Arī tad, kad tautas pastāvēšana netiek apdraudēta, nacionālisms ir pašvērtība, jo nacionālisms ir kopības un vienprātības apziņa. Tas pretstatā sociālismam neaicina šķiras uz šķiru cīņu, bet gan uz izlīgumu. Nacionālisms regulē cilvēku savstarpējās attiecības, pamatojoties uz tradīcijām, ieradumiem un citām nacionālajām vērtībām. Nacionālisms nozīmē vienotu vērtību skalu, kas ir nepieciešama katras sabiedrības stabilitātei.
Nacionālisms kalpo arī kā informācijas filtrs. Mūsdienās, kad cilvēks pakļauts haotiskas un bieži vien pretrunīgas informācijas iedarbībai, nacionālisms ļauj cilvēkam orientēties daudzo ideoloģiju un reliģiju jūklī.
Sarežģītos sociālos apstākļos nacionālisms nodrošina psiholoģisku aizsardzību. Līdz ar to nacionālismam ir arī psiholoģiskas aizsardzības funkcija. Civilizēts un organizēts nacionālisms mums ir vajadzīgs arī, lai izvairītos no etniskiem konfliktiem.
Etniskais konflikts ir viena no sociālo konfliktu formām, un tā pamatā ir etniskās pašsaglabāšanās tendence. Pie etniska konflikta noved etniski pretrunīga situācija. Latvijā etniskās situācijas pretrunīgums tika iedibināts PSRS laikā ar masveidīgu migrantu iepludināšanu. Tas latviešos radīja priekšstatu par migrantu kā par patērētāju bez tēvzemes, kas ir vienaldzīgs pret zemi, kurā tas ir ieradies kā nelūgts viesis.
Etniskais konflikts vispirms pastāv latentā formā. Šādas situācijas ilgstoša pastāvēšana etniskajā telpā ar lielu varbūtību var novest pie atklāta konflikta. Tomēr starpnacionālo konfliktu risinājums nav meklējams cīņā ar tautu nacionālismu. Pasaules ievērojamais konfliktologs R. Darendorfs uzskata, ka viens no etniska konflikta atrisināšanas nepieciešamiem nosacījumiem ir abu kofliktējošo pušu organizētība. Visbīstamākie ir difūzie konflikti, jo tie ir stihiski un grūti risināmi. Tāpēc, jo vairāk organizētas ir konfliktējošās puses, jo vieglāk ir panākt vienošanos un atrisinājumu. Bez tam vieglāk un saprātīgāk ir pretrunīgo etnisko situāciju sākt risināt laikus.
No etnosocioloģijas ir labi zināms, ka etnisko risku samazina pamatnācijas procentuālais pārsvars. Tā, piemēram, Armēnijā un Lietuvā, kur pamatnācijas procents pēc 1989. gada datiem sastāda attiecīgi 93,3% un 79,6% etniskās pretrunas un etniskais risks praktiski nepastāv. Toties Latvijā, kur pamatnācijas procents ir tikai nedaudz virs 50%, etniskais risks ir ļoti augsts.
Pretrunīgas etniskās situācijas pazīmes ir šādas:
1. Etnodemogrāfiskā balansa izjaukšana.
2. Etniskās grupas politiskā organizēšanās.
3. Spontānas etnisko grupu akcijas mītiņu, piketu un citu protestu veidā.
Kā redzam, viss Latvijā jau ir – gan nenormāls etnodemogrāfiskais balanss, gan krievvalodīgo politiskā organizēšanās, gan arī mītiņi un piketi. Tāpēc šādos apstākļos svarīga ir etnisko pušu organizēšanās un dialogs. Vissliktākais padomdevējs te ir akls naids un atriebības, un vardarbības alkas, kas ved pie difūziem konfliktiem, upuriem un problēmas risinājumu tikai sarežģī. Tāpēc mēs uzskatām, ka latviešu tautas un latviešu kultūras nākotnes labā, kā arī etniskā miera labā nepieciešams nekavējoties izstrādāt valstisku programmu latviešu procentuālā sastāva palielināšanai. Tādā programmā ir jābūt ieinteresētiem arī cittautiešiem, ja vien viņi patiesi ciena to tautu un kultūru, kuras zemē ir ieradušies, lai dzīvotu. Pie pietiekama pamatnācijas procenta pamatnācija var atļauties visas tās garantijas, kas nepieciešamas mazākumtautību kultūras saglabāšanai, veicināšanai un pat aizstāvēšanai, kā tas ir ar lībiešu valodu un kultūru Latvijā, jo tādos apstākļos mazākumtautība neapdraud pamatnācijas eksistenci un kultūru.
Nodarboties ar visiem šiem jautājumiem būtu nacionālo partiju uzdevums. Diemžēl tās ir mazskaitlīgas, sašķeltas un tāpēc nespēj būt par pietiekamu pretsvaru reformkomunistu dibinātām liberālajām partijām. Savukārt, tādas nacionālās kustības kā TB un LNNK ir saaugušas ar bijušo padomju nomenklatūru un iekļāvušās valdošajā politiskajā slānī ar liberālu orientāciju. Tāpēc ļoti svarīga šī lielā uzdevuma priekšā ir nacionālo sīkpartiju apvienošana vienā partijā ar vienu nosaukumu, vienotu programmu un taktiku.
Galējā liberālisma un komunisma ideoloģijai ir viens kopējs ienaidnieks – nacionālisms. Ar nacionālismu jeb tautismu saprot noteiktas ļaužu grupas apzinātu darbību savas tautas kultūras kopšanā. Tauta ir ļaužu kopa, ko satur kopā tās īpatnības, kas šo tautu atšķir no citām tautām. Šīs īpatnības vienas rases tautām izpaužas ne tik daudz fiziski, cik valodā, tikumos, tradīcijās, savstarpējās attiecībās, parašās un mākslā. Var teikt, ka katra tauta ir kulturāla vienība, kas veidojusies noteiktos vēsturiskos apstākļos un ir cieši saistīta ar pagātnes tradīcijām. Tautas atšķiras ar savu raksturu un mentalitāti, kas ir garīgas īpašības, un tāpēc mēdz teikt, ka katrai tautai ir sava dvēsele. Tautas dvēsele ir jēdziens ar noteiktu, kaut arī nemateriālu saturu. Par tautas dvēseli runā gan vēsturnieks, filozofs un kultūras pētnieks Ernests Brastiņš, gan vācu psihologi M. Lacaruss, H. Šteintāls, V. Vunds, filozofi Hēgelis un Fihte, krievu etnologs Ļevs Gumiļovs un daudzi citi zinātnieki. Tautas dvēsele izpaužas tautas valodā, mītos, tradīcijās un ierašās. Tie nav atsevišķa indivīda gribas un apziņas darbības produkti, jo atsevišķs indivīds tos spēj ietekmēt ļoti maz. Tie ir visas tautas garīgās darbības produkti – tautas dvēseles darbības produkti. Tiek uzskatīts, ka tautas dvēsele ir tautības galvenā un noteicošā daļa, jo tajā izpaužas spēcīgākā tautas kopības saite.
Šīs tautu fiziskās, kultūras un dvēseles atšķirības pēta tādas zinātnes nozares kā antropoloģija, etnoloģija, etnopsiholoģija, etnosocioloģija un etnogrāfija, un ir zināms: ja tauta šīs īpatnības zaudē, tad nav vairs arī pašas tautas un nav arī nacionālās kultūras. Tad ir tikai masu sabiedrība ar masu kultūru. Tāpēc var teikt, ka civilizēts nacionālisms ir kultūras kustība un kultūras programma. Šajā programmā par vērtībām tiek uzskatīts tas viss īpašais, viss savējais, kas pieder tikai šai tautai un nekad nekur citur pasaulē vairs neparādīsies un neatkārtosies. Šīs vērtības aizmirstot vai arī atdarinot svešu tautu ieradumus, notiek pašnāvība tautiskā ziņā. Civilizēts nacionālisms ir mīlestība pret visu savējo un cieņa pret svešo. Tāpēc civilizēts nacionālisms ir saskaņā ar lielajām humānisma un solidārisma idejām.
Komunisti nacionālismu aizliedza un pieļāva tikai padomju patriotismu uz internacionālisma pamatiem. Taču, neskatoties uz šādu apziņas tīrīšanu, nacionālisms cilvēku dvēselēs pēc Padomju Savienības sabrukuma ir saglabājies. Tas izskaidrojams vienīgi ar nacionālisma stabilitāti, noturīgumu un dabiskumu. Nedabisks bija komunistiskais internacionālisms, un tikpat nedabisks šodien ir liberālais kosmopolītisms. "Kosmopolīti ir pūlis (…), skaidas un pelavas, ne lietaskoks un graudi," rakstīja Rainis laikrakstā "Jaunais Vārds".
Komunisti un liberāļi, karodami ar nacionālismu, pēc būtības karo ar cilvēka dabu. Ar dabu nav jākaro, bet tā ir jāizprot. Par to, ka nacionālisms ir dabiska cilvēku grupas īpašība, liecina fakti. Tā, padomju totalitārai sistēmai sabrūkot, padomju tauta nekavējoties sašķēlās un katra tauta ieņēma savas etniskās, dabiskās pozīcijas. Var teikt, ka Padomju Savienības sabrukums bija jau iebūvēts tās celtniecības pašā sākumā, jo padomju tautas veidošanas projekts bija pretdabisks. Tagad mēdz runāt par politisko nāciju. Tas ir tāds pat mākslīgs veidojums kā padomju tauta.
Kā pārnacionālas valsts sekmīgas pastāvēšanas piemēru kopsmopolīti mēdz minēt Amerikas Savienotās Valstis. Taču šajā gadījumā ir jāņem vērā viens būtisks apstāklis – visu ASV iedzīvotāju sastāvu veido caurmērā vienmērīgi pa visu valsti izkliedēti imigranti, kas laika gaitā apguva svešu etnisko teritoriju, padzenot vai iznīcinot pamatiedzīvotājus. Pašlaik niecīgajam pamatiedzīvotāju – indiāņu – skaitam te būtiskas nozīmes vairs nav. Turpretī bijušajā Padomju Savienībā tautas, neskatoties uz rusifikāciju un masveida izsūtīšanu, visumā palika savās etniskajās teritorijās. Tāpēc tur nacionālisms un etniski pretrunīgā situācija slēptā formā pastāvēja visu laiku, un tāpēc Padomju Savienība pati sabruka ātrāk, nekā tā paspēja iznīcināt tautas un tautu nacionālo apziņu. Taču arī Amerikas Savienotajās Valstīs etniskā stabilitāte ir apdraudēta. Šeit laika mīna tika iemontēta brīdī, kad Amerikas krastos sāka piestāt pirmie vergu tirgotāju kuģi ar nēģeru vergiem. Tagad šī etniskā grupa sevi nesauc vairs par nēģeriem, bet par afroamerikāņiem, uzskata Ameriku par savu dzimteni un izvirza politiskās autonomijas prasības. Nav vienprātības arī starp spāņu un angļu valodā runājošiem Amerikas baltajiem iedzīvotājiem. Tāpēc tautu kausējamais katls drīz var sākt vārīties.
Kanādu jau vairāk nekā 30 gadus tricina Kvebekas suverenitātes centieni. Tur nesekmīga ir bijusi bilingvisma politika un vairāku kultūru paralēlas līdzāspastāvēšanas politika, un tur joprojām notiek nepārtraukta cīņa par Kvebekas atdalīšanos.
Sašķelti divās daļās ir arī Beļģijas iedzīvotāji, tur laiku pa laikam uzliesmo etniski konflikti flāmu un valoņu starpā.
Spēcīgā Ziemeļitālijas Līga cenšas federalizēt Itālijas valsti ar smaguma centru Ziemeļitālijā.
Etniskas problēmas ir arī Francijai ar Korsiku, kuras iedzīvotājus tā arī neizdodas pārtaisīt par francūžiem, kaut arī Francija 1982. gadā ir atteikusies atzīt korsikāņus par atsevišķu nāciju.
Tāpat par spāņiem nav izdevies padarīt baskus.
Separātisma tendences ir arī Skotijā – 38% Skotijas aptaujāto iedzīvotāju ir par Skotijas suverenitāti un izstāšanos no Lielbritānijas sadraudzības.
Tas viss liecina, ka nacionālismam ir dabisks un dziļš pamats un ka ar to nedrīkst nerēķināties, un ka nacionālisma aktivēšanās ir etnosa dabiska reakcija uz etniskās integrācijas un kultūras globalizācijas tendencēm. Fizikā ir zināms Le Šateljē – Brauna princips, saskaņā ar kuru fizikālā sistēmā, ko ārējs spēks cenšas izvest no līdzsvara stāvokļa, rodas pretreakcija, kas šo sistēmu cenšas dabūt atpakaļ līdzsvara stāvoklī. Līdzīga likumsakarība pastāv arī sociālajās parādībās. Tāpēc nacionālisma aktivēšanās ir likumsakarīga pretreakcija uzspiestai ārējai iedarbībai. Tā ir etnosa aizsargreakcija pret sociālās vides unifikāciju, pret morālo vērtību degradāciju un nacionālās kultūras bojāeju. Tāpēc arī 20. gadsimtā sociālās pārmaiņas, kas noveda pie masu sabiedrības un masu kultūras izveidošanās, vienlaikus noveda arī pie etnisko procesu aktualizācijas. To sauc par etnisko paradoksu. Arī mūsdienu "eiroceltniecība", kas faktiski ir kulturālā mankurtisma draudi, sastop dažādu tautu pretestību, jo migrācija, kultūras globalizācija un internacionalizācija mazām tautām nozīmē etniskās identitātes zaudēšanu. Kā katrs cilvēks, kas ir ierauts kaut kādās sociālās attiecībās, tāpat arī katra tauta cenšas nezaudēt savu identitāti un pretojas izšķīdināšanai tādos mākslīgos veidojumos, kādi bija padomju tauta, dienvidslāvu tauta, čehoslovāku tauta.
Vēsture rāda, ka visas tās uzskatu koncepcijas, kas ir ignorējušas tautu ģenētisko atmiņu, ir mākslīgas un lemtas bojāejai. Tāda bojaejai nolemta bija komunistiskā internacionālisma koncepcija, un tāda bojāejai lemta būs arī projekta "pasaule bez nācijām un robežām" koncepcija, ja vien tautas neļausies etniskai izklīdināšanai brīvajā darba tirgū un savas dvēseles iznīcināšanai etniskās sajaukšanas rezultātā. Klasiskais kapitālisms bija ieinteresēts darbaspēka brīvā pārvietošanā vienas valsts robežās. Tāpēc tas netraucēja nācijas un nacionālās kultūras saglabāšanos un attīstību. Imperiālistiskais globālais kapitālisms ir ieinteresēts darbaspēka brīvā pārvietošanā globālos mērogos. Tāpēc tas mazām tautām draud ar tautas izkliedēšanu, sajaukšanu un nacionālās kultūras bojāeju.
(Publicēts laikrakstā "Latvietis Latvijā")