Denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrība "Ausma" kopā ar vairākām citām īrnieku aizstāvības biedrībām izteica protestu par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums", nevis atkārtoti pauda viedokli par likumprojektu, kā Ekonomikas ministrija savā 2017. gada 12. oktobra atbildē Nr. 63-5-7546 to nodēvē.
Ekonomikas ministrijas (EM) likumprojekta izstrādes darba grupā demonstratīvi nepielaida īrnieku sabiedriskās organizācijas ( turpmāk – SO). Nav šaubu, lai netraucētu realizēt grupējumu merkantilos mērķus. Citu iemeslu nevarētu būt.
Šīs SO savā protesta vēstulē galvenokārt norādīja nevis uz jebkuru īres gadījumu, bet uz denacionalizēto māju īrnieku un namīpašnieku attiecībām, kas arī ir galvenā likumprojekta jēga – pakļaut visām iespējamām represijām denacionalizēto māju īrniekus un atbrīvoties no viņiem, ja nepilda ekonomisko grupējumu, lielo dzīvojamo telpu magnātu, banku un spekulantu – namīpašnieku – vienpusējās iegribas vai nenodrošina viņu alkatību, likvidēt šo iedzīvotāju masu kā šķiru, līdz pat deportācijai uz nekurieni, ko arī paredz likumprojekts.
Šeit nav runa par vairākumu namīpašnieku, kuri sadzīvo ar īrniekiem.
Valdošās koalīcijas valdībai "viens likums, divas taisnības": viena – īrniekiem, otra – namīpašumu baroniem vai ekonomiskajiem grupējumiem
Jābrīnās, ka līdz šim neviens nav ierosinājis Satversmes tiesā atzīt, ka uzraksts Ministru kabinetā "Viens likums, viena taisnība visiem" neatbilst Latvijas likumiem un Satversmē garantētajām tiesībām, vai pieprasījis tiesā, ka šī devīze par kaunu ir jānoņem.
Savā vēstulē SO izteica protestu, ka Likumprojekts ir pretrunā ar LR Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija spriedumu lietā Nr. 2013-17-01, ar kuru atzina spēkā esošā likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8. pantu par atbilstošu LR Satversmei, kas nozīmē, ka likumprojekts neatbilst Satversmei, ja likvidē šo 8. pantu.
Likumprojekts ir pretrunā ar Augstākās padomes 04.05.1990. deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8. pantu, kurā noteikts: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām."
Likumprojekts ir pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu "Par Latvijas Republikas likumu "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību", kura 4. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei likumprojektu "Par kompensācijām", kas līdz šim netiek pildīts, tādēļ uzskatām, ka ir prettiesiski noklusēt par šo Augstākās padomes 30.10.1991. lēmumu un izlikties, ka šāds lēmums neeksistē, kas ir amorāla un nosodāma pozīcija.
Likumprojekts ir pretrunā ar LR Civillikuma 3. pantu, kurā definēts, ka jau iegūtās tiesības paliek neskartas.
Likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 1229. pantu, kurā noteikts, ka "dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs".
Likumprojekts ir pretrunā ar Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punktu, kurā teikts: "Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, – nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīvesvietu."
Likumprojekts ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punktu, kas nosaka, ka dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni.
Tiesībsargs un Ekonomikas ministrija jauc kārtis?
Denacionalizēto māju īrnieku tiesības aizstāvošās sabiedriskās organizācijas nevar samierināties ar šādu valsts varas netaisnīgu likumprojektu, ierobežojot denacionalizēto māju īrnieku tiesības, un protestē pret šo māju īrnieku dubulto diskrimināciju salīdzinājumā ar vispārējo dzīvojamo māju privatizācijas tiesisko statusu privatizēt īrētos dzīvokļus, kas tika piešķirti vienādos apstākļos un uz vienādiem noteikumiem, sadalot pirmsreformas īrniekus divās šķirās – labajos un sliktajos.
Iepazīstoties ar minēto Ekonomikas ministrijas (EM) vēstuli, tajā neatradīsiet nevienu atbildi uz pretenzijā izteiktajiem iebildumiem un priekšlikumiem, tostarp minētās likumu normas, ko pieprasām ievērot, it kā neeksistē un to pārkāpumu sērija netiek apskatīta, izņemot CL 3. pantu, pieminot, ka, tēlaini izsakoties, šo normu varot arī mīdīt kājām – tā neesot mūžīga. Tie ir meli, jo šī norma ir "mūžīga" un piemērojama, kamēr tā ir spēkā.
Vienlaikus Ekonomikas ministrijas nomenklatūras pārstāvis atbildē nekaunas atsaukties uz tiesībsarga nekorekto un necienīgo, varētu teikt, nekompetento secinājumu:
1)"... sociālo tiesību īstenošana atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas [..], cieši saistīta ar katras valsts iespējām..." Kāds sakars "ekonomiskajai situācijai" ar valsts nolaidīgo vai bezatbildīgo attieksmi, pretenzijā minētās valsts likumu normas nepildot un apejot?
