Palūko pats, ak cienījamo lasītāj! Mūsdienu patriarhālajā sabiedrībā valda un to organizē Sieviete. Monogāmajās ģimenēs (kas pats par sevi ir mākslīgs, vēlajos viduslaikos Āzijas kontinenta Eiropas pussalā radies fenomens), kuru pamatā ir tīri ekonomiskas saistības, budžeta pārdale ir sieviešu rokās, kuras ekspluatē līdzekļu pamatpelnītāju. Palūkojiet jebkuru ministriju - 80-90% ierēdņu ir sievietes. Ministri vīrieši, kas ir tīra dekorācija, mainās līdz ar kabineta krišanu, taču dokumentus, kas viņiem jāparaksta, sastāda tikai un vienīgi sievietes. Viņas sastāda budžetu, nosaka nodokļus, pensijas, piesaka karus, veido izglītības sistēmu, finansē kultūru - veido un uztur visu t.s. patriarhālo civilizāciju. Pat reliģija tiek neuzkrītoši reformēta šai virzienā: atcerēsimies Jēzu, kuru pavadīja virkne sieviešu, kuras „no sava padoma viņam gādāja uzturu” [Lūka, 8:3], un salīdzinām šodienas iespējamo attieksmi pret vīrieti, kuru pavadītu pulciņš sieviešu, kuras viņu uzturētu, lai tas varētu veltīt visu savu laiku Mācībai?

Šajā sabiedrībā vīrietim ir pakārtota loma. Būtībā viņš ir staigājošs un runājošs vibratora un bankomāta apvienojums. Visa viņa dzīve, karjera, vieta sociālajā hierarhijā ir viens un tikai viens mērķis: sievietes mīlēšana, aprūpēšana, uzturēšana, dievināšana, apdzejošana, iegūšana (ja tiek dota atļauja), paklausīšana tai. Vīrietis mācās, veido karjeru, veic varoņdarbus tikai ar šo mērķi - lai celtu savu statusu Sievietes acīs. Visa viņa dzīve ir pakārtota sievietei un seksam (arī tas ir vajadzīgs sievietei, kurai atšķirībā no vīrieša ir nevis viens orgasms, bet vesela ložmetēja kārta). Neba velti lielākā nelaime vīrieša dzīvē ir impotence, pat tad, ja viņš jau ir atražojis sevi bērnos - būdams impotents, viņš zaudē 50% savas utilitārās vērtības sievietes, tātad arī savās un citu vīriešu acīs. Visvairāk vīrietis baidās nevis no priekšlaicīgas novecošanas un dzīves bezjēdzības, bet no sievietes izsmiekla. Viņš ir ar mieru strādāt 8-14 h diennaktī, atteikties no jaunības sapņa par dienvidjūru salu apceļošanu, moka sevi līdz septītajiem sviedriem atlētikas zālē tikai tāpēc, lai sieviete uz viņu neļaunotos, būtu ar viņu apmierināta. Un cik daudzi vīrieši cieš no nervu sabrukuma, jo nespēj sievieti pilnībā apmierināt! Visa vīrieša dzīve, tā vērtību sistēma, domas un pašnovērtējums pakļauts un pakārtots sievietei. Šie patriarhālās civilizācijas audzināšanas uzspiestie stereotipi ir tik spēcīgi, ka vīrietis vairs nemāk būt Personība pats par sevi, pašpietiekams. Viens viņš jūtas slikti. Naktis neguļ, kā paklausīgs dienesta suns sapņo atrast kādu, kurai pakļauties, par kuru rūpēties, kurai ziedot savu dzīvi un sava darba augļus. Sievietes tēls ir vīrieša axis mundi.

Uz nedaudzajiem pašpietiekamajiem, zinātniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kuri raduši savai dzīvei citu saturu, sievietes raugās neviltotā izbrīnā un neizpratnē, kā rūdīti kovboji uz iejādei nepakļāvīgu mustangu (apzīmējot šos īpatņus kā ar ”smagu raksturu” apveltītus). Un tādiem ķeras klāt nevis viena, bet vesela virtene sieviešu, jo viņas instinktīvi nespēj pieļaut nepieradināta vīrieša pastāvēšanu dabā. Ja tomēr pakļaut neizdodas, nepieradināmie tiek pakļauti morālam spiedienam. Par zinātniekiem u.c. garīgajā darbā brīvību atradušajiem tiek izplatīts mīts par viņu apšaubāmajām potencēm. (Vai esat lasījuši kaut vienu romānu, redzējuši kaut vienu filmu, kurā cienījams vabolīšu pētnieks būtu seksualitātes iemiesojums? Nē. Toties pilns ar jocīgiem briļļainīšiem dažādkrāsu zeķēs, par kuriem kāda sieviete uzņemas šefību, tikai mātes instinkta vadīta.) Savukārt zvērinātus vecpuišus cenšas vispirms sadragāt psiholoģiski, pārmetot Bezatbildību un Pienākuma apziņas trūkumu, bet, kad tas nelīdz, iemīļota metode ir psiholoģisku traumu atrašana bērnībā, jo vīrietis patriarhālajā sabiedrībā nedrīkst būt viens un nekalpot sievietei.

Tikai viņa paša vidēji 15 cm garais axis sui ļauj tam ik pa brīdim sadumpoties kā niķīgam bērnam: neēdīšu putru, negribu! Taču sievietes jau sen iemācījušās ar to tikt galā, gluži tāpat kā ar niķīgu mazuli: paglauda galviņu un apsola par labu uzvedību nobučot. Bet nelolojiet ilūzijas! Rietumu puslodē, kur sieviešu dzelzs diktatūras papēdis kā nekur ir iecirties nabaga pazemotā vīrieša gāmurā un valdošajam dzimumam par savām pozīcijām vairs sen nav jāuztraucas, ciniskākā elites daļa izveidojusi galēji šovinistisko un seksisko t.s. „karojošā feminisma” kustību (ar patieso feminismu tai nav nekāda sakara, tas ir ar atsevišķām feminisma idejām izpušķots lezbisms, kas pie reizes diskreditē feminismu kā iekšējo opozīciju sieviešu vidū). Šīs kustības pārstāves atmet pat pēdējās liberalitātes maskas paliekas, atklāti postulējot, ka vīrietim jāpaliek kopprodukta ražotājam, taču liedz ekspluatētajam dzimumam pēdējās pašcieņas paliekas - līdzdalību seksā. (Kultūrā ir milzums pierādījumu vīriešu ekspektācijām par seksu un savu vietu tajā, kas vien jau liecina, cik maz viņu sapņiem lemts realizēties.)

Tā ka gandrīz vai vienīgā dzīves sfēra, kurā vīrietim tiek ļauta brīvības ilūzija un it kā ir izvēles tiesības, nesatraucoties: „vai būšu gana labs, vai Viņa būs ar mani apmierināta?”, ir pornogrāfija - iluzors brīvības aizvietotājs, kurš sublimē vīrieša brīvības alkas. Tieši tur viņš metas, ja nemēģina aizmirsties „maizē un izpriecās” (alkoholā un šovā - sporta izrādēs, makšķerēšanā, garāžā). Taču arī te pastāv dubultstandarts sievietes un vīrieša kailuma attēlošanā. Par pornogrāfisku tiek atzīts erektēts penis, nevis pavērtas vagīnas lūpas; sieviete drīkst būt kaila, tās kailums ir pat skaists, bet vīrietim no sava ķermeņa ir jākaunas (tikai pēdējā laikā, pateicoties homoseksuālistiem kā minoritātei, pamazām tiek atzīta kāda minimāla vīrieša ķermeņa estētiskā vērtība).

Taču arī pornogrāfija dod tikai brīvības ilūziju. Šī erzacbrīvība sagrauj vīriešu fantāziju pasauli, vīriešu pašattēlojumu, parādot vīrieti tikai kā mūžīgi un lieliski strādājoša falla piedevu. Palasiet, kā vīrieti un sievieti apraksta sieviešu žurnāli (nerunāsim par to, ka vidēji uz 50 sievietēm veltītiem žurnāliem ir labi ja 1-2 vīriešu auditorijai veltīti preses izdevumi) - augums, balss tembrs, ķermeņa sakoptība, seksuālās tehnikas, falla lielums, loma ģimenes saimniecībā un nekā cita! Tas pats ir pornogrāfiskajos izdevumos. Attiecības tiek reducētas tikai un vienīgi uz fizisko tuvību, t.i., seksu. Ja nederi seksam, nederi nekam! Savukārt sievietēm vīrieša ārējais izskats ir mazsvarīgāks. Sava vīrieša ķermeņa erotizācijā sieviete iet kopsolī ar sajūsmu (mīlam taču mājdzīvniekus) par viņa saimnieciskajām funkcijām un dresētības pakāpi. Rezultātā, kā liecina statistika, 65% sieviešu nav apmierinātas ar sava auguma fiziskajiem parametriem, iepretim 90%(!!!) vīriešu, kuri jūtas nepilnvērtīgi, jo vēders nav tik plakans, bet penis nav gana liels - viņš nespēj ideāli kalpot Sievietei. Britu 80. gadu pētījumi liecina, ka 40 gadu vecumā vīrieši iedzīti tādā seksuālās mazvērtības kompleksā, baidoties „izgāzties” sievietes acīs, ka 90% no tiem dod priekšroku vientuļai masturbācijai (iepretim tikai 40% sieviešu, kuras sava kašķīgā rakstura dēļ nav spējušas atrast pietiekami paklausīgu vīrieti). Šī sajūta, ka pat te tev atvēlēta falla uz kājiņām loma, ir tik briesmīga, ka iedzen vīrieti mazvērtības kompleksā tai pašā mirklī, kad viņš vairs nespēj pildīt fallus perpetuus funkcijas ilgāk kā 10 min bez pārtraukuma.

Pat aizbēgšana no sievietes vīrietim nelīdz, jo itin drīz viņu kā noklīdušu mājlopu savā kūtiņā ieved cita sieviete...

Šī seksuālās vardarbības atmosfēra vīrietī rada bailes un neuzticēšanos savam paša burvīgumam un ambivalenci seksualitātē, kas izpaužas provokatīvā leksikā, apģērbā, kustībās, glābiņa meklējumos internetā, t.s. virtuālajā seksā. Izmisums ir tāds, ka niecīgs procents labilāko īpatņu nespēj izturēt šo spriedzi un ķeras pie brutāla individuāla dumpja, atriebjoties par savu mūžīgo pazemojumu - t.s., izvarotāji un maniaki. (Pētījumi liecina, ka aptuveni 44% sieviešu cietušas no seksuālā terorisma, t.i. dumpja, iepretim 12% vīriešu, kurus pazemo ne tikai morāli, bet, vienkārši sakot, to saimnieces regulāri un brutāli sit.) Liberālā opozīcija savā protestā pamazām izvēršas t.s „mētelīšu virinātāju” un „stadionos plikskraidītāju” kustībās. Protams, šos disidentus krimināli soda ar ievērojamiem naudas sodiem, sloga aiz dzeloņstieplēm, taču tik un tā sieviešu diktatūra nespēj pilnībā apspiest vīrieša alkas pēc brīvības.

Ar dzīvniecisku naidu, kā aitu suns uz brīvajiem meža vilkiem, pieradinātais vīrietis raugās uz tiem nedaudzajiem sugasbrāļiem, kuri metuši izaicinājumu patriarhātam un izrāvušies no važām, veidojot viendzimuma pārus (jo neviens vīrietis vēl nav tik brīvs, lai spētu pastāvēt gluži pats par sevi). Diemžēl arī te viens no pāra imitē sievietes uzvedību - patriarhāta stereotipi vēl ir pārāk spēcīgi.

Tomēr arī pašas sievietes, to intelektuālākā daļa saprot, ka sabiedrība tiek dzīta strupceļā. Nevar civilizācija pastāvēt, bastoties uz viena dzimuma fizisku un morālu ekspluatāciju un starpdzimumu attiecību vulgarizāciju līdz „sekss + kopīgs putras katls” līmenim. Lēnām sieviešu vidū dzimst un pieņemas spēkā feminisma kustība, kura iestājas par dzimumu līdzvērtību, līdztiesību, pret šovinismu un seksismu, par attiecību bagātināšanu. Gan vīrietis, gan sieviete ir vienlīdzīgi, abi ir pieauguši un lemt, rīkoties spējīgi cilvēki, un, ja viens nav invalīds, tad otram nebūt nevajag ziedot savu dzīvi, uzupurēties, rūpējoties un gādājot par otru pieaugušu cilvēku. Diemžēl šo intelektuālo opozīciju valdošajām patriarhālajām attiecībām cenšas apkarot gan patriarhāta stereotipos ieslīgušie vīrieši, gan pie to ekspluatācijas sniegtajiem labumiem pieradušās sievietes.

Šai pavasarī portālā www.delfi.lv tika veikts mazs eksperiments, lai noskaidrotu, cik vēl liela ietekme patriarhāta stereotipiem ir mūsu sabiedrības feminīnajā daļā. Tika prasti pārfrāzēta no sieviešu mutes itin bieži dzirdēta frāze: „Nu, ja tu mani aizvedīsi uz labu restorānu un uzsauksi dāmai pāris martini, varbūt aiziešu ar tevi uz randiņu”. Vairāki juridiski brīvi, fiziski gana glīši un materiāli gana nodrošināti vīriešu dzimuma pārstāvji reproduktīvā vecumā (katras vientuļas sievietes sapnis ieviest tādu savā saimniecībā) nāca klajā ar publisku paziņojumu: ir ar mieru satikties ar jebkuru sievieti, kura uzsauks krogū divus kausus alus un atvadoties izpildīs mazu minetu. Pie tam, tika paskaidrots lēnām un latviski, lai blondīnes nepārprastu, ka neba finanšu trūkums to nosaka, bet gan vēlme būt drošam, ka sievieti interesē šis vīrietis kā Personība, nevis tikai martini izmaksātājs. Rezultāti bija pārsteidzoši ij iepriekšparedzami. Pat gana izglītotu sieviešu vidū sacēlās sašutuma vētra: ķecerība, zaimi, ko jūs te iedomājušies!!! Vīriešu dumpis! Atsakās martini izmaksāt! Un skaidrs, ka, ja šie pāris manifesta autori būtu pieejami ne tikai virtuāli, bet arī reāli, tad tiktu fiziski iespaidoti (lai gan bija pāris ekscesi, kad nabaga ķeceriem nācās arī IRL trūkties). Tā ka ar skumjām nākas secināt, ka patriarhāts, kurā vīrietim ir tikai pelnītāja un falla, t.i., sieviešu vēlmju apmierinātāja loma, vēl ir visspēcīgs ļaužu prātos...

No dzirksteles iedegsies liesma! Visu zemju feministi - apvienojieties! ;)

no sievietēm, alkohola un zinātnes brīvajā laikā samurgojis Muuks