Izmantojot savas neatvairāmā mantinieka pilsoņa tiesības, pieprasīju atgriezt manu senču zemi, uz kuras, starp citu, atradās būvniecībā nepabeigtais Skrundas lokators.

Piemēram, pēc Pirmā pasaules kara, kad pie varas bija nacionāli, patriotiski noskaņoti un saimnieciski izprotoši Latvijas tautas pārstāvji, angāriem no Vaiņodes atrada pielietojumu, kas vēsturiski kļuva par Rīgas panorāmas vizuālo veidolu, tas ir Rīgas Centrāltirgus, kas sastāv no pieciem paviljoniem.

Pēc 1991. gada analoģiska situācija izveidojās, kad krievu armija atstāja Latvijas īpašumā Skrundas lokatora teritoriju, melno metālu, apmēram 18–20 tūkstošus tonnu, ap 6 tonnām krāsainā metāla un 110 x 100 kvadrātmetru ap 3 milimetriem biezas alumīnija plātnes.

Situāciju izpratu gan tehniski, gan ekonomiski, gan politiski. Ar savu aktīvo darbību atrados (it kā) uz paralēlām sliedēm, kur spēju gan kā sabiedriski aktīvs darbinieks, gan kā novērotājs, kā Latvijas patriots, kā ieinteresēta persona saredzēt Latvijā notiekošos procesos.

Tā kā lokatora zeme pieder mūsu ģimenei, ar masu informācijas līdzekļu starpniecību vērsāmies pie sabiedrības ar ierosmi, lai uz lokatora zemes gūtu atbalstu veidot okupācijas represēto piemiņas vietu. Tāpat bija iecere racionāli un Latvijas interesēs izmantot līgumā apstiprinātos būvmateriālus.

Savai ierosmei par iespēju demontēto materiālu izmantot tautsaimniecības vajadzībām saņēmu vairāk nekā desmit tehniski pamatotas pozitīvas atsauksmes. Viens no iespējamiem variantiem bija metāla konstrukcijas izmantot nacionālajai bibliotēkai ("Gaismas pils" būvniecībai), kas būtu devis līdz pat 50 tūkstošu miljonu ekonomiju bibliotēkas būvniecībā.

Pēc uzsaukuma par būvkonstrukciju izmantošanu, konstruktora Valtera Celmiņa aicināts, Skrundas monstru apmeklēja bibliotēkas projekta galvenais arhitekts Ģelzis, kā arī Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Dripe. Izpētot būvi, nonāca pie secinājuma, ka augstvērtīgais metāls, tostarp krāsainais metāls, ir izmantojams bibliotēkas būvniecībā.

Žurnālistu namā notika preses konference, kurā piedalījās projektu organizāciju galvenie konstruktori un citas tehniski zinošas un ieinteresētas personas. Konferencē uzaicinātie būvniecības speciālisti viennozīmīgi atzina demontējamo materiālu izmantošanas iespējas.

1994. gada 7. februārī tika izveidota valsts ekspertu komisija inženiera A. Krola vadībā. Komisijas ziņojuma atskaitē ieteikts, kā būtu veicami darbi, lai izmantojamus materiālus nepārvērstu gruvešos. 1995 .gada martā Būvinženieru biedrības kongresā pausta nožēla par valsts institūciju aizdomīgi ietiepīgo rīcību, risinot Skrundas radiolokatora likvidācijas jautājumus, jo ignorētas Latvijas intereses.

Tikmēr Ministru prezidentam Birkavam bija savs viedoklis par materiālu likteni: "Es nepieļaušu zaimojošu materiālu izmantošanu mūsu gaismas pils būvniecībā." Minētie Ministru prezidenta vārdi citēti vairākos preses izdevumos. Lai Kopa kungs nepārdzīvo, metālu mūsu svētnīcai mēs atradīsim (jautājums tikai, kas ir tie mēs?), Birkava vārdi, un mēs nepieļausim Kopa kunga iedzīvošanos uz valsts rēķina.

Nākot pie varas, "Latvijas ceļš" nerēķinājās ar latviešu tautu, jo izteiktais, paaudzēm ieaudzinātais latviešu kalpības gars palīdzēja mūsu valsts varai manipulēt ar tautu. Tautu nosauca par "reņģēdājiem" (Birkavs) vai "muļķu tautu" (Krištopāns), vai sacīja, ka jāievēl "kāda novada priekšgalā kāds nejēga" (Šķēle). Šāda bija varas struktūrās sēdošo attieksme.

1994. gada augustā, respektējot manas īpašumtiesības uz zemi, uz kuras atradās radiolokators, ASV demontāžas firmas īpašnieks Marks Lozeauhs, kas bija uzvarējis konkursā ASV un ieguvis tiesības demontēt Skrundas radiolokatoru, mani uzaicināja uz pārrunām.

Noskatījāmies filmas par analoģisku objektu demontāžu un spridzināšanu citviet. Nebija grūti pārliecināt, ka metālu var izmantot būvniecībā un ka spridzināšana nav nepieciešama, jo var demontēt. Pārspriedām, cik liela nozīme Latvijas tautsaimniecībā būtu objekta demontāžai, nevis spridzināšanai, jo demontētos un citus materiālus varētu izmantot atkārtoti.

Ne ar vārdu neskārām materiālo vērtību piederību vai iespēju firmai pretendēt uz demontētā objekta materiālajām vērtībām vai arī uz tiesībām tās izmantot metāllūžņos, ja būvi uzspridzinātu.

Uzskatu, ka valsts slepenības statuss tiek piešķirts valsts tiesību slepenībai kā komercnoslēpums, tāpat arī daudziem ekonomiski aizdomīgiem darījumiem.

Saņemot speciālistu atzinumus par materiālu izmantošanu, vērsos pie vides ministra Iesalnieka. Tikšanos norunājām pēc apmēram 10 dienām.

Kā vides ministrs viņš bija atbildīgs par minēto būvju likvidēšanu. Nedēļu pēc tam, kad norunājām tikties, ministrs atzina, ka saņēmis lielu pretestību. Sacīja, ka no Birkava saņēmis brīdinājumu par to, ka, turpinot aizstāvēt savu viedokli, varot zaudēt Ministru prezidenta uzticību.

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību, nolēmu organizēt piketu pie Ministru padomes ēkas. Šo faktu var apliecināt ziņas laikrakstā.

Pēc piketa pret mūsu celtniecības autoritāšu priekšlikumiem vērsa pretestību. Pretdarbību izvērsa plašu, nekautrējoties melot, nepareizi interpretēt dokumentus, viltot, mānīties. Sabiedrībai par mani tika pausti pazemojoši un aizskaroši apvainojumi.

Pret mani tika izvērsta nievājoša, pat draudoša pretdarbība. Demontēšanas izpildītajam aizliedza ar mani kontaktēties, liedza piekļuvi teritorijai, lai arī tas bija mans personīgais īpašums, ko apstiprināja ieraksts zemesgrāmatā.

Saeimas Zemes komisijas sekretārei Lācei lika vai pavēlēja mani brīdināt par zemes grāmatas iespējamu anulēšanu. Nopratu, ka mani var arī izsūtīt. Skumji, jo es jau biju izsūtīts nometinājumā, ko esmu aprakstījis.

Saistībā ar manu zemi, uz kuras atradās lokators, esmu uzrakstījis daudz publikāciju ar labvēlīgu attieksmi pret valsti un Latvijas tautsaimniecību. Medijiem aizliedza publicēt manus rakstus, sanāksmēs liedza paust viedokli.

Vienlaikus uz ielas, katedrāles rajonā, saistībā ar Skrundas lokatoru saņēmu brīdinājumu, aizrādījumu, draudus. Viens no iemesliem bija tāds, ka manas intereses tolaik aizstāvēja juridiski apstiprināts Juridiskās fakultātes pasniedzējs, doktors Jānis Rozenbergs, kurš mani brīdināja, ka atbalstu nesaņemšu ne no tiesībsargiem, ne tiesu varas, ne arī no Valsts zemes dienesta. Minēto pierāda tas, ka Kuldīgas zemes dienestā mans zemes gabals no kopējā zemes plāna ir pazudis. Par brīdinājumiem uz ielas pastāstīju Valsts kontroles priekšsēdētājam Černaja kungam.

Georgs Lancmanis reiz teicis: "To, ko nevar nopirkt par naudu, var nopirkt par lielu naudu." Drīz pēc tam Lancmanis aizbrauca uz Azerbaidžānu. Neilgi pēc mūsu sarunas no preses uzzināju, ka, būdams spēka gados, Lancmanis esot miris. Ir dzirdēts arī teiciens: "Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas."

Tas bija laiks, kad mira tas, kam jāmirst, un tur, kur vajag, tad, kad vajag.

Nezinu, vai tā bija sakritība, ka šajā pašā laikā nodega mana aptuveni četrus hektārus plašā jaunaudze, kura robežojās ar lokatora teritorijas sētu, ko apsargāja Kuldīgas policija.
Kad izteicu pretenzijas, Kuldīgas policija tūdaļ atbildēja, ka viņu pienākums ir apsargāt ciematu, nevis jaunaudzi.

1994. gada 7. novembrī laikrakstā "Diena" publicēju atklātu vēstuli tā laika Ministru prezidentam Gaiļa kungam, kurā izklāstīti mani kā celtniecības speciālista ieteikumi par iegūto materiālu izmantošanu Latvijas tautsaimniecībā.

Tāpat tika rakstīta atklāta vēstule Birkava kungam. Tajā laikā es vēl nebiju pārliecināts par šo vīru tālejošajiem korumpētajiem plāniem. Atbildes uz šīm vēstulēm nesaņēmu. No minēto varas vīru puses tika darīts viss, lai šo problēmu noklusētu, izmantojot pret mani vērstus apvainojumus.

Personīgi uzrakstīju vēstuli par materiālu likteni prezidentam Guntim Ulmanim, Ministru prezidentam un valsts galvenajam prokuroram. Ar nokavēšanos saņēmu atbildi ar paskaidrojumu no Kuldīgas Valsts policijas pārvaldes priekšnieka, ka materiāli tiek izvesti saskaņā ar izdotajām transporta pavadzīmēm.

Divas dienas pirms spridzināšanas ministrs Balodis darīja man zināmu, ka ir pieņemts norādījums par materiālu piederību.

2017. gada 23. februārī saistībā ar Skrundas radiolokatora nojaukšanu "Tautas frontes muzejā" notika saiets. Birkavs auditorijas priekšā lielījās ar saviem sasniegumiem, proti, ka viņš vienpersoniski īstenoja jaunā lokatora likvidāciju, jo saskaņā ar viņa vārdiem visi esot bijuši pret spridzināšanu. Saskaņā ar Birkava teikto viņš pameta visus valsts un citus darbus, lai pievērstos jaunā lokatora likvidēšanai. Kā izrādījās vēlāk, šajā procesā bija dziļa materiālā ieinteresētība.

Cik man zināms, 3,5 tūkstošus ar betonu aplipušo mezglu pārdeva "Liepājas metalurgam".

Bet kur palika uzspridzinātais metāls? Pārdeva? Cik tas maksāja, un kam tas maksāja? Uzdāvināja? Vai, kā presē rakstīja, aizpeldēja?

Mani minētie fakti ieguva noilguma statusu, ko apstiprināja KNAB. Tikai atklāts paliek jautājums, vai draudi, melošana, dokumentu viltošana, personības pazemošana var būt jautājums ar noilgumu. Acīmredzot, iesaistot valsts struktūras, var atrast pamatu jautājuma noilgumam, ignorējot morāles un ētikas jautājumus.

Par autoru Laimoni Kopu:

Zemnieku saimniecības "Kunci" zemi mūsu ģimene apsaimniekoja līdz 1949. gada 25. martam, pirms tikām deportēti. Pēc okupācijas varas sagrūšanas uzskatīju par pienākumu atjaunot tiesības uz manu senču zemi. Vienīgais šīs zemes mantinieks esmu es, Laimonis Ernests Kops, sertificēts būvinženieris, politiski represēts.

Tajā laikā visa "Kuncu" zeme bija iekļauta Skrundas RLS teritorijā, kas aptvēra visu ciematu un jaunā lokatora būvi.

Darbā strādāju būvniecībā, būvprojektēšanā, organizēju un 38 gadus vadīju Zinātniski pētnieciskās būvniecības materiālu betonu testēšanas laboratoriju.

1978. gadā notika Vissavienības zinātnieku konference Kremļa lielajā konferenču zālē, kurā piedalījos kā Latvijas delegāts.

1988. gadā nodibināju vienu no pirmajiem būvniecības kooperatīviem Latvijā "Celtne". 1988. gadā nodibināju "Amatnieku brālību" un tiku ievēlēts par Latvijas amatnieku brālības priekšsēdētāju.

Patriotisku apsvērumu dēļ iestājos Zemessardzes 13. bataljonā, pēc reorganizācijas 19. bataljona vienībā, atvaļinājos no Zemessardzes vienības ap 1996., 1997. gadu.

Darba savienošanas kārtībā 20 gadus strādāju par augstskolas pasniedzēju Ļeņingradas dzelzceļa institūta Rīgas filiālē un Rīgas Politehniskajā institūtā.

Biju 5. Saeimas deputāta kandidāts, autors vairākām grāmatām, no kurām trīs ir par būvniecību.

Šī vēstule tika sūtīta laikā, kad Igaunijā Savisārs tika saukts pie atbildības par korumpētību. Vai izpildījums pie mums nav līdzīgs, tikai brutālāks?