētais meistars neatlaižas, sper zemes gaisā un turpina piesūtīt savus reklāmas materiālus, un nu jau visnotaļ draudīgā tonī. Viņam, sak, sakari esot vienā varenā brālībā. Tu man, viņš maziem un draudīgiem burtiem raksta, putniņ, vēl padancosi! Žigli uz manu darbnīcu, tu bez viedtālruņa nedrīksti – tā to nosaka 1970. gada LPSR Soda Kodekss! Un jūs ieplešat acis inspektōra kungs – jā jā, tieši kā tagad! – un oponējat, ka tad jūs pat dzimis vēl nebijāt un neuzņematies atbildību par citu teikto un nolikto, bet visā tai stresā kļūstat pielaidīgāks un, laiku vilcinot, mīļā miera labad lūdzat meistaru atsūtīt to Latgalītes tirgus viedtālruni uz Preiļu pusi, tuvāk sētai. Bet nākamā reklāmas bukleta vietā piktais telefōnu meistars sūta pieprasījumu mūsu Galvenajam, lai tādu un tādu klientu – jūs, tātad, inspektōr – laupa nost. Bet tas orderis kļūdainā kārtā ne pēc piederības aiziet vispār uz citu sekciju, un tur kāds, garām ejot un acīs neskatoties, pārbīda jūsu likteni izejošo dokumentu kaudzītē, uz Izpildīšanu. Visas likumīgās iespējas izsmeltas.
– Pilnīgs sviests! Man šis atgādina vienu filmu, ko kādreiz vēl vecajās kasetēs skatījos, tur viens franču lūzeris izmisumā pasūtīja paš-slepkavību, tad iemīlējās un steidzās pasūtījumu atsaukt, bet starpnieki bija izgaisuši tālēs zilajās, un algotie slepkavas, ziniet, kontraktus ievēro daudz rūpīgāk kā visādi tur biznesmeņi un politiķi. Killerim rūp viņa reputācija…
– Es arī mīlu Kaurismeki. Un šobrīd jūtos kā viens no starpniekiem tai filmā.
– Ko tu tur mīli?!
– Abus. Viņi arī ir brāļi.
– Labi, brāli Jāni, skatos, ka piebraukušas uzreiz trīs mašīnas. Jā, tās tur, ar uguntiņām. Jūs no vienas puses izskatāties un izsakāties ļoti aizdomīgi, taču tiešu agresiju es starp jūsu rindām nenolasu, tādēļ ļaušu jums pašam izvēlēties, kurās kamanās sēsties.
– Paldies par šķietamās izvēles iespēju, brāli inspektōr. Starp citu, kas ir tai trešajā mašīnā?
– Izskatās, ka tev draudze taksi izsaukusi. Vēl neesot par vēlu, grib ar tevi parunāt.
(priekškars)
Runāt, mani mīļie, kas neticamā kārtā aizlasījuši tiktāl, ir kas tāds, ko vairs nevaru nedarīt. Jūs jau būsiet nopratuši, ka runa ir par 2009. gada 13. janvāra Bruģa dumpi un Ansi Ataolu Bērziņu, kura vārds un persōnas kōds šobrīd ceļo mūsu taisnības sistēmā ar pavēli: Sodīt – nedrīkst – attaisnot. Es gribētu kopā ar jums salikt trūkstošās pieturzīmes. Ņemot vērā Likumu. Un Tiesu, kas mums katram drīkst būt sava.
Ja Šlesers varēja būt gana vīrs, lai paustu savu sāpi publiski, tad man jau nu galīgi nevajadzētu kaunēties atzīt, ka šo nedēļu laikā, kopš greiza tiesnese greizā kārtā apmierināja greiza probācijas dienesta darbinieka greizu lūgumu piemērot Ansim reāli greizu cietumsodu, es vairākkārt esmu bezspēcībā piņņājis kā piņņains pusaudzis. Mēs ar draudzeni īsi pirms dižķibeles aizbraucām studēt uz Holandi, turklāt nekādos banku kredītos neiekūlušies, tā ka 13. janvāra bruģi sajutām tikai caur Skaipa sarunām ar draugiem Rīgā, kas, pilsoniskas stājas un puiciskas ziņkāres mākti, bija devušies uz Saeimas pusi – nevis lai mestu akmeņus, bet būtu starp tiem, kas ar savu klātbūtni pauž konkrētu nostāju. Demokrātija taču. Mēs viņus datōra ekrānā ieraudzījām jau godīgi atspārdītus un neticamā kārtā nearestētus. Viens no viņiem bija žurnālists, varbūt viņa apliecība palīdzēja, es pat vairs neatceros. Tad, kā saka, nāca jauni sū…, piedodiet – jauna valdība, un 13. janvāris aizslīdēja aizmirstībā. Un šobrīd, nedaudz vulgarizējot, Bruģa dumpis sausā atlikuma veidā ir nogulsnējies mūsu vidēji aritmētiskajā apziņā kā 1 000 no driģenēm aptrakušu laikabiedru haotisks mēģinājums šturmēt šņabja bodi un izsist logu Saeimai pa ceļam. Kaut arī alkōveikalā nelūgti paviesojās tikai ducis no tūkstoša. Bet es šais nedēļās esmu klausījies daudzus Latvijas Radio 2008. un 2009. gada raidījumus, uzmanīgi vērojis tīklā pieejamos videō un skaņu celiņus, kā arī citas laikmeta liecības, ieskaitot vairākus Latvijas "veiksmes stāstus" – par spiestu izvēli emigrēt, par ilggadīga darba augļu bezierunu atdošanu bankām (legālo laupīšanu), par toreiz nokautiem ganāmpulkiem, kas joprojām rādās sapņos un par kaimiņu saimnieku, kas, parādu mākts, nokauj pats sevi (viņš nebija skatījies Kaurismeki filmu, vai arī viņam pietrūka brāļa pleca). Dzirdēju latviešu zemniekus, kas Bruģa dumpja rītā vīkšas ciemos ar mēslu dakšām, manīju latvju nacionālopolitiķi oficiālā mītiņa laikā notiekošo trāpīgi raksturojam kā vēlēšanu kampaņas svētku koncertu, vēroju žurnālistu Juri Kažu atkāpjamies no nesankcionētā turpinājuma ar vārdiem: "Nav jau labi, ka tiek nomētātas mājas ar akmeņiem, ka cilvēki ir cietuši un ievainoti, bet vienā citā līmenī šis ir pilnīgi saprotams. Es brīnos, ka tas jau agrāk nenotika!" Redzēju nākamā vakara, 14. janvāra Domburšova skatītāju balsojumu, kur uz jautājumu – kas vainojams par 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā? – 85% skatītāju, veseli 16 440 mūsu laikabiedru norādīja uz Valdību, kas, pat pieņemot tautas ticējumu, ka valdība allaž vainīga, ir statistiski nozīmīgs rādītājs.
Paralēli ir nācies domāt par taisno ķīniešu vīru Tjaņaņmeņas laukumā iepret snaikstošam tankam kā varas simbōlam un to, vai patiesības birokrātija viņu sodīja par ceļu satiksmes drošības neievērošanu. Par to, ka 13. janvāris, plašāk ņemot, ir vismaz Oskarkarogotas filmas vērts, kā materiāls.
Ansis savu probāciju vai pārbaudes laiku ir atsēdējis/izgājis jau vairākkārt: kopš aresta brīža (t = 0) līdz šobaltdienai ( t= ~2555 dienas) viņš nav manīts dauzām logus vai vismaz galvu pret sienu, ko es noteikti, izmisuma pārmākts, kādā brīdī viņa vietā būtu darījis. Tādā ziņā es apbrīnoju Anša sīkstumu. Mīlīši, īsai infōgrafikai atgādināšu, ka Pirmais pasaules karš ilga precīzi par 1001 nomācošu saulrietu mazāk. Un starp '39. un '45. gada Zinību dienām arī vien 2194 sanāk. Vai drīzāk nesanāk tā, ka pārbaužu sfērā Ansis jau savu sen ir "atkarojis"? Varbūt pietiks viņu mocīt? Citādi… nu, katram taču ir lūšanas punkts. Mašīna to iegrāmatos kā atsevišķu notikumu, bet mēs taču esam gudrāki, vai ne? 7 "Ugunsgrēka" sezōnas bez vasaras atvaļinājumiem, hallō?! To arī Ķesteris varētu neizturēt. Kur pielūdzējas, aplausi, ziedi? KKF stipendijas, vēsturnieku un juristu izvērsta analīze?
Čuššš…
Varbūt tas apstiprina, ka lietā ir iestājies noilgums?
Vai 7 gadus vēlāk spējam pacelties "vienā citā līmenī" un izvērtēt notikušo ar skaidrāku aci? Droši vien, bet ne uzreiz. Jo vairāk es iedziļinos to dienu elpā, jo skaudrāk apzinos, ka manis paša izpratne par šo mūsu nesenās vēstures posmu vēl tikko bija stigusi saraustītu faktu un nobīdītu akcentu purvā. Tas attiecas arī uz Anša Ataola Bērziņa lietu, kura izgaismoja ne tikai manu trūcīgo pagātnes redzējumu, bet arī reālu apdraudējumu jebkuram no mums nokļūt Kafkas varoņa cienīgā procesā, kad tiesa var piespriest 18 nosacītus mēnešus par pantu, kura vairs nav – tas taču var samulsināt pat kaislīgāko zinātniskās fantastikas cienītāju! Vēl divus mēnešus piemet klāt kā adekvātu sodu par vīra dūšu pārsūdzēt pirmo spriedumu, bet dienas skrien, un jau šovasar lieta beidzot būtu nodota arhīvā, taču notikumu plūdumā iesaistās Probācijas dienests (nejauksim ar Policijas uzraudzību; probācijai ir cēla – resocializējoša, iekļaujoša funkcija), kurš Ansi, pilnīgi pretēji tiesas spriedumā noteiktajam, aicina savu klientu lokā un uz sekojošā sarakstē paustajiem lūgumiem ievērot likumu atbild ar aicinājumu tiesai 20 mēnešus Ansi resocializēt cietuma kamerā. Ko tiesa (ar pārkāpumiem un neskatoties uz iesniegtajiem pretpierādījumiem) apmierina, un nākamā instance sūdzību noraida. Šahs un mats! Ko tādu pat Benders nespētu naivo vasjukiešu iztēlē uzburt.
Kā cilvēka cienīgiem līdzekļiem novērst šo acīmredzamo netaisnību, ļaujot visām pusēm saglabāt seju, acis un logus? Ko darīt ar klaji netaisnīgu likumu? Vai tādu, kas ir pretrunā ar paražu tiesībām? Vai kura īstenošana ir neadekvāti vardarbīga? Un kas tā vardarbība, galu galā? Ansis 2009. gada Domburšovā tā kā apšaubīja, vai akmens sviešana bijusi vardarbība. Es tomēr uzskatu, ka bija. "Ļaunāks par dumpi ir tikai dumpja cēlonis," kā trāpīgi atzīmēja par Latviju 100 gadus vecākais Fredriks Daglass, jauktu asiņu plantāciju puika, kurš, ar trešo mēģinājumu aizbēdzis no verdzības, kļuva par abolicionisma kustības skaņāko un daiļrunīgāko brīvības balsi. Arī man vismīļākais Dumpis ir Uldis. Visu citu vietā es lieku priekšā sarunu. Pirmajās esmu saskāries gan ar klaju vienaldzību, gan veselīgu cinismu, tomēr nu jau vesels pulciņš ir arī tādu, kas būtu gatavi turpināt diskutēt par šiem jautājumiem – publiski, akadēmiski, kultūrvēsturiski, juridiski vai mākslinieciski. Drīzumā atjaunosim janvaris.lv darbību, 13. janvāra YouTube kanāls tiek papildināts. Vai Tev arī ir savs 13. janvāra stāsts?
Pateicībā, ka uzklausījāt, es visiem novēlu pa Brālim. Kaurismeki. Un Māsai. Ar ko aizbraukt uz Munameģi un palūkoties uz šo visu no augšas.
Atvadām viens Ulža (ne Dumpja) dzejolis, par varu un varēšanu:
BRĀL, KO VARAM
Kaut augstā zarā dore, kaut neaizsniegt / līdz skarām, kaut jumtam gluma kore, vajg / rāpties visam baram, rēc bezgalīga rore no / melnām dzīlēm Garam, bet stiepdamās tur / šņore pie izdomātām varām, brāl, mēs ar / kaķi arām un nu ar diegiem aram, tik lēnām / gorās ore, ei, nu tak laidiet garām