"Šis stāsts būs par XXVI Padomju Savienības Komunistiskās partijas kongresa demonstrāciju, kas pieredzēta pašas acīm," raksta "Delfi" lietotāja Alusiki.
"Viss sākās ar pārvākšanos. Ne velti cilvēki mēdz teikt, ka pārvākšanās ir kā mazs ugunsgrēks. Protams, ir arī savi plusi, piemēram, izdodas atrast lietas, kuras jau sen kā likās pazaudētas. Tieši tā ir arī šajā gadījumā.
Nelielā maisiņā atradu aploksni ar fotogrāfijām un sporta jaku ar Padomju Savienības simboliku. Tas ir neliels manas dzīves fragments – XXVI Padomju Savienības Komunistiskās partijas kongress, kas 1981. gada 23. februārī norisinājās Maskavā. Pēdējais kongress pirms Leonīda Brežņeva nāves. No rīta mūs – visus sportistus – atveda uz sporta pili, pārbaudīja un ielaida sporta zālē. Tur mēs pārģērbāmies un atstājām visas mantas ģērbtuvē.
Tālāk mūs ieveda citā zālē, kur bija vēsi, un atkal pārmeklēja. Mēs iesildījāmies un gaidījām savu iznācienu. Pusstundu pirms došanās arēnā, zālē ienāca uzvalkos ģērbušies vīrieši un visiem palūdza savākties. Viņi mums izskaidroja, kādas būs sekas, ja mēs izgāzīsim vis pasākumu. Kā sekas viņi uzskaitīja izslēgšanu no komjaunatnes, no pionieriem, aizliegums ceļot uz ārzemēm un izraidīšana no universitātēm tiem, kas studē.
Pēc vīriešu aiziešanas mums visiem trīcēja ceļi, un pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Pāris brīžus vēlāk skaļruņi izsludināja mūsu uzstāšanos. Es jutos kā miglā un vairāk neko neatceros, zinu tikai, ka uzstājos pilnīgā autopilotā.
Lai arī mums nevajadzēja izpildīt paaugstinātas grūtības pakāpes elementus, es droši varu teikt, ka tas priekšnesums tīri morālā ziņā bija grūtākais manā mūžā. Es atjēdzos tikai ģērbtuvēs, kur visi viens otram jautāja, kā priekšnesums izdevās. Izrādās, ka neviens neko nespēja atcerēties, jo bija šoka stāvoklī. Tad mēs uztraukti gaidījām, kad pie mums atkārtoti ieradīsies 'vīri melnā'. Mēs viņus tā arī nesagaidījām – neviens neatnāca. Tas bija labākais vakars, ko es biju pieredzējusi, jo šis murgs bija beidzies."