"Kā jau katram mazam bērnam arī man bija sava sapņu profesija.
Nav jau nozīmes, kāda tā bija, bet svarīgi ir tas, ka "topošais sapņu darbs" sagādāja man prieku. Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadu un mana sapņu profesija jau sen mainījusies, taču uzskats, ka darbs jādara ar prieku un aizrautību ir palicis.
Pašreiz es nedomāju par to, ka darba vietu trūkuma dēļ jāstrādā par apkopēju vai mežstrādnieku un ka tas jādara ar prieku, bet gan par apzinātu profesijas izvēli. Piemēram, skolotājs.
Pamatskolā mācījos salīdzinoši mazā lauku skoliņā, kur viens otru pazina, bija laipni un izpalīdzīgi. Varbūt tieši tāpēc man vienmēr licies, ka ir tikai dabiski, ja skolotājs savu darbu dara apzinīgi un ar prieku.
Tad sekoja lielā vilšanās, proti, vidusskolas apmeklēšana pilsētā. Matemātikas skolotāja ātri rakstīja garas skaitļu rindas uz tāfeles un kaut ko pie sevis murmināja. Pēc tam viņa teica: "Sapratāt, pierakstījāt?". Nesagaidījusi atbildi, turpināja rakstīt. Saprotams, ka nevar visiem veltīt pienācīgu uzmanību, ja klasē ir vairāk nekā 30 skolēnu, bet tādu attieksmi un izpratnes trūkumu nebiju gaidījusi.
Protams, to nevar attiecināt uz visiem šīs profesijas pārstāvjiem, taču, manuprāt, lielākā daļa skolotāju ir pazaudējuši cilvēcisko izpratni.
To pašu domāju arī par medicīnu. Bieži nācies sastapt vienaldzīgus, rupjus medicīnas darbiniekus, kuri kliedz virsū un liek justies vainīgam par to, ka esi nācis pēc palīdzības. Mana māsa apsver nomierinošu tablešu lietošanu ik reizi, kad jādodas pie ģimenes ārsta, jo uz katru no viņas sūdzībām ārsts reaģē ar vienu un to pašu jautājumu: "Aukstu šņabi sadzēries?"
Tagad mēģinu to visu labāk izprast. Kāpēc ir izvēlēta tieši šī profesija, ja darbs ar cilvēkiem sagādā acīmredzamu nepatiku vai pilnīgu vienaldzību par pacientu?
Tas pats attiecas arī uz nelaipniem autobusa vadītājiem, dusmīgiem pārdevējiem.
Vai iespējams, ka pēc daudziem nostrādātiem gadiem cilvēks ir "izdedzis" un darbu uztver tikai kā naudas pelnīšanas veidu? Tādā gadījumā, kā un vai vispār ir iespējams sevi pasargāt no tā? Vai tas vienādā mērā apdraud visu profesiju pārstāvjus? Vai problēma galvenokārt slēpjas indivīdā? Vai, iespējams, problēma slēpjas kur citur?
Tie, kuriem gadījies ceļot, ļoti iespējams būs pamanījuši, ka daudzās valstīs ar labāku dzīves līmeni cilvēku attieksme ir krietni savādāka. Par piemēru ņemot kaut Vāciju. Ne tikai smaids un labas dienas vēlējumi no autobusa šofera, bet pat komplimenti, kā arī vienkārši draudzīgas sarunas ar garāmgājējiem.
Vai tiešām pie vainas ir nepietiekams saules trūkums vai tomēr neapmierinātība ar sevi un savu dzīvi izraisa šo neiecietību un nepatiku pret apkārtējiem? Vai situācija uzlabotos, ja celtos finansiālā labklājība?" vaicā Līga Upeniece.
