Tālajā aptuveni 1979. gadā es savā apkārtnē jau biju zināms kā izglītots radiomīlis. Daļēji tā bija taisnība, tomēr daļēji tas bija arī tāpēc, ka manā apkārtē nebija neviena cita kaut cik kompetenta radiomīļa. Tolaik Rēzeknes radiotehnikas veikalā ”Ekrāns” nopērkot skaņuplati ar lielu Raimonda Paula fotogrāfiju, es naktīm, sēžot cigarešu un sveķu dūmos, montēju skaņu pastiprinātājus, cerot dzirdēt savu iecienītāko mākslinieku balsis tajā noslēpumainajā, caurspīdīgajā skaņā, par kuru bija lasāms žurnālā ”Radio”.
Ne jau no labas dzīves plauktu dēļi ir sacirsti un skrūves izņemtas no skapjiem, galdiem, ķebļiem un krēsliem, lai izveidotu skaļruņus. Kopš tā laika ir pagājuši aptuveni 30 gadi, šobrīd mikroprocesors var aizstāt veselu orķestri. Tomēr kārdinājumam šodien, tāpat kā toreiz, nav iespējams stāties pretim, rokai maigi pietuvinot adatu skaņuplatei. Un es negribu uz Parīzi, es vienkārši mīlu klausīties, kā dzied Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere, Mirdza Zīvere un Aija Kukule un kā kustās vilciens maršrutā Rīga – Valka.