Jo dienas, jo vairāk sāk sabiezēt gaiss mūsu parlamenta politiskajā dzīvē. Sāk palikt pavisam nesaprotama dzīve politiskās aizkulisēs. Šodien zināmas partijas dzīvo vislielākā sadraudzībā, bet rīt jau tās apmētājas ar dubļiem. Ja apskatām pēdējo dienu politiskos notikumus, tad daudz ko no tiem varam izsmelt.
Politiskās aizkulisēs mēs redzam citu dzīvi, kas ne ikkatram mirstīgam pieietama. Tur galvenā cīņa norit nevis tautas interešu dēļ, bet gan personīgie labumi, personīgas intereses saceļ strīdu un ķengāšanās, kas izvēršas tautas priekšā par cīņu viņas dēļ. Piemēram, demokrātiskais centrs bija tas, kurš gāza Ulmaņa valdību. Lūk, ar šo valdību un tās ministriem neesot iespējams sastrādāt. Reizē ar to atsauca arī savus ministrus. Pēc tam no Saeimas katedras notika savstarpēja "galvas mazgāšana". Mazinieki nomelnoja dem. centru, pēdējais maziniekus. Kreisie sociālisti ar "saviem lādiņiem" "apstrādāja" visas partijas. Ar vārdu sakot, katra partija sevi mazgāja nevainībā, bet citas pēla un ķengāja. Beidzot jāstājas pie jaunas valdības sastādīšanas. Ko darīt? Tām pat partijām, kuras vakar viena otru nomelnoja tautas priekšā, šodien atkal jāsēž pie viena galda un jārunā par kopdarbību, par draudzību. Un patiesībā nekāda naida starp šīm partijām nav. No katedra viens otru nolamā, bet pēc dažām minūtēm šie "naidnieki" sadzer kopā tējas glāzi un tērzē par banku un citu veikalu lietām. Lūk, kādā "naidā" dzīvo politiskie pretinieki Saeimā. Pie zaļā galda valdības sastādīšanas lietā sēž mazinieki, demcentristi un zemnieku bloks caurām dienām un naktīm. Nieks par politisko platformu, bet... bet kā sadalīt mīkstās vietas? Uz labākiem posteņiem krīt visas partijas kā mušas, un nu "plūkšanās"... Demcentristi saka, ka viņiem jādabon zemkopības ministra vieta, bet mazinieki – ka viņiem. Tad atkal nepatīk, ka zemnieksavienība saņem finanses savās rokās. Strīdus velkas garumā, bet pie gala slēdziena, kā netiek, tā netiek. Beigās iznāk, ka koalīcija sastāv tikai no 44 vīriem. Bet kur ņemt pārējās balsis? Tās viegli dabūt, bet tad atkal kaut kas jādod.
Krievi prasa atbildīgas vietas centrālā zemes ierīcības komitejā, krievu valodu Latgalē utt., citas minoritātes pavalstniecības likumu uz tādiem pamatiem, kādu nekur nav, un vietas Latvijas Bankā. Ar vārdu sakot, apetīte katrai partijai liela, un tā aug pēc katra kabineta gāšanas. Un tā gāž vienu kabinetu pēc otra. Nebūt ar to nekā nezaudē kabineta locekļi, bet gan ceļas: viņiem samaksā 3 mēnešu algu uz priekšu. Bet valsts kase? Tanī iesit lielu robu. Kas iznāca ar Ulmaņa kabineta gāšanu? Nekas! Jaunā kabinetā paliek gandrīz tas pats sastāvs, tikai nu demcentra ministri Aronietis un Gailīts saņem algu par 3 mēn. vairāk, un viņi par ministriem tāpat paliek. Ar vārdu sakot, maza savstarpēja šeptīte, no kuras nāk gan labums šeftmaņiem, bet tautai tikai jāatver savi maki un par šīm andelēm jāsamaksā. Vai nav smieklīga mazinieku uzstāšanās? Līdz pēdējam brīdim viņi ved sarunas ar jaunās valdības koalīciju un viņas platformai simpatizē, bet tiklīdz ko nedod tādas vietas, kādas prasa, vairs šī platforma nekur neder un neder arī pati valdība.
Redziet, kāda dzīve ir politiskās aizkulisēs, un cik slīpētam jābūt, lai tiktu pie mantas un goda.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
