Krievijas ķeizarienei Katrīnai II, esot Haminā uz miera sarunām ar Zviedrijas karali, iepatikušās skaistās puķu kompozīcijas. Staltais jauneklis-puķu puisis ar savu daudzo valodu prasmi, gudrību un galantumu tā iepaticies carienei, ka tā dāvājusi tam brīvību un iespēju mācīties Pēterburgā.
Tīri nejauši Tukumā uzzināju kādu neparastu stāstu, kas saistīja Haminas dārznieku ar Tukuma baznīcas gaili un tur apglabātajiem ticīgajiem.
Biju apsēdies pilsētas Brīvības laukumā uz soliņa blakus kādai sirmai kundzei. Saruna par Tukuma skaistajām rozēm pārmetās uz Tukuma Evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa gaili. Tukuma baznīca celta pirms 325 gadiem,1754.gadā.
Ieminējos, ka Somijā uz luterāņu baznīcu torņiem gaiļi netiek likti. Gaiļi uz Rīgas baznīcu smailēm, paskaidroja kundze, esot likti tāpēc, ka savā laikā tie ar dziedāšanu sacēluši trauksmi un izglābuši pilsētu no ienaidnieka, kas tumsas aizsegā gribējis to ieņemt.
Rīgai, kā ostas un kuģniecības pilsētai, esot bijis svarīgi, lai tie rādītu arī vēja virzienu. Tā burinieki jau laikus zinājuši, kā buras sakārtot vējam.
Tukuma baznīcas gailis nemaz neesot tik vecs. No vara kalts, tas stāvot tornī tikai 90 gadus. Piemēram, Sātu baznīcas gailis nostāvējis tornī 234 gadus. Tomēr tas neesot bijis tāds kā pieņemts, jo taisīts no tērauda. Tie ir smagi un grūtāk pārklājami ar zeltījumu.
Kopš hercoga Jēkaba laikiem, kas uzcēlis Tukumā vara cepli un misiņa lietuvi, tukumnieki atzīstot tikai vara gaiļus.
Mūsu baznīca savā ziņā esot bagāta, jo ne katra maza baznīca varot lepoties ar četriem vitrāžas logiem. Tos savi pilsētai un baznīcai dāvājuši 1934. – 1936.gadā Tukuma turīgie draudzes locekļi.
Esot arī cits iemesls, kāpēc gaiļi likti uz baznīcu torņiem. Latviešiem gailis esot bijis gaismas un šķīstības nesējs pret mošķiem. Jo līdz ar sauli nācis gals pesteļu un nelabo spēkam. Ir jāzina, ka tikai vesels un spēcīgs gailis esot dzirdams tālu. Rātes un baznīckungi esot sekojuši, lai torņos esošie gaiļi vienmēr būtu labā stāvoklī. Tāpēc nav saprotams, kāpēc tukumnieki pieļauj, ka viņu baznīcas tornī stāv sašauts gailis. Vēja virzienu tas nerādot un sargājošais spēks pret mošķiem arī esot vājš.
Daudzi jaunie tukumnieki šodien nemaz nezina, ka savā laikā draudzes locekļi pēc aiziešanas glabāti baznīcas velvēs, pagrabos un pagalmos. Pavisam nesen, ceļot jaunu šķūni malkai, Tukuma baznīcas teritorijā uzdūrušies lielam krājumam aizgājēju kauliem. Atbraukuši pat zinātnieki no Rīgas šos kaulus pirms pārapbedīšanas pētīt.
Gaiļi tad kalpojuši arī mirušo sargāšanai. Jo mošķi vienmēr kārojuši pēc aizgājēju veselajiem ķermeņiem. Torņa gaiļi pirmie saskatījuši austošās saules starus un likuši apkārtnes gaiļiem kliegt pa visu pilsētu un pagastu uz nebēdu.
Tas tomēr nevarēja mazināt kādu problēmu. Baznīca esot smirdējusi pēc mirušo trūdiem. Galu šim ieradumam esot pielicis jaunais dārznieks. Ziemā, pēc ciemošanās Tukumā, viņš pēc carienes Katrīnas pavēles ieradies pie viņas. Tajā laikā Viņas Augstība īslaicīgi bija ieradusies Rīgā. Sajutusi salkano smaku puiša kažokādās un redzējusi viņa bālumu, cariene jautājusi par iemesliem. Jauneklis sūdzējies par Tukuma baznīcas smārdu un tā izsauktajām galvas sāpēm. Ķeizariene tūlīt likusi rakstīt ukazu, kas turpmāk visā impērijā aizliedza mirušos glabāt baznīcas telpās un tās teritorijā, bet kapsētas esot jāiekārto tālu aiz pilsētas robežām.
Tāpat Tukumam Katrīna esot dāvājusi pilsētas tiesības un privilēģijas. Varbūt tāpēc Tukumā ir Katrīnas laukums un tiek stādītas rozes, savu stāstu pabeidza kundze.