"Liktens lietu muzejs" savus virtuālos stendus ir papildinājis ar jauniem eksponātiem.
Jau izstādītos muzeja eksponātus joprojām var aplūkot šeit. Savukārt zemāk atradīsiet trīs jaunākos eksponātus:
"Liktens lietu muzejs" ir bijušo vai esošo rīdzinieku personīgu priekšmetu un stāstu kolekcija. Projekts notiek "Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014" programmas ietvaros. Plānots, ka vēlāk visa ekspozīcija tiks izstādīta bijušajā "Stūra mājā", taču šobrīd tās virtuālā versija ir aplūkojama DELFI Aculieciniekā.
Muzeja ekspozīciju varat papildināt arī jūs. Tie var būt sadzīves vai mākslas nieciņi, pagājušo laiku agregāti, mēbeles vai apģērbs. Galvenais, lai tie ir laikmeta liecinieki, kas jūsu dzīvē ir spēlējuši svarīgu lomu. Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet, sazinoties pa e-pastu liktenslietas@gmail.com. Neaizmirstiet priekšmetam pievienot īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc tas būtu jāredz citiem.
Sniegavīrs "apģērba" manu brāli
Vizma Pauniņa
Mums pagalmā ir tradīcija: tiklīdz uzsnieg sniegs, mājas bērni ceļ sniegavīrus, galvenokārt pa ģimenēm. Bet, ja kāds grib savu personisko sniegavīru, tas nav aizliegts. Pēc tam pagalmā nāk vecākie mājas iedzīvotāji un novērtē, kurš veidojums ir vislabākais. Pagājšgad mūsu ģimenīte uzcēla labu sniegavīru - trīs bumbas, spainis galvā, čiekuru pogas, un sirds vietā iespraudām sarkanu ābolīti. No rīta redzam - kāds pa nakti mūsu vīriņam apsējis šito kaklasaiti! Neviens no kaimiņiem neatzinās. Nost jau neņēmām, domājām - lai paliek mūsu sniegavīrs zolīds. Nezinu, vai tāpēc, bet pagājšgad tieši mūsu vīriņš visilgāk nostāvēja, turējās vēl tad, kad citi jau bija pussabrukuši atkušņa siltumā. Un tā nebija parasta kaklasaite, mans brālis ar to bija savā augstskolas izlaidumā. Tā bija palikusi pie mums, kad viņš aizbrauca no Latvijas meklēt darbu. Šlipsi viņam kādu laiku noteikti nevajadzēšot.
Mēriņš, no kura nevar atteikties
Gintis Lejiņš
Mans vectēvs līdz mūža galam bija žirgts un lustīgs - jaunībā viņš bija sportists, tāllēcējs, piedalījies arī sacensībās ārzemēs Latvijas komandas sastāvā. No viena tāda brauciena viņš bija pārvedis šo balvu - nelielu kausiņu par iegūto 4. vietu. Vectēvs bija ļoti sabiedrisks, mīlēja iet ciemos un aicināt pie sevis. Tad neviens vīriešu kārtas ciemiņš viesistabā netika, kamēr nebija izdzēris "īsta vīra tiesu" - stipro dziru no vecātēva kausiņa. Tā bija kā obligātā iesildīšanās pirms viesībām. Lieki teikt, cik nepacietīgi es gaidīju, kad pienāks mana "īsta vīra" kārta... Bet vecaistēvs nepaspēja mani kā lielu vīru uzcienāt. Jau gadus desmit viņš pie īstiem vīriem citā saulē mēriņu izdzer, un es domāju - vai tik viņi tur neturpina mana opapa tradīciju? Es, kurš vēl tepat, kausiņu aizvien cilāju. Dīkā jau nestāv!
Kas tā par jaunkundzi bez kārtīga pūra!
Veronika Krūze, 40
Mana omīte jau no bērnības bija iestāstījusi, ka meitenei jākrāj sev pūrs. Sākumā šī doma man šķita jēdzīga, tikai vispirms bija jāiemācās visu ko darināt. Mēģināju uzšūt klasisko balto krādziņu, ilgi mēģināju, un tikai kāds piektais modelis tika atzīts par cienīgu atrasties pura lādē. Pēc tam vēl kādas lietas saliku kaudzītē, tur noglabāju arī savu pirmo rokdarbu. Savu pūru atradu tikai pēc vairākiem gadiem, biju par to pavisam aizmirsusi, un par to neviens arī neinteresējās. Mans vīrs par to vienmēr smējās, kad stāstīju kā bērnībā izšuvu kabatas lakatiņus un galda sedziņas pūram. Atradu savu pūra kasti un sapratu, ka parašas un gaume mainās ātrāk, nekā spējam to aptvert. Krādziņu esmu saglabājusi, tas tomēr ir mans pirmais rokdarbs...