Kad krimināllieta nonāca prokurora Sondora pārziņā, tad, kā izteicās viņa kolēģe - Sondors jau nu izdarīs līdz galam to, ko nespēja I.Upīte un S.Mīļā. un tiešām, prokurora Sondora rīcība jau no paša sākuma liecināja, ka viņš nevēlas objektīvi izskatīt lietu, bet izvirzījis sev vienu uzdevumu - panākt manis ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā.
Panākt, ka mani atzīst par nepieskaitāmu un pakļauj piespiedu ārstēšanai vajadzēja saskaņā ar scenāriju, kuru man izklāstīja Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis, vēl ~ gadu atpakaļ līdz krimināllietas ierosināšanai.
Šis viņa man atklāti sarunā izklāstītais scenārijs šobrīd ir realizēts pilnā apmērā un manis spīdzināšana turpinās, jo līdz šim brīdim neesmu pieņēmis mafijas noteikumus - pārtraukt savu līdzšinējo darbību.
Kas tad manā darbībā tik nozīmīgs, lai pret mani pielietotu šādas metodes?
Tikai un vienīgi tas, ka esmu sapratis, kāpēc tiek izpostīta Latvijas valsts, apzināti degradēti šeit dzīvojošie cilvēki un kuri ir šo graujošo procesu organizatori. Esmu iepriekšminēto ne tikai sapratis, bet arī izklāstu man zināmos faktus savās publikācijās, runās radio, televīzijā, presē, savā grāmatā "Dvēsele" un lekcijās, minot arī konkrētu cilvēku vārdus un uzvārdus.
Jau pēc pirmajām manām publiskajām runām pret mani sāka izvērst apmelojumu kampaņu masu informācijas līdzekļos, par pamatu izmantojot negodīgu cilvēku melus.
Gribēju šos melus atspēkot, bet man pēkšņi visu masu informācijas līdzekļu "durvis bija aizslēgtas". Daži redaktori atzina, ka ir rīkojums "no augšas" nepublicēt nekāda rakstura pozitīvu informāciju par mani un SIA LMC "Laija". Drīkstot būt publicēta tikai jebkura rakstura negatīva informācija.
Tā Latvijas iedzīvotājos tika programmēts mans "negatīvais tēls", lai pamatotu manu arestu un ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā.
Šajā savā paziņojumā sīkāk gribu atspoguļot ekspertu darbu Labklājības ministrijas "Psihiatrijas centra" tiesu psihiatrisko ekspertīžu nodaļā, kuras vadītāja manis ekspertēšanas laikā bija Gaļina Kiparisova.
Viņa arī bija vienīgā eksperte, kura ar mani kontaktējās un ik pēc divām, trijām dienām ~ mēneša garumā izsauca mani uz stundu garām pārrunām.
Sakarā ar Jelgavas rajona prokuratūras prokurora Sondora uzdevumu, ekspertiem bija jānoskaidro, vai krimināllietā minēto procesu laikā esmu apzinājies, ko daru. Šeit gan man jāatklāj, ka vairumā krimināllietā uzrādītajos "faktos" vispār neesmu ņēmis nekādu dalību, tāpēc cerēju, ka eksperti to noskaidros un sapratīs, ka lieta ir safabricēta.
Diemžēl visa mēneša laikā, kamēr atrados ekspertīzē, ne Kiparisova, ne eksperti komisijā pat nepieminēja krimināllietā aprakstītās darbības.
Kiparisovas darbība katrā mūsu tikšanās reizē pamatā izpaudās kā draudi par iespējamām sekām, kas iestāsies, ja es nepārtraukšu savu līdzšinējo darbību. Kā sekas man tika izklāstītas vesela buķete psihiska rakstura slimību, kas būšot uzrādītas ekspertu slēdzienā, ja es nepiekāpšos. Pamatojoties uz ekspertu slēdzienu, es tikšot piespiedu kārtā "ārstēts" blakus esošajā nodaļā un tad līdz mūža beigām izolēts kādā no pansionātiem, jo man neesot neviena tuvinieka, kurš mani varētu paņemt pie sevis.
Jāatzīst, ka pirmajā sarunā ar Kiparisovu es to neuztvēru nopietni un domāju, ka tas tāds provocējošs ekspertīzes paņēmiens, lai paskatītos, kā es reaģēšu, tāpēc klausījos ar interesi un bez jebkāda satraukuma.
Taču, kad šie draudi atkārtojās dažādā improvizācijā katrā mūsu sarunas reizē, es sapratu, ka tas ir nopietni un jautāju, vai Kiparisova nevarētu konkretizēt, ko tieši savā darbībā man būtu jāpārtrauc, jo darbojos ļoti plašā spektrā.
Viena no prasībām bija atteikties no tā, ko esmu uzrakstījis savā grāmatā "Dvēsele". Kad jautāju, lai precizē, viņas atbilde bija - no visa, kas tur rakstīts. Teicu, ka tad jau iznāk, ka man jāatsakās arī no tā, ka mani sauc Jānis Štoknis. Kiparisova palika nikna, bet klusinātā un draudīgā balsī noteica - Tu mani visu atlikušo mūžu atcerēsies, rakstnieķeļi, ja negribēsi saprast, ko mēs no tevis gribam!
Šajā situācijā man likās, ka sapratu, kas ir manā grāmatā tā informācija, kura tik ļoti satrauca tos, kurus Kiparisova apzīmēja ar vārdiem - "mēs no tevis gribam." Es viņai jautāju, vai viņa domā informāciju par ebreju darbību, kas veido masonu ložas, Kiparisova atbildēja, ka es esot uz pareizā ceļa.
Jautāju, kā lai es atsaucu informāciju, ja grāmata jau aizceļojusi uz daudzām valstīm, kur ārpus manas kontroles tiek tulkota un gatavota izdošanai, arī Latvijā tā plaši izpirkta. Kiparisova teica, ka tās jau esot manas problēmas, bet es atbildēju, ka padomāšu.
Kādā no nākošajām sarunām, kas tāpat kā iepriekšējā balstījās uz draudiem saistībā ar manu grāmatu, es teicu, ka neatkāpšos no uzrakstītā, jo viss atbilst faktiem, un šie viņas draudi par izrēķināšanos to tikai apliecina. Kiparisova nikna un draudīga paziņoja, ka viņa jau sen esot sapratusi, ka ar labu ar mani sarunāt neko nevarēšot un tāpēc vajadzēšot mani "ārstēt" blakus mājā.
Mierīgi viņai pajautāju, ko konkrēti, viņas skatījumā, man jāārstē. Viņa uzskaitīja vairāk kā desmit psihiska rakstura slimības, kas man piemītot un piebilda, ka citi eksperti droši vien atradīšot vēl kādas. Uz manu jautājumu, kā izpaužas mana, viņas skatījumā, lielummānija, Kiparisova atbildēja - pseidonīma "Kalns" izvēlē.
Teicu, ka gadījumā, ja viņa zinātu, kāpēc šāds pseidonīms, tad viņai nebūtu pamata tā domāt, jo šo pseidonīmu neizvēlējos es pats. Jautāju, kā viņa vērtētu pseidonīmu "Kalniņš". Kiparisova atbildēja - tā būtu spilgta mazvērtības kompleksa izpausme.
Šāda un cita rakstura ņirgāšanās no Kiparisovas puses bija jāpiedzīvo katrā mūsu sarunā. Un es sapratu, ka viņa ne tikai atklāti deklarē, kādi viņai izvirzīti uzdevumi attiecībā pret mani, bet vienlaicīgi arī provocē mani uz viņas noziedzīgajai darbībai atbilstošu rīcību. To apzinādamies, es saglabāju pilnīgu ārēju mieru, kaut iekšēji, protams, bija nepatīkami konstatēt, kas notiek šajā Ekspertīžu centrā.
Jau pirmajā nedēļā, kad atrados ekspertīzē, viena no ekspertēm mani informēja, ka Kiparisova attiecībā uz mani esot saņēmusi īpašu pasūtījumu un viņa kā centra "melnā" darba darītāja šo nelietīgo darbu arī izdarīs, citus ekspertus dažādi ietekmējot, lai tie paraksta slēdzienu, tā sadalot atbildību un palielinot savu pozīciju aizsargspēju.
Tajā situācijā es tam ticēju tikai daļēji, jo domāju, ka tā ir provokācija, lai es sāktu sūdzēties un man varētu teikt, ka šajā valstī Štoknis sūdzas par visām institūcijām.
Uz "sūdzēšanos" mani stimulēja arī pati Kiparisova, aicinot mani uzrakstīt kritisku rakstu par katru centra darbinieku, to viņa pamatoja ar patiesu interesi un vēlmi uzlabot centra darbību, jo es kā psihologs to varēšot izdarīt pietiekoši profesionāli un tā palīdzēt viņai paskatīties uz centru ekspertējamā acīm.
Šis piedāvājums tika izdarīts vizītes laikā vēl pirms bija uzsāktas individuālās sarunas. Jāatzīmē to, ka Kiparisova man vairākkārt norādīja, ka es esot pilnīgi vesels un pat ļoti talantīgs, bet diemžēl no frontes pretējās puses, un viņai būšot žēl mani iznīcināt, ja es neizdarīšot pareizos secinājumus.
Zinot, ka būs ekspertu komisija, es cerēju, ka komisijā viss nostāsies savās vietās un eksperti, kaut Kiparisovas iepriekš programmēti ar dezinformāciju, tiks skaidrībā ar notiekošo.
Vienu dienu mani izsauca uz telpu, kur citi ārsti gribot ar mani parunāties, un lai paņemot līdz grāmatas, kuras lasu. Paņēmu trīs man no mājām atnestās grāmatas un Raiņa kopoto rakstu sējumu, kuru biju atradis Ekspertīžu centrā.
Kad iegāju telpā, tur sēdēja profesors Caune, Ekspertīžu centra galvenā ārsta vietniece - Rasma Klotiņa, Gaļina Kiparisova un viena man sveša sieviete. Jautājumus man uzdeva profesors Caune. Uzdoto jautājumu raksturs liecināja, ka profesora izglītības līmeni sniedzas pāri oficiāli atzītajam un atbilst pēdējiem zinātnes atklājumiem, kas ir lielā pretrunā ar mūsu valstī pieņemtajām teorijām psihiatrijā. Profesors atstāja godīga cilvēka iespaidu un tas viesa cerību, ka Kiparisova nespēs realizēt viņai uzdoto.
Diemžēl, kā vēlāk atklājās, profesors Caune ir ļoti gudrs, bet gļēvs cilvēks, jo atklāti paziņoja, ka viņam ir bailes un tāpēc viņš rakstīs to, ko no viņa prasa, nevis to, ko konstatēja patiesībā.
Kiparisova profesoru gudri iesaistīja un padarīja par marioneti, lai izmantotu noziedzīgu darbību veikšanai un viņš ar savu viedokli nostiprinātu ekspertu parakstīto gala dokumentu.
Ekspertīžu centrā vienu dienu pie manis atnāca centra psiholoģe un iedeva man aizpildīšanai testu ar 566 apgalvojumiem, uz kuriem man bija jāatbild ar "piekrītu" vai "nepiekrītu". Iepazinies ar testu, es konstatēju, ka tas apzināti veidots tā, lai jebkuru atbilžu gadījumā ekspertējamo varētu atzīt par nepieskaitāmu.
Savu atzinumu iesniedzu Kiparisovai ar lūgumu to pievienot krimināllietai. Kopā ar to iesniedzu arī aizpildītu testu, bet ekspertu slēdzienā norādīts, ka es esot atteicies testu aizpildīt.
Psiholoģi otrreiz redzējis neesmu, bet ekspertīzes slēdzienu viņa ir parakstījusi. Ar citiem ekspertējamiem psiholoģe strādāja daudzas reizes līdz brīdim kamēr es uzrakstīju, kā vērtēju testu. Kopš mana atzinuma psiholoģe nodaļā vairs nerādījās, kamēr es tur biju, tāpēc man ir pamats domāt, ka psiholoģei saglabājušās kauna jūtas par savu noziedzīgo darbību.
Pienāca diena, kad mani izsauca uz komisiju, kurā bija četras no piecām ekspertēm, kuras parakstīja gala dokumentu.
Saruna ar viņām ilga ~ 15 minūtes. To pat nevar nosaukt par sarunu, bet ņirgāšanos par mani. Man tika izteikta virkne pilnīgi nepamatotu apvainojumu, kurus mierīgi mēģināju atspēkot, bet man neļāva līdz galam pateikt nevienu teikumu, pārtraucot jau pēc pirmajiem vārdiem. Kad sapratu, ka veltīgi mani mēģinājumi atspēkot melus, mierīgi klausījos, kā šīs psihiatres - ekspertes mani apmelo. Redzot, ka tas mani nesatrauc, viņas sāka uzdot jautājumus ņirdzīgā formā - vai es uzskatot sevi par visgudrāko cilvēku pasaulē? Atbildēju, ka nekad tā neesmu uzskatījis, neuzskatu patreiz un neuzskatīšu arī nākotnē, ko pierāda tas apstāklis, ka turpinu mācīties. Bet mācīties var tikai no citiem - gudrākiem cilvēkiem.
Šī bija vienīgā mana atbilde, kuru man ļāva izteikt līdz galam. Citās mani pārtrauca pus teikumā, uzdodot nākošo jautājumu. Katrs jautājums bija par atšķirīgu tēmu un visa saruna tika veidota haotiski un nesakarīgi.
Tad man paziņoja, ka es varot iet. Pirms iziešanas es pārējām ekspertēm raksturoju Kiparisovas darba metodes un teicu, ka komisijas darbs ir līdzīgs, un es par to, kas notiek Ekspertīžu centrā, informēšu sabiedrību.
Manas cerības, ka komisija varētu būt objektīva, izrādījās nepamatotas un nācās piekrist tiem, kuri mani par to brīdināja iepriekš.
Jāatzīst, ka pārējie Ekspertīžu centra darbinieki - māsiņas, sanitāri, uzraugi – pret mani izturējās godprātīgi un nemaz nenojauta, kādas noziedzīgas darbības šajā centrā veic psihiatri - eksperti. Patiesību viņi uzzināja tikai pēc publikācijām presē, kur tika paziņots, ka esmu atzīts par nepieskaitāmu un sabiedrībā bīstamu. Vidējā un zemākā personāla darbs apzināti tā organizēts, lai viņi neizprastu faktiski notiekošo.
Nākošā dienā pēc ekspertu komisijas tiku pārvests uz Centrālcietuma slimnīcas psihiatrijas nodaļu, kur ārsts Lubins man paziņoja, ka esmu atzīts par nepieskaitāmu un tāpēc viņš mani "ārstēšot" ~ 3 mēnešus, bet pēc tam tiesa lemšot par nepieciešamību mani piespiedu kārtā "ārstēt" un mani atkal nosūtīšot uz Laktas ielu, tikai šoreiz uz slimnīcas korpusu.
Tanī pašā vakarā sākās manis vardarbīga "ārstēšana" ar medikamentiem, kas izsauca strauju redzes pasliktināšanos, galvassāpes, nelabuma sajūtu un citas negatīvas sekas. Līdz medikamentu pielietošanai biju pilnīgi vesels un labsajūta bija lieliska. To pielietošanai nekādus iemeslus nedevu, jo, neskatoties uz dažāda rakstura provokācijām, visās situācijās saglabāju pilnīgu mieru un tam ir daudz liecinieku.
Sapratu, ka ar ķīmiju manas smadzenes indē tieši tā iemesla dēļ, lai līdz tiesai es kļūtu faktiski nepieskaitāms, jo jutos kā smagi piedzēries un nespēju neko sakarīgu parunāt, jo neklausīja mēle, kas visu laiku tirpa.
Bet pa nakti tika izdarīts mēģinājums mani nogalināt.
Nākošā dienā vēl biju saglabājis spēju rakstīt un tas man nebija aizliegts, tāpēc rakstīju uz māju sievai, lai informētu, kas notiek. Lūdzu palīdzību citiem kameras biedriem, lai informētu sabiedrību. Kā vēlāk konstatēju, manai sievai sūtītās vēstules cietuma administrācija aizturēja, mani par to neinformējot un izsūtīja tās tikai tad, kad no cietuma jau biju izlaists.
Patreiz esmu ieslodzīts Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā "Gintermuiža" līdz tiesai, kur lems par manu piespiedu "ārstēšanu".
Kā apgalvo "Gintermuižas" galvenā ārste - es noteikti tikšot ārstēts, jautājums tikai, vai šeit, vai Laktas ielā.
Sakarā ar to, ka šeit man zāles pagaidām nedod, esmu atguvis veselību, kaut pilnībā neatjaunojas redze. Varu rakstīt un tāpēc informēju Jūs, ka pret mani tiek izvesta virkne noziedzīgu darbību, kuras, kā sākotnēji pats draudēja, organizēt sāka Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis, bet vēlāk iesaistījās arī citi cilvēki, kuru noziedzīgās darbības atklāju sabiedrībai.
Lūdzu palīdziet ne jau tikai sev, bet visai Latvijai, ja negribam, lai šī valsts tiktu iznīcināta!