Par to liecina agrīnie dzīvnieku aizsardzības noteikumi Latvijā, kas attiecās lielākoties uz zirgiem, piemēram, 1866. gada "likumi pret lopu mocīšanu" (saglabāta tā laika rakstība):
1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv, lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkraut pa grūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.[1]
Ja tolaik vissmagāk klājās, iespējams, tieši zirgiem (kurus ar laiku aizstāja mehanizētie transportlīdzekļi), tad mūsdienās visskarbākā dzīve ir industriālajās fermās turētajiem kustoņiem, kam dzīvnieku aizstāvji ne bez iemesla pievērš visvairāk uzmanības. Foto un video materiāli no kažokādu, olu, vistu vai cūku gaļas rūpnīcveida ražotnēm reti kuru atstāj vienaldzīgu, turklāt šie dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti tik lielā skaitā, ka prātam grūti aptvert. Piemēram, ik gadu Latvijā īpašās gāzes kamerās nosmacē vairāk nekā pusmiljonu ūdeļu kažokādām, bet 2016. gadā tepat, mums netālu esot, nokauti 17 696 577 mājputni.[2]
21. gadsimtā visā pasaulē dzīvniekus pavisam burtiski "ražo" pēc rūpniecības principiem – pavairo, pārveido, tirgo un lieto – tāpat kā nedzīvas lietas. Turklāt šķiet, ka cilvēki ir pieraduši domāt, ka dzīvnieka dzīvībai ir niecīga vērtība – "liekos" kaķēnus un kucēnus aizvien "sūta jūrskolā", zooveikalā kāmīšus vai zivis var nopirkt par skolēna kabatas naudu, nemaz nerunājot par "ēdamo dzīvnieku" ķermeņa daļām, ko ik dienas cilvēki patērē.
Bet kāpēc par to vērts domāt? Kopš dzīvnieku aizsardzības pirmsākumiem tās pamatā ir doma, ka četrkājainie, spārnotie, spurainie un citi spēj just, baudīt un ciest gluži kā mēs. Viņiem pienākas labestīga attieksme un aizsardzība ne jau tāpēc, ka viņi būtu "radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības", izšķiroša nav arī spēja vai nespēja pildīt pienākumus pret citiem vai spēja racionāli pamatot savas tiesības (tāpat kā tas nav kritērijs bērnu aizsardzībā). Visu izšķir tas, ka viņi tāpat kā mēs ir sajūtošas būtnes, kas pasauli uztver caur personisku pārdzīvojumu prizmu – ar patiku vai nepatiku, ilgām, bailēm, prieku vai sajūsmu.
Šķiet, vairums cilvēku par to nešaubās, kad domā par suņiem un kaķiem, jo tie ir dzīvnieki, ar kuru uzvedību esam samērā pazīstami. Mēs zinām, ka viņiem nepatīk būt iesprostotiem, viņi izvairās no nepatīkamā un tiecas pēc patīkamā – gards ēdiens, izskraidīties, kontakts ar citiem, atpūta siltā, ērtā vietā un tā tālāk. Tieši tas pats attiecas gan uz jau minētajiem zirgiem, gan, piemēram, uz cūkām.
Vai esat redzējuši, cik līdzīgi kucēniem spēlējas sivēni? Kaķos vai suņos, ko daudzi no mums uztver kā ģimenes locekļus, nav nekā īpašāka kā cūkās, govīs, vistās un citos dzīvniekos, ko audzē apēšanai. Tam, ka t.s. "mīluļus" rūpīgi aizsargā, bet "lopus" audzē maksimālā šaurībā un vēl ilgi pirms vecuma iestāšanās nokauj, nav nekāda viņu bioloģiskajās īpašībās balstīta iemesla. Kā vieni, tā otri jūt un pārdzīvo, un katrs ir ar savām īpašībām un rakstura iezīmēm, kuras suņu un kaķu gadījumā mēs parasti uztveram nopietni. Bet par tikpat jūtošo cūku, vistu, govju un citu dzīvnieku "likteni" labprātāk nedomāt un nezināt – tā jau var sabojāt apetīti.
Ziņas, kas sākas ar vārdiem "zinātnieki noskaidrojuši" var uztvert ar aizdomām, jo pētījumu tēmas un detaļas bieži vien šķiet dīvainas. Tomēr zinātnei ir vērā ņemama ietekme uz sabiedrisko domu un arī uz dzīvnieku aizsardzību. Teiksim, ja apstiprinās, ka arī zivis spēj just sāpes, tad makšķerēšana pēc principa "noķer un atlaid" varbūt vairs nav nevainīga izklaide. Pat, ja āķa savainotā zivs pirms atlaišanas ūdenī tiek sabučota.
Atklājumi dzīvnieku izpētē nemitīgi vājina seno uzskatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras fundamentāli un daudzējādi. Komplicēta saziņa un apziņa, rīku lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, paradumu nodošana nākamajām paaudzēm un citas pazīmes, ko agrāk saistījām vienīgi ar cilvēkiem, aizvien vairāk novēro arī starp pārējiem zīdītājiem, kā arī putniem, zivīm un citiem.
Nostiprinās Čārlza Darvina jau 19. gadsimtā rakstītais, ka atšķirības starp cilvēkiem un citām sugām ir pakāpeniskas – mēs visi esam daļa no evolucionāri vienota "dzīvības ciltskoka", līdz ar to nav brīnums, ka mums raksturīgais novērojams arī citām sugām, ko galu galā mēdz saukt par mūsu mazajiem brāļiem un māsām. Tas liek domāt, ka atbilstoši būtu jāmainās arī tam, kā izturamies pret dzīvniekiem, vai ne?
Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā ir šāda apņemšanās: "Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt."[3].
Šis ievads, kas iezīmē tā saukto likuma garu, lieliski saskan ar mūsdienu dzīvnieku tiesību un vegānisma ētiku, lai gan netrūkst vietas arī interpretācijām. Taču, ja mēs to uztvertu nopietni, mums būtu jāpārtrauc daudzas ierastas un līdz šim likumīgas dzīvnieku izmantošanas prakses, jo tās vairs neatbilstu, piemēram, principam nenogalināt un nekaitēt bez pamatota iemesla.
Pamatots iemesls diez vai būs mūsu bauda, ērtība vai ieradums, kas lielākoties ir galvenie dzīvnieku turēšanas un nonāvēšanas iemesli. Vairumam dzīvnieku izmantošanas veidu (pārtikai, apģērbam, izklaidei u.t.t.) mūsdienās ir pieejamas mazāk varmācīgas alternatīvas, kas nereti nāk par labu arī apkārtējai videi un mūsu veselībai. Kažokāda nav vajadzīga izdzīvošanai, kosmētiku var pārbaudīt, neizmantojot dzīvniekus, cirks var būt aizraujošs arī ar cilvēkiem vien un izrādās, ka dzīvnieku ēšana vai neēšana arī nav dzīvības un nāves jautājums. Nu, vismaz ēdājiem.
Nav gluži tā, ka dzīvnieku aizstāvji pie sevis dungo "caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, ne skudriņas nesaminu". Ideāli risinājumi neeksistē, taču ir daudz lietu, ko varam darīt un kā dēļ ir vērts būt rūpīgākiem un saudzīgākiem ikdienā. Palīdzi kādam no patversmju dzīvniekiem. Apsver iespēju piedalīties dzīvnieku aizstāvības pasākumos. Pārtrauc atbalstīt lietas, kuru rezultātā dzīvnieki bez nopietna iemesla cieš, tiek turēti nebrīvē un nonāvēti. Noskaidro detalizēti, kā notiek kažokādas, ādas, gaļas, olu, piena un citu no dzīvniekiem iegūtu produktu ražošana. Kādas ir alternatīvas, kas dzīvniekiem nekaitē vai vismaz kaitē mazāk? Ja varam dzīvot labi, vienlaikus ļaujot dzīvot arī citiem – kāpēc gan to nedarīt!
[1] "Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp", Chr. Schönberg, Jelgavā, 1871, 4. lpp.
[2] http://laukos.la.lv/neimane-cik-drosa-veselibai-ir-latvija-noperkamo-putnu-gala/
[3] Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likums. http://likumi.lv/doc.php?id=14940
