''Piedalījos somu jauniešu konfirmācijas pasākumā Lutera evanģēliskās Jāņa baznīcas telpās, tādēļ nolēmu pastāstīt par to niansēm un nozīmi. Protams, vairāk no sociāli-medicīniskā aspekta,'' no Somijas raksta Leons Stiprais.
''Baznīcas telpas ir gaišas, jo tā celta krietni vēlāk par Haminas pilsētas Marijas baznīcu. Celta zviedru izcelsmes ticīgo vajadzībām, tāpēc āriene ir nokrāsota zili zeltainās kā Zviedrijas karoga krāsās.
Neskatoties uz vasarīgo dienas gaišumu, ir iedegtas visas iespējamās spuldzes. Pareizi – gaisma rada prieku, enerģiju un rituāls dziļāk iespiežas cilvēka zemapziņā.
Veltīgi daži fanātiski noskaņoti ticīgie pārmet, ka šī procedūra ir nevajadzīga, jo jaunatne netic. Tas tā nav.
Pirmkārt – tradīcija. Tā nav pārtraukta pat kara gados. Jā, klātesošā jaunatne var neticēt, tomēr viņi visi skaita kādu noteiktu apņemšanās lūgumu, kas jau ir iekodēts atmiņā. Tas papildus tiek nostiprināts ar apkārtējo cilvēku cieņas un goda izrādīšanu jauniem, zaļiem un neko vēl nesasniegušajiem cilvēciņiem – jo, kolonnai iesoļojot baznīcā, un, skanot mūzikai, visi klātesošie pieceļas kājās.
Pie jautras mūzikas, ko spēlē viņu draugi, visi sit plaukstas. Tas veicina adrenalīna, tātad nepārprotami, arī citu hormonu un dzimumferomonu izdalīšanos, tajā skaitā laimes hormonu – dopamīnu. Iesvētības brīdī pār viņu galvām tiek uzliktas rokas. To dara kursa kurators, vadošais garīdznieks un kāds no vecākiem. Tas ir emocionāls brīdis, kas nevar palikt nepamanīts.
Pēc ceremonijas viņam tiek pasniegta (svētā vakara ēdiena ietvaros) dievmaizīte un mazs malciņš vīna, no individuālām glāzītēm. Tas nozīmē, ka viņš tiek atdzīts par pilngadīgu. Mājās viņu gaida dāvanas,ziedi un svētku mielasts.
Šis akts var palikt atmiņā uz ilgu laiku. Zemapziņa var nostrādāt arī krietni vēlāk, pat pēc gadiem divdesmit, piecdesmit. Zīmīgi, ka šoreiz šī procedūra pirmo reizi manā praksē notika tikai un vienīgi ar sieviešu–garīdznieku līdzdalību.
Nebūtu par to rakstījis, tomēr sadūšojos, kad noskatījos Sadraudzības dienai veltītu ekumenisko dievkalpojumu Anglijas galvenajā baznīcā.
Uzņēmu fotogrāfijas, kas dokumentāli apstiprinās ''Delfi'' redakcijai zemāk teikto. Žēl, ka viņi tās nedrīkst publicēt. Jo tās var aizskart BBC - Anglijas ziņu dienesta autortiesības.
Ir jāsaprot viens, ka tik liels politiskais notikums tiek kontrolēts. Te svarīga jebkura nianse. Dievkalpojumā piedalās delegācijas no visām Lielbritānijas sadraudzības valstīm. Te tiek pārstāvēta jaunatne, bērnu organizācijas, un dažādu reliģisko konfesiju pārstāvji. Piedalās ne tikai
visa Anglijas karaliskā ģimene, bet daudzu valstu karalisko namu pārstāvji, parlamenta un valdības locekļi, pasaules līderi.
Dievkalpojums ar dziesmām un lūgšanām. Tad uz baznīcas kanceles kāpj musulmaniete. Tā ir Sāra Ezabe Malliue – Karaliskās Jaunatnes organizācijas līdere.
Viņa īsā runā angļu valodā aicina cīnīties pret rasismu, ksenofobiju, homofobiju, karu un sieviešu diskrimināciju. Atkārtoju - no Anglijas centrālās un varenākās baznīcas kanceles.
Anglikāņu baznīca dibināta 1534. gadā. Formālais baznīcas galva skaitās Anglijas karalis. Tiek iecelts vietnieks – Kenterberijas arhibīskaps, kurš faktiski vada baznīcu. Visā pasaule šai baznīcai ir astoņdesmit miljoni baznīcas locekļu. Pēc tam baznīcas kancelē kāpj bijušais ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans un Maltas premjerministrs Dr. Josefs Muskats. Runas no kanceles noslēdz Viņa ekselence, Sadraudzības valstu ģenerālsekretārs Kamaleš Šarma. Laicīgās runas un aktieru priekšnesumi tiek sveikti ar aplausiem. Neparasti!
Vārds runāt no baznīcas tribīnes (blakus kancelei) tiek dots Hinduisma kopienas pārstāvei, Budistu kopienas pārstāvim, Liberālā Jūdaisma kopienas pārstāvim, Islama kopienas pārstāvim un Koptu Ortodoksālās (pareizticīgās) baznīcas pārstāvim. Visi bez izņēmumiem, pirms savām runām, izrādot cieņu, paklanās pret baznīcas svarīgāko un svētāko daļu –altāri.
Lūk, ko patiešām varētu nosaukt par ekumenisko dievkalpojumu, kas atbilstu visām mūsu Satversmes prasībām.
Viens no boļševiku lielākiem noziegumiem pret bijušās Padomju impērijas cilvēkiem bija informācijas slēpšana un sagrozīšana. Mēs to nedrīkstam praktizēt un pieļaut.
