"Liktens lietu muzejs" savus plauktus ir papildinājis ar jaunu izstādes priekšmetu klāstu. Visus jau iepriekš publicētos ekponātus var apskatīt šeit, bet zemāk piedāvājam iepazīties ar tikpat īpašu jaunāko priekšmetu dzīvesstāstiem, kas nemainīgi ir saistīt arī ar mūs pašiem.
"Liktens lietu muzejs" ir bijušo vai esošo rīdzinieku personīgu priekšmetu un stāstu kolekcija. Projekts notiek "Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014" programmas ietvaros.
Muzeja ekspozīciju varat papildināt arī ikkatrs no jums. Tie var būt sadzīves vai mākslas nieciņi, pagājušo laiku agregāti, mēbeles vai apģērbs. Galvenais, lai tie ir laikmeta liecinieki, kas jūsu dzīvē ir spēlējuši svarīgu lomu. Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet, sazinoties pa e-pastuliktenslietas@gmail.com. Neaizmirstiet priekšmetam pievienot īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc tas būtu jāredz citiem.
Kāzu bļoda
Sešpadsmitstūru baltā māla bļoda mūsu dzimtā ir ilgdzīvotāja, un tai ir īpaša nozīme laulības stiprināšanā. Rīga darinātais trauks ir tuvu simtgadīgs un to uz kāzām manai mammai Vairai (toreiz) Lāvai 1962. gada 4. augustā uzdāvināja mūsu radu tante, krusttēva sieva Olga Strīpniece.
15 gadus pēc kara, greznas kāzu dāvanas veikalos nopirkt nevarēja un nebija arī par ko. Dāvināja sava pūra greznākos priekšmetus, nemaz neslēpjot, ka tie lietoti jau gadu desmitiem. Laipnā dāvinātāja Olga, savukārt, šo bļodu bija saņēmusi savās kāzās no vīramātes divdesmitajos gados, kad šis zupas trauks bija daļa no lielas greznas servīzes un gadu gaitā vienīgais palicis nesaplīsis.
Es, Daira Āboliņa, šo balto, jau laika zoba kutināto un nomazgāto virtuves skapja relikviju saņēmu kāzās no savas mammas 2000. gada 17. jūnijā. Goda vārds, mēs tajā joprojām taisām gurķus ar krējumu un tagad jau izturamies ar maigumu, lai mana meita Elza Elīza to varētu saņemt savās kāzās. Nevienā ģimenē, kurai piederējusi šī baltā bļoda, nav šķirta laulība.
Čaka pēdējā vēstule
Čaka pēdējā vēstule 1950. gada janvāra vidū adresēta Lizetei Stankovicei, Čaka un Mildas Grīnfeldes kopējai paziņai. Viņa strādāja Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā, kolēģi viņu dēvēja par "staigājošu enciklopēdiju".
Lizete vācu okupācijas laikā uz rakstāmmašīnas pārrakstīja Aleksandra Čaka "Matīss, kausu bajārs". 1950. gada janvāra vidū Čaks un Stankovice aprūpēja sasirgušo Mildu Grīnfeldi Brīvības ielā 68, kur vēlāk dzīvoja izcilais tēātra režisora Pēteris Pētersons. Vai Čaks nojauta, ka pēc pāris dienām lomas mainīsies, un slimības gultā apgulsies viņš pats, lai 1950. gada 8. februārī aizietu mūžībā? To zina tikai Dievs.
'Dzīvā' lelle
Man liekas, ka šī lelle ir dzīva. Ieskatieties viņai acīs, un jūs man piekritīsiet!
Jau no pirmās dienas es par viņu jūsmoju un man gan toreiz, gan tagad liekas – nav skaistākas lelles uz pasaules par šo. Esmu paspējusi viņu gan saoperēt, gan safrizēt, bet savu skaistumu viņa nav zaudējusi.
Agrā bērnībā viņa man bijusi draudzenes un māsas vietā, 60. gadu lelle no Anglijas. Toreiz tam bija īpaša vērtība – mammas brāļa Voldiņa dāvana. Lelle, kurai liekasdevu vārdu Ilze, bijusi man tuvumā visu mūžu no pirmā brīža, kad sevi atceros.
Toreiz man likās – viņa ir milzonīga, jo bija gandrīz manā augumā. Es starp sētas bērniem Majoros biju uzmanības centrā, jo man bija tāda lelle un es mācēju griezt riņķi ap vēderu. Būt uzmanības centrā man patika.
Esmu cilvēks, kas ātri atbrīvojas no liekām mantām, bet vēl pirms gada, pārvācoties uz jaunu dzīves vietu, nespēju no viņas šķirties. Jā, un mugurā viņai ir manas meitas Līvas krekliņš.
Manai meitai jau ir 28 gadi, ar Ilzi spēlējusies arī viņa, un es lelli gribētu saglabāt viņas meitai.
Pašdarinātās slēpes
Tēvs nozāģēja pieaugušo kalnu slēpēm galus un pieskrūvēja tos zābaciņiem - tā 1984. gadā tapa manas pirmās "slalomenes", ar kurām 4 gadu vecumā sāku mācīties slēpot.
Man joprojām patīk slēpot un visticamāk arī nekad neapniks, taču šīs slēpes man atgādina ne tikai par manu slēpotpatikas pirmsākumu. Uz tām tika vestas pirmās apzinātās sarunas ar bailēm, ar tām gūtas pirmās atziņas par šķietami neiespējamā šķietamību un darīšanas iedarbīgo dabu.