Šie pārvācotie prūši runāja "vācu valodā", ko saprast vācietis nevarēja. Tā sauktajā Niederpreussich dialektā. Šis dialekts saturēja sevī tik daudz baltu vārdus, ka dažbrīd nonāca līdz kurioziem.
Daudzi aizguvumi bija no lietuviešu valodas, vairāk no prūšu, protams, arī no poļu.
Piemēram, vārds "runāt" Niederpreussich'ā bija "kalben". Šis vārds ir tieši tāds pat kā lietuviski. Kadiķis bija kaddig, kaddegs - prūšu valodā. Bija vārds korpe ar nozīmi kurpe un simtu simtiem citi... Kujel – kuilis, paparz – paparde, pawirpen – brīvzemnieks (pawirpan – prūsiski – brīvs). Varētu rindām skaitīt piemērus, bet par šo vēsturisko – otro prūšu valodu – nav mans stāsts.
Tātad – izzušana bez pēdām – loģiski redzams, ka pilnīgas muļķības. Ne tikai valodā saglabājās, bet arī baltiskā kultūra un galvenais – nacionālā pašapziņa. Arīdzan pārējie vācieši šos – prūšus neuzskatīja par saviem tautas brāļiem. Tas sevišķi parādījās pēc Otrā pasaules kara, kad izdzītie prūši klīda pa Vāciju un mira badā, tāpēc, ka neviens tiem "vācu pasi" neizsniedza. Bez pases nav palīdzības.
Tātad, par prūšiem.
Mēs, baltu prūši, sevi apzināmies kā baltu prūšus, un mācamies savu baltisko prūšu valodu. Jā, tieši baltu valodu. Padomju laikos, cilvēkiem ieaudzināja domu – prūši ir miruši, viņu valoda izzudusi bez pēdām, bet tā tas nav.
Prūšu valodā senākos laikos sarakstīja 3 grāmatas (Katehismus) un 2 vārdnīciņas, tas viss un vēl vietvārdi sen jau bijis pietiekams pamats, lai valoda atkal būtu runāšanā. Zinātnieku smags darbs – bet rezultāts ir zelts.
Mēs, baltu prūši, viens otru apzinām, un meklējam citus – baltu prūšus. Mēs esam izkaisīti pa visu planētu, izdzīti no savas zemes, dzimuši svešumā, bet tomēr – tas nekad nav salauzis un nekad nesalauzīs mūsu pašapziņu.
Mēs runāsim par genocīdu, ko veica padomju armija Prūsijā (Prūsā), mēs runāsim par to bezdievīgo nežēlību un zvērestību, ko neviens līdz šim laikam nav nedz nožēlojis, nedz nosodījis.
Mēs, protams, saprotam, ka visām valstīm ir pilnīgi pie kājas, kas toreiz pirms 61 gada notika, un neviens – pat, ja zina, nekad par to nerunās, lai nekaitinātu Krieviju, bet – mēs par to runāsim. Ir beidzies laiks, kad neērtās tēmas pabāza zem galda. Krievi !!!noslepkavoja!!! vairāk par miljonu prūšu civiliedzīvotāju.
Ko bija izdarījuši tie bērni, kurus sanagloja pie māju durvīm? Pie kā bija vainīgi cilvēki, kurus "atbrīvotāji" apdāvināja ar "Staļina zeķēm" (ugunskurs zem kāju pēdām), galu galā, ko izdarīja cilvēki, kas pa ledu bēga no drošas nāves, kāpēc tos bumboja ar bumbvedējiem, tai skaitā arī amerikāņi. Un tā var daudz turpināt, bet mēs nesēžam un nevaidam, bet dzīvojam tālāk, un nāks laiks, kad mēs atgriezīsimies savā zemē, jo 60 gadi, uz kuriem mūsu zemi iedeva Krievijai, jau sen ir pagājuši. Loģiski, ka visu mums nevajag, bet uz kādu mazapdzīvotu kaktiņu mēs pretendēsim gan.
Tātad – prūšu himna ir "Tīmran Meddin Tautā" (Tumšo Mežu Zeme)
Tīmran Meddin Tautā
Skīstan Azzaran –
Kirša Plattun Lāukan
Swaiksti Pāitaran.
Kirša Pelkins, Tēinan
Āusta Jāu Etskīt –
Tīt Pagaūni Dēinan
Skīstan Swaikstan, Tīt
Treppa Spārtai Būrai
Pas Plūgan Dēi ēit,
Be En Dāngu Dūrai
Pippelka Jau Skrēit.
Jūris Tenna Grīmuns
Iz Dēiwūtiskwan
Brāidis Enklausīwuns
En Prabūtiskwān.
latviskojums
Tumšo Mežu Zeme
Dzidrie Ezeri –
Un Virs Plašā Lauka
Mirdz Sietiņš.
Virs Purviem, Līčiem
Blāzma Jau Lec.
Tā Sākās Diena,
Spoži Tā Tec.
Raženie Zemnieki,
Aiz Arkla Tie Iet.
Un Debesīs Nedroši
Kāds Putniņš Jau Skrien.
Jūra Turpina Dziedāt
No Laimes,
Briedis Ieklausās –
Mūžībā.