Pēdējās dienas Latviju saviļņoja ne jau sprādzieni Briselē, Putina miljardi Panamā, Palmiras atbrīvošana Sīrijā vai ''Real'' uzvara Barselonā. Tautu uz ausīm nostādīja Solčas jaunā frizūra. Nē, nē – rudums, paldies frizierītēm, bija palicis. Taču nebija vairs garo, vējā plīvojošo cirtu. To vietā bija gandrīz vai zēngalviņa. Kaut kas līdzīgs Kučinska fričenei, ko tagad laikam jau ir vēlme daudziem atdarināt.
Loģika vienkārša – ja gribi pārmaiņas valstī, sāc ar sevi. Un ko gan sevī visvieglāk pamainīt, ja ne frizūru? Bārda Solčai neaug, kilogramu nodzīšanai vai pieaudzēšanai vajadzīgas nedēļas, pat mēneši, pēc silikona vai botulīna arī paliek nedēļu pēdas. Bet te – šņaks, šņaks un partija un valsts jau sāk citu ceļu!
Kariņa vanadziņš un kariete
Sprādzieni Briselē atbalsojās arī Rīgā un pat Rūjienā. Eiroparlamenta deputāti vai nu nevarēja nokļūt uz Briseli, vai arī nevarēja tikt atpakaļ mājās. Kariņa Lieldienu zaķis Briseles virzienā raudzījās vēl sērīgāk nekā Vanadziņš, tēvu gaidot. Tikmēr tēvs tik rosināja un rosināja izmaiņas enerģētikas likumā, taču tālāk par Grigules miskasti tās netika. Kariete braukāja apkārt krekliņā ar uzrakstu "Brīvību Nadjai", bet bilde uz krekliņa līdzinājās pašai Sandrai. No tā neizpratnē bija ari mūsu Saeimas deputāti, kas Savčenko atbalsta rezolūciju pieņēma, kad viņai bija beidzies kārtējais bada streiks. Skaidrs, ka "Saskaņa" nebalsoja par, jo neies taču lieki kacināt Vladimiru Vladimiroviču. Viņiem daudz svarīgāk, ja brīvībā būtu Vaškevičs. Ko tik nevarētu izdarīt. Lūk, Niluškas draudzenes Savickajas vīrs Telešs, uz brīvām kājām esot, īsā brīdī bija gatavs izzagt, ja ne visu ''Rīgas Namsaimnieku'', tad vismaz tā Kurzemes spārnu noteikti. Kā savulaik sliedes ar visām špalām.
Bet vēl par Briseles atblāzmu. Visi stratēģiskie objekti – Rīgas lidosta, Dzelzceļa stacija, Autoosta tika apjozti ar lielu sētu un tikt iekšā tajos varēja tikai zeķēs un ar somiņu naudas maciņa izmērā. Saeimas deputāts Hosams Abu Mūrnieks gan mēģināja iziet cauri ar normāla izmēra diplomātu, ko kontrolierim pamatoja pavisam vienkārši – "Kas vieniem čemodāns, citiem maciņš! Maniem draugiem Beirutā ir vēl lielāki maciņi!" Taņa Ž bija iecerējusi Plineram uz 9. maiju Briselē nopirkt partijas biedru dāvanu. Biedri bija ziedojuši pārsvarā pa piecītim un žūksnis sanāca lielāks, lai satilptu maciņā. Sadomāja salikt jostā un aptīt ap vidukli. Taču lidostas detektori zem ņiebura pamanīja lielu metāla koncentrāciju un lika atsegties. Taņa sašuta, jo pat Maskavas stingrā kontrole viņu ne reizi nebija izģērbusi. Bet te Rīgas fašisti rīkojas trakāk nekā Salaspilī. Labi, ka kontrolieris nupat bija izlasījis grāmatu par visām Salaspils falsifikācijām un varēja trāpīgi atbildēt. "Mēs jums te auzu tumi nedosim, bet Salaspilī, atšķirībā no Gulaga, deva…"
Autoostā vistrakāk gāja tantei no Bauskas, kas tirgū bija piekrāmējusi divas somas ar gaļu, jo mazdēlam brieda kāzas, bet Grenctāles radinieks visu gaļu bija pārdevis leišiem, kas to tālāk pārdeva poļiem, tie savukārt "AirBaltic" investoram Girmesam un viņš pavisam legāli ar "Suhoj" to ieveda ne vien Maskavā, bet arī Krimā. Tad nu tante turpat uz soliņa lielos klučus dalīja steikos, karbonādēs, antrekotos, langetos, pa vienam saiņoja un laida cauri detektoram. Kad pabeidza šķēlēt, pēdējais buss uz Bausku jau bija Iecavā, kur tobrīd Timrots meklēja naktsmītni. Tās visas bija jāpiesaka laikus, jo vajadzēja iekurināt podiņu krāsnis. Līdz ar to, kā jau last minute, dabūja lētu, bet mazkurinātu istabiņu. Siltumam saimniece piedāvāja sevi vai arī kazu… Timrots ilgi stāvēja domādams. Eh, labāk pa to laiku būtu tanti no autoostas aizvedis mājās!
Kamēr deputāts Jureits, kam Kaimiņš vairs nebija draugs, sadomāja doties mājās ar vilcienu, sarkanā avārijas signāla vietā jau bija dzeltenais un stacijā jau varēja ieiet ar diplomātu. Taču, ak tavu misēkli – nebija neviena uzraksta latgaliski. Pat pie vilciena, kas pirms 15 gadiem aizgāja uz Zilupi un neatgriezās. Mainīt tur neko vairs nevarēja, taču izteica savu sāpi drošībniekam, kas neko no tā nesaprata, jo maz saprata arī po latvijski. Tad to plaši izklāja arī facegrōmota.ltg Tas gan tāds sīkums vien ir, salīdzinot ar Valodu centra pacelto roku un naudas maku pret Kārsavu, kas grib paturēt latgaliskos ielu nosaukumus – Pūra īla, Jōņa īla, Lelo īla, Vušku īla, Syvdu īla, Grivdu īla… Ja nu kāds nevar iztulkot, pats vainīgs. Pastniece drīzāk neatradīs Moņi ar Jezupu no Aitu ielas un šie paliks bez pensijas. Tad gan būs sūdi kā viņiem, tā pastniecei. Nebūs naudas par ko nopirkt miltus, lai uzvārītu zacerku, nopirkt biezpienu, lai uzceptu syrnīkus, nopirkt kauliņus, lai uztaisītu kvašaliņi. Un nevarēs no kaimiņa nopirkt arī šmakovku. Bet bez visa tā pat dzīvot vairs nav vērts.
Zaharjina akcijas
Pēc gada konvulsijām kā Fēnikss no govju mēsliem atdzima "Latvijas piens". ZZS biedra Rāviņa lolojums. To paspārnē paņēma ''Latraps''. Kādu laiku jaunie saimnieki tika turēti slepenībā un jau atkal uzpeldēja mistiski investori aiz Zilupes līnijas. Taču tagad Jelgavā pret viņiem ir piesardzīgi. Brašie autobusu būvētāji ir aizbraukuši nezināmā virzienā ar vienīgo "Amoplant" uzbūvēto busu. "Uralvagon" tā nevienu vagonu arī nesaskrūvēja. Dažs jau palaida ziņu, ka Cukurenes apkaimē manīti "Majorov so Staršinovim i s Repsom na povodke". Bet Rāviņš šo veco aņuku zināja un zināja arī kādreizējo hokejistu Juri Repsi, ko krievi pārtaisīja par Repu. Labi, ka ne par Reksi. Bet varbūt arī nav nemaz tik labi. Nav jau liela atšķirība Repss vai Rapss. Turklāt tagad esot jauna tehnoloģija – ielaid rapsi tādā mehānismā un pa krāniņu straumēm tek piens. Govs vairs nav vajadzīga. Nu dekorācijai pie rūpnīcas var palienēt pāris Lemberga govis. Lai nu kam, bet partijas biedram neatteiks.
Ekonomiskais ministrs Ašeradens Asparāgens nolēma glābt "Liepājas metālmurgu". Tika izdotas Zaharjina vārdā nosauktās tautas akcijas, par 1 eiro gabalā. Tauta tās izpirka zibenīgi, cerot nopirkt arī Zaharjina Pionieru pili Ūliha ielā. KGB LM investoriem tagad naudas bija gana, domnas un krāsnis rūca bez apstājas. Metāla stieņu un naglu kaudzes auga "po časam". Drīz jau tās bija augstākas par Lembegera hūti, kas kaimiņu ne pa jokam saniknoja. Pircēju metālam nebija, toties velmēšana gāja uz pilnu klapi. Ko vairāk vajadzēja! Ej nu sazin, ja nu pienāk laiks, kad "lemešus būs jāpārkaļ tankos". Būs no kā kalt.
Cipulis Ļohu nesaprot
Kopš bijušajos mazdārziņos uzcelta ''Arēna Rīga'', kopš uzradusies Savicka-Kalvīša-Ulmaņa ciešās ass "ģinamka" pavasara trakums hokejā izskatās pēc atšālējušās alus. It kā ir, bet vairs ne tuvu tam, kad Latvijas karogs plīvoja pie Ķelnes rātsnama. Un šogad jau nu noteikti neplīvos virs Smoļnija. Varbūt arī tāpēc hokejisti rindā vien atsakās no spēlēšanas Latvijas izlasē. Atteikušies ir Viktors Hatuļevs, Mihails Deņisovs un Kārlis Apsītis. Atteikušies Helmuts Balderis un brāļi Vasiļjevi. Tad atteicās arī Vītoliņš un Znaroks. Haris pēc tam gan laboja, ka ticis pārprasts un neko tādu nav teicis, lai arī pirmās nakts tiesības uz viņu joprojām esot Znarokam un Krievijai. Tambijevs ar Semjonovu paziņoja, ka atgriezīsies, kad abu dēlus uz to uzaicinās. Tad pienāca kārta arī Bārtulim, Karsumam, Kuldam. Vieniem trauma, citiem nepatīk Kirova bardaks. Un visbeidzot uz altāra tika likti arī Sprukts ar Cipuli. Viens ģenerālmenedžeris viņus aicināja, otrs ne. Beresņevs latviski savu domu pateikt nevar, bet cēsinieks Cipulis krieviski nesaprot. Lai saprastu tikai Bļugers un Rotenburgers, Kirovs sāk vervelēt idišā… Sprukts Lipmanu sauc par krāpnieku, Kirovs Janku par žuļiku. Cik tad galu galā viņš gribot saņemt par zaudējumiem. Kirovs nav totalizatoru kantoris, kas arī par tiem maksā! Sprukts neapstājās un sava sievišķajā maigumā sūdzējās, cik traki bijis Latvijas dāmām, kas no Japānas bijušas spiestas lidmašīnā sēdēt vai nu pilnā hokeja ekipējumā vai "Lauma Lingerie" veļā. Uz tādiem noteikumiem Movša esot pārdevis Kirovam vislētākās biļetes. Bet gan jau būs kas spēlē ne tikai 6., bet arī 9. maijā. Galvenais, lai Ļoha nenobīstas no Značoka! Ja pašam bail, lai parunā ar Daugaviņu, kurš vairs negrib braukt uz čempionātu peramā puikas lomā. Grib sist norvēģus, dāņus, kazahus, ja sanāks – arī krievus.
Beresņevs izlasē ir tāds kā atavisms – Latvijā ir jau gandrīz 40 gadus, bet nerunā. Po latvijski. Karogu mastā velk, bet himnu nedzied. Būtu ņēmis piemēru no futbola Pahara, kas izdauzījies pa pasauli, kur latviešu mēli nedzird, bet tagad jau Raini citē. Līdzīgi kā Turcijā vai Dubajā, būtu bijis gatavs arī latviskot uzvārdu. Taču, ak vai, tad sanāktu Arājs un šim uzvārdam pasaulē jau 70 gadus nav laba skaņa. Lai vai kā, Arāja komanda nupat Gribraltārā vietējiem pārbrauca skarbāk kā Arābu kalifāta karapulks. Lai uzvaru sēriju turpinātu, tiek organizētas spēles ar Vatikāna, Vanuatu, St.Kits, Seišeļu un Maldivu salu izlasēm. Līdz rudenim kārtīgi jāiemācas ne tikai trāpīt pa bumbu, bet arī bumbu vārtos trāpīt.
Niluškas kasčeji
Rudā Solča jau bija pavisam mierīga. Viņas politiskā karjera bija iegājusi jaunā – norieta fāzē. Tas nekas, ka daļa partijas biedru viņu vēl mīlēja. Tauta vairs ne un balso, kā zināms, tauta. Tāpēc arī viņa piekrita, lai tas kongress notiek kaut vai šodien! Un par partijas Gorbačovu var būt gan Piebalgs, gan Vecpiebalgs, gan Rozenbergs, gan Ribentrops, gan Čudars, gan Čeders! Daži partijas biedri gan tik vienaldzīgi nebija. Tas Piebalgs, kaut arī Karietei ļoti patīk, tak esot galīgs bezmugurkaulnieks, ko parādījis esot Izglītības un Finanšu ministru amatos. Kauls parādījies tikai tad, kad bija jāizķer paša nauda no slīkstošas bankas. Un reizēm kopā ar Krūmiņu tenisu spēlējot. Citādi tāds, kas vienlaikus skatās uz Rietumiem un Austrumiem. Uz Rietumiem, jo no turienes nāks brangā pensija, uz Austrumiem, jo no turienes nāk senču asinis… Bet Solču, kā Nacionālās Drošības komisijas pamatlocekli, tas vairs neuztrauca. Vairāk satrauca mūsu žurnālistu vienpusīgie, tendenciozie, viņu kompromitējošie jautājumi. Būtu pamācījušies no krieviem. Tā paša Kiseļova! Tas ir amatvīrs un Solča viņu pat uzaicināja uz vienu stopku "Krievu mēriņā". Par laimi vai nelaimi tikšanās nenotika, jo sprinteris Silovs ar "Krievu mēriņu" bija sasniedzis finišu. "Mēriņš" bija ciet. Kiseļovs pie tā pamīņājās un aizgāja pētīt uzrakstu pie NATO Izcilības centra. A moška nejauši tiek iekšā. Nejauši garāmejošais Urlanovičš viņu gan brīdināja – Iekšā varbūt arī var iekļūt nejauši, bet ārā tikt pat jauši var būt grūti.
Viņš to labi zina, jo šobrīd kopā ar Ushak off aktīvi meklē kadrus partijai un jauniem amatiem. Kā viens no nosacījumiem – jābūt tiesājamībai. Ja esi godam izturējis pārbaudījumu ar cietumu un neesi otrreiz tur, būsi īstais kadrs "Rīgas satiksmē", ''Rīgas siltumā", ''Rīgas ūdenī" vai ''Rīgas namsaimniekā". Ja nu sataisīsi tādas ziepes, ka atkal būtu jāiet "uz nārām", "Saskaņa" izručīs. Savējos pat cietumā nepamet. Nē – savējos neļauj tur iemest. Viens likums, viena taisnība visiem!
Tagad vesela varza un māja būs vajadzīga tiem, kas zīmēs, projektēs, apspriedīs jauno gājēju tiltu no Zaķusalas torņa līdz Vecrīgai. Pirmās iebildes jau bijušas no drauga Vešņakova, kurš gribētu, lai tas beidzas Kongresu nama pagalmā. Tur koncertē Moisejevs, Vanga un daudzi citi un gribēs pastaigāt. Arī vēstniecības darbiniekiem tas patiktu un tiktu novērtēts kā labs draugu žests. Vešņakovs šo žestu jau ir pasniedzis goda rakstu un prēmiju formā Latvijas grafomāniem. Viena tāda tikusi arī Viktoram Avotiņam, kas par to bija lepnāks nekā Jānis Rokpelnis par mūža ieguldījuma balvu literatūrā. Dažs gan iebilda, ka šo prēmiju vēl vairāk esot pelnījis Juris Paiders.
Nils gan izlikās par šīm lietām neko nezinām un ņēmās tik skaitīt 16. marta pasākumu dalībnieku skaitu un varen priecājās, ka to paliekot mazāk. "Izmirst!" – ar prieku rezumēja Mēris un jau rēķināja pēc cik gadiem tas vispār nenotiks. Laikam ir aizmirsis, ka arī viņa veterāni nav nekādi Kaščeji un drīz vien pašam mugurā būs jāvelk šinelis un pie krūtīm jāliek saštancētās medaļas "Za Pobedu" un pat kaut kas vairāk. Parādnieks tā arī pateica – ja cita acīs redzi salmiņu, tad laikam baļķis ir pašam uzkritis uz galvas…
Panamas televizori Ciblā
Kamēr Pētersone dalīja balvas nodokļu maksātājiem, viņas iestādes darbinieki un nodokļu nemaksātāji aktīvi centās sadeklarēt visu, kas ienācis krājkasītē. Mājas, mašīnas, jahtas un, protams, arī kešs no Panamas. Atlika vien pabrīnīties, cik ļoti VID darbiniekus mīl vecāki, ka ziedo viņu izdzīvošanai ne vien visu pensiju, bet trīsreiz lielāku summu. Ja bērni ieņem tik valstiski svarīgu darbu, mīļajai Latvijai nekā nav žēl! Lūk, patriotisma piemērs, kas dzimis pierobežas būdiņās, kurās netrūkst divmetrīgu televizoru ekrānu, ledusskapju, kuros var salikt piecus nodokļu nemaksātājus un malkas šķūnītī tāds džips, par kuru pat Jūlis Krūmiņš pajūsmotu. Bet problēmas bija ne tikai Pētersonei. Bija arī policijas Ķuzim, kas pēdējos mēnešos tā novājējis, tā novājējis. Izrādās, ka formās tērptie puiši ņem ne tikai piecīšus no ātrāk braucējiem. Ņem, ja vien dod, arī vairāk. Redz, uz maizi un ūdeni nokļuvis arī Feierābends Feijerbādens Bādenbādens un daži viņa līdzgaitnieki. Cik tālu astoņkāja locekļi aizsniegsies? Lai vai kā – Lembergs joprojām guļ mierīgi. Un kā negulēsi, ja par miljonāriem esi padarījis kādus 20 līdzpilsoņus. Vairums no viņiem gan bijuši nepateicīgi un bračkas labos darbus ir aizmirsuši. Taču nepateicībai arī mēdz būt robežas un lapsene pavisam nejauši var palīst arī zem deķa…
