Pirmajā pasaules karā mēs karojām kopā ar krieviem pret mūsu vēsturisko ienaidnieku - Vāciju. Vēlāk daudzi mūsu tautieši saistīja savu likteni ar Padomiju arī pēc kara. Labu galu viņi neņēma, bet toreiz mēs par to vēl nezinājām.
Gāja gadi - Eiropa atkal sāka "smirdēt pēc pulvera" un, kad ielas zēni draudzīgi skandināja: "...pāri smiltīm, pāri oļiem Hitlers soļo lieliem soļiem. Gan tas atdursies kā miets, gan to sitīs krievs", mēs atcerējāmies, ka vēl pavisam nesen esam stāvējuši plecu pie pleca ar mūsu austrumu kaimiņu.
Jā, 1940.gadā mēs ielaidām Latvijas teritorijā "utainos" daļēji arī tāpēc, ka naivi ticējām, ka tie atpestīs mūs no "zaļi pelēkajiem." Kas no tā iznāca ir zināms katram.*
Vēsture atkārtojoties divreiz; pirmā reizē kā traģēdija, otrā kā farss. Jau atkal mēs nejūtamies droši savā zemē, tikai šoreiz potenciālais agresors ir mūsu kādreizējais austrumu "sabiedrotais."
Tāpat kā toreiz mūsu vectēvi, arī mēs naivi ceram, ka kādas svešas lielvaras karaspēka klātbūtne Latvijā būs mūsu pašnoteikšanās garants. Pašiem smiekli nemaz nenāk?! Vai tiešām tautas atmiņa ir tik īsa, ka nākamajai paaudzei ir atkal "jāuzkāpj uz tā paša grābekļa?" Tā vien liekas, ka taisnība būs bijusi tam ciniķim, kurš reiz teica, ka no vēstures kļūdām mācoties tikai to, ka neko nemācoties.
*Šī raksta uzdevums nav detaļās analizēt 1940.gada notikumus.
Sūtiet savas reportāžas un saņemiet balvu - dāvanu karti restorāna apmeklējumam.
Foto un video gaidām epastā aculiecinieks@delfi.lv, vai arī izmantojiet nereģistrētajiem autoriem reportāžu iesniegšanai paredzēto formu!
