"Somija ir ziemeļzeme, tāpēc tur saule un siltums atnāk aptuveni trīs nedēļas vēlāk, salīdzinot ar Latviju. Pa paziņas logu varu vērot ziemas sniegu, pa retam kādu fazānu, kovārņus un vāveres - parastos ciemiņus somu pagalmos. Arī biežos ārkārtīgi krāšņos saulrietus," no Somijas raksta Leons Stiprais.
''Haminas pilsētas apkārtnē ir vairāki putnu novērošanas torņi. Pie torņa kas tuvāk jūrai, parasti ledus atkūst ātrāk. Laikam tur vainīgs šaurums, kas izveidots pie ceļa tilta, kurš veicina spēcīgāku ūdens teci. Uz šo vietu, tad arī salido pirmie ūdens gājputni. Tur var redzēt meža zosis, kas labprāt uzturas plašajos ūdeņos. Ir pa retai Kanādas zosij. Sākumā domāju, ka tās ir baltvaigu zosis. Pēdējās ir mazākas augumā un baltums ap vaigiem ir lielāks.
Kā jau parasti, vairāk visus interesē lielie baltie putni - gulbji.
Es novēroju ziemeļu gulbjus ar asiem dzelteniem knābjiem un Somijā retāk sastopamos pauguru knābju gulbjus. Tos Latvijā var novērot biežāk. Tie nav tik tramīgi, kā Somijas gulbji. Vēl viņus sauc par dziedošajiem gulbjiem. Ziemeļu gulbji ir Somijas simbols. Tie attēloti uz divu un viena eiro monētām. Ziemeļu gulbju daudzums ir ievērojams, aptuveni 7000 pāru visā Somijā.
Tuvāk pilsētai ūdens tilpnes atzarā vēroju kādus deviņus ziemeļu gulbjus ar brūngani pelēku spalvojumu. Sākumā domāju, ka tie ir jaunuļi. Tomēr knābju krāsa norādīja, ka tie ir pieaugušie putni. Krāsojumu varētu piedot kāda krāsviela vai augstais dzelzs saturs aļģēs.
Kad dalījos ar savām fotogrāfiju trofejām ar somu paziņu, viņš man pastāstīja kādu senu nostāstu par ziemeļu gulbjiem.
Senos, aizvēsturiskos laikos, somi esot medījuši gulbjus un katros svētkos tos likuši galdā desmitiem.
Tas esot saniknojis Lielo Pasaku māti. Kādu pavasari viņa aizturējusi visus gulbjus baltu cilšu novados. Somiem sākās bargi laiki – pavasaris nenāca, izzuda mīlestība un tāpēc nedzima bērni.
Somu cilts vecākie sūtījuši gudrus vīrus pāri jūrai pie baltu cilšu Laika večiem. Baltie tēvi teikuši, ka somiem pie Pasaku Mātes jāsūta visskaistākais un staltākais zilas acu krāsas puisis, kurš mākot mīlēt cilvēkus un dzīvniekus. Ja puisis mācēs apsolīt Mātei, ka somi vairs neaiztiks baltos putnus, tad gulbji atgriezīsies somu cilšu zemēs. Atplauks pavasaris ar katru gadu krāšņāks un siltāks, parādīsies mīlestība un līdz ar to katrā ģimenē radīsies skaisti zilacaini bērni.
Puisis esot no visas sirds kalpojis Pasaku mātei un mācējis pierādīt, ka somi vienmēr cienīs šos baltos, laimi nesošos putnus.
Lielā māte piedevusi somiem, un putni sākuši uz saviem spārniem nest somiem pavasari un mīlestību.
Tam bija pēdējais laiks, jo izmisušās somu ciltis bija savākušas lielu karavīru armiju, kurai bija jādodas pāri sasalušai jūrai, lai atkarotu baltiem dzīves telpu. Lielie putni pārlidoja pāri karavīru nometnei ar mīlestības dziesmām un siltumu. Karavīrus pārņēmusi tāda mīlas kvēle, ka visi devās uz savām mājām pie sievām un savām izredzētajām.
No tā laika arī Baltu ciltīm dzimuši bērni ar zilas krāsas acīm,'' stāstu noslēdz Leons Stiprais.
