Aptuveni 20 gadus Adriene Kuka Līdingē, Zviedrijā, vāc un sūta humāno palīdzību Saldus iedzīvotājiem. Ar savu darbu šogad Adriene izpelnījusies titulu "Līdinges varone", par ko liecina lasītāja Aleksandra fotografētais raksts vietējā avīzē "Mitt i Lidingo". Saldus Mārtiņa Lutera draudzes pārstāvji, kas sadarbojas ar Adriani, lēš, ka šo gadu laikā palīdzēts simtiem cilvēku visā Latvijā.
Nelielajā intervijā, kas publicēta 20. martā avīzē "Mitt i Lidingo", Adriane atklāj, ka aprīlī viņai aprit 75 gadi, tomēr viņa nespēj apstāties. "Saldū esmu iepazinusi brīnišķīgus cilvēkus. Ja aizsūtu segu, tad zinu, ka kādam būs silti. Ja aizsūtu divriteni, kāds bērns varēs aizbraukt uz skolu," intervijā pauž Adriene. Tāpat viņa klāsta, ka Saldū ir cilvēki, kuriem nav kurpju un ka daudzi iedzīvotāji strādā, nesaņemot algu.
Saldus novada Sociālajā dienestā portālam "Delfi" stāsta, ka novadā norit aktīva uzņēmējdarbība, ir pietiekamas darba iespējas. Trūcīgo un mazturīgo skaits novadā esot neliels. "Humāno palīdzību aktīvi sniedz organizācijas, kā, piemēram, "Sarkanais krusts". Mēs ziedojumus nekoordinējam, taču krīzes situācijās varam sniegt atbalstu ar pašu iedzīvotāju saziedotajām mantām," pastāstīja Sociālā dienesta direktores vietniece Sindija Timoščuka.
Pavisam pretēju ainu zīmē Saldus Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā. Draudze Adrianes gādāto palīdzību no Līdinges saņem 14 gadus. Draudzes pārstāve Inita Hartmane lēš, ka šo gadu laikā palīdzēts simtiem ģimeņu.
"Kravas no Zviedrijas pienāk divas reizes gadā – pavasaros un rudeņos. Dažkārt tā ir viena fūre, bet dažkārt divas," stāsta Hartmane. Līdz palīdzības ierašanās brīdim draudze ir apzinājusi iespējamās ģimenes, kam jāpalīdz. Ģimenes atrod gan sadarbībā ar vietējiem sociālajiem darbiniekiem, gan arī informāciju par tiem, kam palīdzība nepieciešama, sniedz draudzes locekļi. Adrianes gādātās mantas ir ceļojušas ne vien pie Saldus novada iedzīvotājiem, bet arī uz Rīgu, Talsu, Dobeles, Kuldīgas, Skrundas un Bauskas novadiem. Palīdzība tiek sniegta neatkarīgi no tā, vai saņēmēji ir kristieši vai nav.
"Mēs esam izveidojuši Mārtiņa Lutera diakoniju, kas brauc un meklē cilvēkus, kuriem palīdzēt. Piemēram, Adventes vai Lieldienu laikā braucam pa ceļu garām kādai mājai, apstājamies, ejam iekšā, stāstām, ka esam no baznīcas un pasniedzam sagatavotās pārtikas pakas. Tad arī skatāmies, vai nepieciešams vēl kāds atbalsts," ikdienas darbu raksturo Hartmane. Līdingiete Adriane Latvijā ierodas divas reizes gadā un pati personīgi apciemo ģimenes, kurām sniedz atbalstu. Gadu no gada tiek aptvertas arvien jaunas ģimenes.
"Decembrī bijām vienā deviņu cilvēku ģimenē, kas mitinās divās istabiņās. Divi bērni ir ar īpašām vajadzībām. Mēbeles un apģērbs ģimenē ir, taču nav salīdzināms ar jauniem apaviem, jaunām segām, spilvendrānām un džemperīšiem, ko atsūta no Zviedrijas. Cik gan daudz prieka jaunas lietas var dot vispārējā bezcerībā," teic Hartmane. Starp sūtītajām mantām mēdz būt gultas, krēsli, katli un citi virtuves piederumi, šujmašīnas, trauki un skapji arī higiēnas piederumi, tostarp vienreizlietojamās autiņbiksītes un paladziņi. Reiz palīdzēts ģimenei, kuras bērni gulējuši uz grīdas apdegušā matracī ar ķieģeļiem zem tā.
Vērtējot situāciju kopumā, Hartmane noliedz, ka cilvēku dzīves līmenis pasliktinātos. Nebūt neesot tā, ka cilvēkiem nav apavu, ko vilkt kājās, kā min Adriane. Taču bieži apavi un apģērbs ir ārkārtīgi nonesāti. Daudzas no ģimenēm nabadzībā un pieticībā dzīvojušas gadiem. Daļā ģimeņu pēc Zviedrijā ziedoto mantu saņemšanas kļuvis labāk. Ne jau vienmēr izšķirošas ir primārās lietas, kā apģērbs, teic Hartmane. Dažkārt tikpat būtiski ir interjera priekšmeti.
"Bijām kādā ģimenē, kuras mājoklī nebija ne aizkaru, ne galda sedziņu. Šīs lietas, kā arī krūzītes, ģimenei saziedoja Līdinges iedzīvotāji. Kad ieradāmies atkārtoti, mājoklis bija kļuvis daudz mājīgāks," stāsta Hartmane.
Viņas lielākā balva šai darbā ir tas, ja pēc kopīgās lūgšanas ar ģimeni piederīgie teic "Paldies!". Tādi mirkļi liecinot, ka darbam ir rezultāts.