Foto: Shutterstock
Portāls "Delfi" saņēmis lasītāja Dmitrija Čubukova pieredzes stāstu par Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu, kurā pēc insulta nokļuva un, vīrieša ieskatā, laikus palīdzību nesaņēma viņa draugs, 94 gadus vecais Nikolajs Gonarovičs. Pašlaik Nikolaja stāvoklis ir ļoti smags. Slimnīca sola gadījumu izvērtēt, to darīs arī Veselības inspekcija.

Turpinājumā Dmitrija rakstītais stāsts par slimnīcā laikā no 16. līdz 23. aprīlim notikušo. Raksta noslēgumā Stradiņa slimnīcas un Veselības inspekcijas komentāri.

2018. gada 16. aprīlī Nikolajam Gonarovičam (94 gadi) pēkšņi palika slikti, un sociālās palīdzības darbinieks Igors, kas bija Nikolajam blakus, konstatēja, ka tas varētu būt insults, un uzreiz izsauca ātro palīdzību. Knapi pierunājot ātrās palīdzības brigādi (negribēja vest uz slimnīcu, runāja par to, ka viņš ir pārāk vecs), Nikolaju aizveda uz VSIA Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu (tālāk tekstā – Stradiņa slimnīca).

Izraksta no slimnīcas bezsamaņā

Nikolajs Gonarovičs ir vientuļš, bet drosmīgs un izturīgs cilvēks, kurš dzimis 1923. gadā. Viņš ir Otrā Pasaules kara veterāns, turklāt viens no pēdējiem, kas joprojām dzīvi. Viņš ir arī pirmās grupas invalīds ar amputētām kājām. Ņemot vērā, ka tuvu radinieku viņam nav, Dmitrijs atrodas pastāvīgā sociālās palīdzības dienesta darbinieku uzraudzībā. Šie cilvēki ir zelta vērti – kārtīgi, atsaucīgi, ļoti labi pārzina savu darbu. Pat savā iespaidīgajā vecumā un veselības stāvoklī Nikolajam joprojām bija saglabājusies prāta un spriešanas skaidrība. Es, Nikolaja bijušās sievas Lūcijas Gonorovičas māsas mazdēls, kaut arī satiku viņu diezgan reti, šī vīra domas un viedokļus vienmēr klausījos. Nikolajs ātri varēja izanalizēt praktiski jebkuru situāciju, balstoties uz savu dzīves pieredzi. Šīs analīzes secinājumi gandrīz vienmēr bija patiesi. Lai Dievs dotu katram tādu skaidru prātu!

Stradiņa slimnīcā 16. aprīlī Nikolajs nonāca uzņemšanas nodaļā. Noņēma analīzes, veica galvas datortomogrāfiju, uzlika intravenozo sistēmu un atstāja Nikolaju līdz 17.aprīļa rītam. Neskatoties uz to, ka labāk vai vieglāk Nikolajam nekļuva, no rīta viņu izrakstīja, kā pamatojumu norādot: "Pacients pats sūdzības neizsaka, jūtas apmierinoši". Citāts no stacionārā pacienta medicīniskās kartes. Mutiski Nikolaju izrakstīja ar vārdiem "zdorov, kak bik" ("vesels kā bullis"). Kaut tobrīd Nikolajs knapi runāja. Viņu saņēma sociālais darbinieks Igors, aizveda uz mājām.

Tomēr atgriežoties mājās, Nikolajam kļuva sliktāk, viņš zaudēja samaņu. Sociālais darbinieks mēģināja palīdzēt, modināt, atvieglot Nikolaja stāvokli, bet nekas nesanāca. Nākamajā dienā, 18. aprīlī, atkal tika izsaukta ātrā palīdzība, un atkal pierunāta vest Nikolaju Gonaroviču uz slimnīcu.

Slimnīcā situācija atkārtojās. Starpība tikai tā, ka pacients jau bija bezsamaņā. Atkal Nikolajam veica analīzes, atkal uzlika sistēmu, paturēja Nikolaju līdz 19. aprīļa rītam un izrakstīja ar pamatojumu: "Pacients pats sūdzības nepauž, jūtas apmierinoši" (izraksts no stacionārā pacienta medicīniskās kartes). Mutiski, izrakstot, ārsti atkal teica, ka Nikolajs ir "zdorov, kak bik".

Steidzama palīdzība nav bijusi vajadzīga

Par šo situāciju uzzināju nejauši 20. aprīlī, kad zvanīju Nikolajam, lai saņemtu no viņa konsultāciju un parunātu par viņa vispārējo stāvokli. Iedomājos, ka varbūt viņam kas vajadzīgs. Klausuli pacēla sociālais darbinieks Igors, kurš man pastāstīja par to, ka Nikolajs ir mājās, taču kopš 17. aprīļā bezsamaņā. Pastāstīja arī, ka Stradiņa slimnīca atteica hospitalizēt un palīdzēt.

Uzreiz devos pie Nikolaja uz dzīvokli. Arī es konstatēju, ka viņš ir bezsamaņā, izlasīju abus slimnīcas izrakstus, izsaucu ātro palīdzību. Atbrauca ātrās palīdzības brigāde, mēģināja man iegalvot, ka Nikolajs vienkārši guļ. Es piedāvāju viņiem samaksāt 50 eiro, ja brigāde viņu pamodinās. Viņi pamēģināja – neizdevās. Viņiem tomēr nācās trešo reizi pēc kārtas vest Nikolaju Gonaroviču uz Stradiņa slimnīcu. Devos pakaļ brigādei. Uzņemšanas nodaļā Nikolaju sagaidīja slimnīcas medicīnas personāls ar vārdiem: "Ak, atkal šo bezkājaino atveda". Es sapratu, ka nebūs tik vienkārši panākt, lai Nikolaju ievieto slimnīcā. Devos uz Stradiņa slimnīcas administrāciju.

Tur es mēģināju runāt ar Evu Strīķi, galveno ārstu – izrādījās, ka viņas nav uz vietas. Tad aizgāju pie viņas vietniekiem, no kuriem ar vienu aprunājos. Mūsu dialoga atreferējums.

Es: Kāpēc no jūsu slimnīcas izraksta cilvēku bezsamaņā?

Ārts: Nu, es skatos viņa izrakstā – tur ir rakstīts, ka pacients pats sūdzības neizrāda, un viņa stāvoklis ir apmierinošs.

Es: Viņš neko nevarēja pateikt – viņš taču bija bezsamaņā.

Ārsts: Viņam tak ir 94 gadi, pat ja viņš būtu samaņā, diez vai mēs sadzirdētu, un diez vai viņš ko labu pateiktu.

Es: Pirms nedēļas mēs ar viņu spēlējām šahu, viņš bija pilnīgi skaidrā prātā un ar labu motoriku.

Ārsts: Jūs taču saprotat, slimnīcas politika ir tāda, ka sniedzam medicīnisku palīdzību pavisam smagiem pacientiem, ja ir kādas nopietnas traumas, lūzumi, vai kas līdzīgs...

Es: Vai tas nozīmē, ka nabaga cilvēkam kaut kas jāsalauž, lai viņu uzņemtu slimnīcā? Es nesaprotu, paskaidrojiet, lūdzu.

Ārsts: Mums slimnīcā ir tikai 800 vietu, visiem nepietiek. Ja ārsti konstatē, ka steidzama palīdzība nav nepieciešama – cilvēku izraksta.

Es: Arī tad, ja bezsamaņā?

Ārsts: Acīmredzot, viņam nebija nepieciešama steidzama palīdzība.

Es: Es sapratu situāciju, bet, lūdzu, apskatīt to no citas puses. Jau trešo reizi nedēļas laikā izrakstāt cilvēku ar insultu (cik es saprotu no medicīnas) un infekciju (spriežot pēc analīzēm), bezsamaņā, pirmās grupas invalīdu ar amputētām kājām. Izrakstījāt viņam antibiotikas tabletēs, ko viņš nevar lietot, jo ir bezsamaņā. Pievērsiet uzmanību faktam, ka Nikolajs nav vienkārši 94 gadus vecs invalīds, bet arī Otrā Pasaules kara veterāns ar ievainojumiem un apbalvojumiem. Bet tagad ir aprīļa beigas. Līdz 9. maijam atlicis pavisam nedaudz. Es nedomāju, ka slimnīcas administrācijai būs ērti, ja radīsies skandāls, jūsu darbību pret Nikolaju dēļ.

Ārsts: Labi, mēs saprotam jūsu viedokli. Mēģināsim kaut ko izdomāt. Visdrīzāk, Nikolaju ievietos slimnīcas stacionārā.

Insultu konstatē novēloti

Kamēr es devos atpakaļ uz Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļu, notika brīnums, Nikolajam atrada vietu jaunajā slimnīcas korpusā, piešķīra viņam ārstu, medicīnisko personālu, sāka pārbaudes un ārstēšanu. Pārbaužu un testu laikā apstiprinājās insulta fakts. Acīmredzot insultu Nikolajs piedzīvoja pirmdien, proti, pirms četrām dienām. Apstiprināja arī infekciju, piepeši izrādījās, ka pacients "ir ļoti smagā stāvoklī". Protams, uz mani raudzījās ļoti nikni, jo es, tāds neģēlis, ārstus piespiedu pildīt savus darba pienākumus.

21. aprīlī atkal devos uz slimnīcu, uz nefroloģijas nodaļu, uzrunāju Nikolaja Gonaroviča ārstu, lai noskaidrotu viņa stāvokli. Starp mums notika šāds dialogs:

Ārsts: Nikolajs ir ļoti smagā stāvoklī, acīmredzot pēc insulta. Pie samaņas viņš nav bijis, un nav zināms, vai vispār būs. Insulta fakts ir skaidri redzams KT rezultātā. Vai viņam sen bija insults?

Es: Domāju, ka pirmdien, 16. aprīlī.

Ārsts: Kāpēc tad viņu tik vēlu atvedāt, tikai vakar?

Es: Tāpēc, ka viņu divas reizes izrakstīja no slimnīcas ar vārdiem "zdorov, kak bik".

Ārsts.: No kādas tad slimnīcas viņu izrakstīja?

Es: No Stradiņa slimnīcas, abas reizes viņš nekļuva tālāk par uzņemšanas nodaļu.

(Seko saspringta klusuma pilna minūte.)

Ārsts: Es nezinu, kā varētu Nikolajam palīdzēt. Pēc insulta svarīgākās ir pirmās dažas stundas, ir pagājis laiks. Mēs viņu turēsim, cik varēsim, bet bez jebkādām cerībām.

Vai slimnīca neuzņem vientuļus cilvēkus?

23. aprīlī es atkal biju Stradiņa slimnīcā. Ārstējošās ārstes uz vietas nebija, viņu neviens neaizvietoja, man neviens nevarēja sniegt informāciju par Nikolaja Gonaroviča stāvokli. Pirms es iegāju viņa palātā, tajā ieskrēja medmāsa, mēģināja ātri sakopt Nikolaju. No tā secinu, ka Stradiņa slimnīcas personāls kaut ko dara vai nu tad, kad uz viņiem skatās, vai nu tad, ja uz viņiem izdara spiedienu.

Es saprotu, ka Nikolajam, visdrīzāk, palīdzēt vairs neizdosies. Visu, ko ārsti varētu neveikt, viņi nebija paveikuši. Nu jau ir par vēlu, pasaulē kļuvis par vienu skaidru galvu mazāk. Tomēr šo notikumu es nevaru atstāt neievērotu. Ja cilvēku ar insultu un bezsamaņā var ievietot slimnīcā tikai politiskā skandāla draudu rezultātā, tad tā nav īsta slimnīca un tie nav ārsti.

Nikolaja Gonaroviča vietā varētu būt jebkurš no Latvijas iedzīvotājiem. Neviens nevar galvot vai garantēt, ka jums vienmēr blakus būs cilvēki, kas situāciju var vērst par labu. Ar šādu "politiku" vadošajā Latvijas slimnīcā jebkurš vientuļš cilvēks, kas nevar aizstāvēt savas tiesības slimnīcas personāla priekšā, nevarēs izdzīvot. Tas ir tiešs Satversmes 93., 111. un 115. punkta pārkāpums.

Aicinu aizdomāties par jautājumiem, kā, kādos gadījumos no slimnīcas var izrakstīt cilvēku ar insultu un bezsamaņā? Vai ārsti var izlemt, kuram no vientuļajiem pacientiem komā būs jādzīvo vai jāmirst? Kāpēc slimnīcā izvairās no vientuļiem cilvēkiem gados?

Slimnīca notikušo izvērtē

Dmitrijs ar iesniegumu par notikušo vērsies Veselības inspekcijā, gatavo iesniegumu Valsts policijai.

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas daļas vadītāja Janita Veinberga vēstī, ka slimnīca iepazinusies ar Dmitrija aprakstīto gadījumu. Tas tiek izvērtēts. "Nebūtu pareizi teikt, ka ārsti atteicās sniegt palīdzību vai nepieciešamos izmeklējumus, jo pacients ir uzņemts," pauž Veinberga.

Lēmumu par to, vai pacientam nepieciešams ārstēties stacionārā vai atlabšanu var turpināt ģimenes ārsta uzraudzībā, pieņem ārstējošais ārsts, izvērtējot pacienta veselības stāvokli un medicīnisko sūdzību raksturu, smagumu, skaidro slimnīcā. "Ja pacientam nav nepieciešama ārstēšanās stacionārā, nav nepieciešama steidzama ārstniecības personu iejaukšanās, kā arī nepieciešamā sniegtā palīdzība nepārsniedz primārās veselības aprūpes ārsta kompetenci, pacienti ar rekomendācijām tiek izrakstīti turpmākai ārstēšanai ģimenes ārsta uzraudzībā," lēmuma par izrakstīšanu aspektus uzskaita Veinberga.

Vidēji diennaktī Stradiņa slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā ieved no 150 līdz 180 pacientiem, no kuriem stacionāru ārstēšanu nozīmē aptuveni trešdaļai.

Iesniegumu izskata četrus mēnešus

Tā kā katrā ārstniecības iestādē izstrādāta un apstiprināta kvalitātes vadības sistēma, personai, kura nav apmierināta ar sniegto veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti, sākotnēji jāvēršas un jautājums jārisina pie iestādes vadības, skaidro Veselības inspekcijā. Tikai tad, ja tas neizdodas, ar iesniegumu jāvēršas Veselības inspekcijā. Dmitrija iesniegums inspekcijā ir saņemts. Tomēr viena iesnieguma izskatīšana vidēji ilgst līdz četriem mēnešiem, taču atsevišķos gadījumos vēl ilgāk, teic inspekcijā.

Pērn pavisam inspekcija saņēmusi un izskatījusi 629 iesniegumus, kas saistīti ar pacientam sniegto veselības aprūpes kvalitāti. Par pamatotiem atzīti 184. Par Stradiņa slimnīcu izskatīti 39 iesniegumi, par pamatotiem atzīti pieci.

"Ja, izskatot konkrētu iesniegumu, konstatē pārkāpumus, Inspekcijas darbinieki var pieņemt lēmumu par administratīvā naudas soda piemērošanu vainīgajai ārstniecības personai, pastāstīja Inspekcijas sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Jeroščeva. Par medicīnisko atzinumu sniegšanas vai veselības aprūpes pārkāpumiem izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu ārstniecības personām vai ārstniecības iestādes vadītājam līdz 350 eiro.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!