"Liktens lietu muzejs" savus virtuālos stendus ir papildinājis ar jauniem eksponātiem.
Jau izstādītos muzeja eksponātus joprojām var aplūkot šeit. Bet, lūk, arī jaunākie eksponāti:
"Liktens lietu muzejs" ir bijušo vai esošo rīdzinieku personīgu priekšmetu un stāstu kolekcija. Projekts notiek "Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014" programmas ietvaros. Plānots, ka vēlāk visa ekspozīcija tiks izstādīta bijušajā "Stūra mājā", taču šobrīd tās virtuālā versija ir aplūkojama DELFI Aculieciniekā.
Muzeja ekspozīciju varat papildināt arī jūs. Tie var būt sadzīves vai mākslas nieciņi, pagājušo laiku agregāti, mēbeles vai apģērbs. Galvenais, lai tie ir laikmeta liecinieki, kas jūsu dzīvē ir spēlējuši svarīgu lomu. Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet, sazinoties pa e-pastu liktenslietas@gmail.com. Neaizmirstiet priekšmetam pievienot īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc tas būtu jāredz citiem.
Kā es uzvarēju dzeršanas sērgu un tiku pie rotaļu autobusa
Voldemārs Putniņš
Esmu šoferis, padomju laikā strādāju uz "Ikarusa". Nezinu, kas bija pie vainas – kompānija, stresains darbs vai tas, ka ģimenē īstas saticības nebija, bet nu sāku traki dzert, reizēm pat vairākas dienas uz darbu negāju. Veselība sašķobījās, priekšnieks draudēja atlaist, atvilka no algas, tas atkal vēl vairāk iebesīja sievu… Vārdu sakot, priekšnieks draudēja izmest mani no darba. Pārstāju dzert, bet attieksme pret mani palika tāda pati. Deviņdesmitajos gados man viens paziņa piedāvāja, vai es negribot bērnus vadāt ārzemju ekskursijās. Lietuva, Igaunija, Polija. Uz ārzemēm? Kurš tad to negribēja? Bet tajā darbā gan nav pieļaujams nekāds riska moments, viņš teica. Arī viņš šaubījās, bet es biju gatavs pierādīt, ka gribu un varu būt labs šoferis. Pārliecinājos arī, ka bērni ir ļoti pateicīga un komunikabla kompānija. Vienreiz man viens puišelis no grupas un ar kuru mēs šad tad parunājam kā vīrs ar vīru, uzdāvināja šito rotaļu busiņu, sapratu, ka pareizi vien esmu darījis. Kopš tā laika neesmu dzēris vispār.
Somiņa ar pērlītēm jeb 'pat puiciska meitene grib būt sievišķīga'
Elizabete Priede, 45
Šī nav manas omītes teātra somiņa vai relikvija no ulmaņlaikiem – to man uzdāvināja mamma manā 16 gadu dzimšanas dienā. Es biju trakulīgs bērns, un vairāk uzvedos kā puika, nevis meitene, – rāpos kokos, kāvos ar kaimiņu džekiem, spēlēju futbolu, un kleitas stāvēja skapī nevilktas. Laikam jau mammai dikti gribējās kādu "savējo" (man ir divi vecāki brāļi), un, lai mani "pievērstu ticībai", dzimšanas dienā nolēma uzdāvināt kaut ko satriecoši sievišķīgu. Un tas patiesi kļuva par pavērsiena punktu manā dzīvē – paskatījos citām acīm gan uz mammu, gan sevi. Kaut gan... Varbūt tas ir saistīts ar to, ka sāka gribēties vairāk patikt puikām?... Tagad esmu tērpu modelētāja, man aug divas skaistas meitas. Bet, ja godīgi, – puiku lietas arī šad tad noder.
Katram aizmāršīgam cilvēkam savu Džavaharlalu Neru!
Krišjānis Kalns, 40
Kad vēl mācījos skolā, literatūras stundā bija uzdots iemācīties "ar izteiksmi" lasīt kāda latviešu autora dzejoli. Par uzdevumu es biju aizmirsis. Pēdējā brīdī, ejot laukā no mājas, paķēru vienu grāmatu no plaukta (tā izrādījās Mirdzas Ķempes dzeja). Un atkal par to atcerējos tikai pirms pašas stundas, vārdu sakot – grāmatā pat neieskatījos. Kā jau tādos gadījumos mēdz notikt, pirmo skolotāja izsauca mani. Iedomājos skaitli, atvēru grāmatiņu tajā lappusē un droši devos uz klases priekšu. Ievelku elpu, skatos – pirmais vārds ir "Džavaharlala" (tas bija dzejolis par Neru)… Kā sāku stostīties, tā arī visu dzejoli nostostījos. Toties pēc tam uzzināju visu par šo izcilo cilvēku, un, ziniet, tagad Ķempes dzejoli varu noskaitīt kaut nakts vidū. Turklāt augstskolā politoloģijas kursā darbu rakstīju tieši par Neru.