Pasaulē norisošo parādību izpratnei cilvēks jau izsenis veido un izmanto t.s. modeļus. Tie izziņas procesā ir plaši izplatītu un varētu teikt, dzīvē ir sastopami burtiski ik uz soļa. Kas tad tas modelis tāds ir?
Varētu definēt šādi:
Modelis ir visa kā, kas Pasaulē noris un eksistē vienkāršots skaidrojums, attēlojums vai atveidojums, sevī saglabājot attiecīgā objekta kādas būtiskākās īpašības un īpatnības.
Modeļi ir bērniem tik mīļotās lellītes un citas rotaļlietas. Lelle ir cilvēka modelis - atveidojums, kuram ir ķermenis, rokas, kājas un galva. Viena otra lelle pat māk mirkšķināt ar acīm un atdarināt bērna balsi.
Modeļi ir puikām tik interesantās mašīnītes, kuras pat darbojas un ir tālvadāmas, ar kurām ir tik jauki spēlēties pat pieaugušiem onkuļiem.
Modelis ir globuss, kas rada priekšstatu par to, kāda tā Zemes lode ir.
Modelis ir karte, kas sniedz informāciju par apkārtni.
Modelis ir fotogrāfija vai zīmējums, kas sniedz priekšstatu par attiecīgā objekta ārējo izskatu.
Modelis ir plāns, grafika, kas skaidro procesu secību.
Modeļi ir dažādās matemātikas formulas, kas parāda pasaulē pastāvošo dažādo jēdzienu savstarpējās likumsakarības. Lūk piemēram, skaitļi jeb cipari (viens, divi, trīs utt.) sniedz informāciju par kādu vispārīgu objektu daudzumu. Algebrā, trigonometrijā un citās jo sevišķi t.s augstākās matērijas nozarēs operē nevis vairs ar konkrētiem skaitļiem, bet gan ar vispārinātiem un pat visai abstraktiem jēdzieniem.
Nu piemēram, atcerēsimies no skolas laikiem, kad mēs un mūsu bērni un mazbērni vēl šodien kaļ galvā kaut vai šādu formulu - a2-b2 kas var pārveidoties sakarībā a+b reiz a-b Gan ar a , gan ar b būtībā saprotam kādus jēdzienus (vienkāršākā gadījumā skaitļus). Tātad, izriet secinājums, ka vispārīgā gadījumā starp dažādiem jēdzieniem pastāv kādas noteiktas un striktas likumsakarības, kuras var pārveidoties un tapt par kādiem jauniem jēdzieniem. Matemātika šodien un vēl jo vairāk nākotnē ir varens pasaules izziņas instruments, kas sniedz informāciju par Pasauli un tās iespējamiem vai neiespējamiem procesiem, gan savā specifiskā valodā, kuru vispirms diemžēl ir jāizprot un jāiemācās.
Kāds konkrēts modelis nebūt nav absolūta patiesība. Svarīgi lai tas cilvēkiem uzskatāmā formā, atbilstoši viņu intelekta attīstības līmenim, sniegtu izprotamu skaidrojumu.
Tā piemēram tālā senatnē pirms kādiem pāris tūķstoš gadiem tādu varenu dabas parādību kā pērkonu un zibeņus skaidroja pavisam vienkārši. Tur augšā debesīs dzīvo dažādi dievi, kuri tāpat kā cilvēki mēdz savā starpā kašķēties un pat karot. Viņiem ir sava tehnika - vareni kara rati un ugunīgas bultas un šķēpi. Kara ratu dārdoņa tad ir dzirdamais pērkons, bet zibeņi ir ugunīgo bultu un šķēpu lidojums.
Viss bija skaidrs un saprotams. Ja tajos laikos kāds būtu runājis par kādiem tur elektriskiem lādiņiem, spriegumiem un strāvām, tad to noteikti uzskatītu par galīgiem murgiem.
Jo cilvēce kļūst zinošāka, jo aizvien vairāk parādās neskaidru jautājumu, kurus agrāk tik pašsaprotamais modelis vairs nespēj izskaidrot. Tad modeli cenšas uzlabot, to papildinot ar kādiem agrāk atmestajiem it kā nebūtiskiem sīkumiem. Ja nu tas galīgi nelīdz, tad šo modeli atmet un izveido kādu jaunu, kuram ir jāprot izskaidrot visu veco iepriekšējo un arī jaunās neskaidrības un pavisam labi, ja uz šā modeļa bāzes var izveidot kādu lietderīgu darbojošos ierīci.
Vispār, zināšanu un neziņas savstarpējo saistību var ilustrēt ar šādu vienkāršu un uzskatāmu modeli. Iedomāsimies zināšanas kā kādu riņķi. Šis riņķis peld vispārējās nezināšanas jūrā. Jo vairāk zināšanu, jo lielāks ir riņķa līnijas rādiuss R , un jo lielāks ir riņķa līnijas apkārtmērs. (Droši vien no skolas laikiem vēl atcerēsimies, ka riņķa līnijas garums ir divi pī reiz R) Taču, jo lielāks apkārtmērs, jo vairāk rodas saskarsmes ar nezināmo, jo vairāk rodas neskaidrību, kas prasa izskaidrojumu. Šajā modelī var saskatīt kādu jau konkrētāku likumsakarību. Lielums divi pī noapaļojot uz augšu ir apmēram 7. Šim skaitlim mitoloģijā tiek piešķirta visai svarīga, noslēpumaina nozīme. Kaut vai pieminēsim populāro parunu: septiņreiz nomērī un vienreiz nogriez.
Tātad uz vienu secinājumu, noskaidrotu jautājumu, tūdaļ automātiski rodas vismaz 7 jaunas neskaidrības, grūtības un šķēršļi. Interpretējot ekonomiskajā plāksnē izriet secinājums, ka zinātnē un pētniecībā ikviens uz priekšu speramais solis pieprasa septiņreiz palielināt ieguldāmos resursus - darbu, enerģiju, materiālus un finanses. Tādēļ šodien zinātni uz priekšu bīdīt vairs vienpatnis nespēj, lai cik liels ģēnijs viņš arī būtu. Viņš vēl spēj izvirzīt kādu ģeniālu domu vai hipotēzi, taču lai to izpētītu un vēl jo vairāk realizētu, ir vajadzīgs daudzu jo daudzu cilvēku darbs un milzīgi materiālie resursi.
Bieži izvirzītās hipotēzes laika biedri nesaprot un tādēļ noraida. Dažkārt tās vai nu kādam palaimējas kādā arhīvā tās atrakt, vai pat atklāt no jauna. Piemēram varam pieminēt angļu matemātiķus Maksvellu un Bulu. Pirms apmēram 150 gadiem Maksvells uzrakstīja dažus vienādojumus, kuri daudz vēlāk kļuva tik slaveni, ka tos nosauca viņa vārdā. Uz šo vienādojumu bāzes viņš izvirzīja domu, ka dabā varētu pastāvēt speciāli t.s. elektromagnētiskie viļņi, kuri ar lielu ātrumu var izplatīties pasaules telpā. Toreiz viņa kolēģi šos vienādojumus nesaprata, pat izsmēja, uzskatot tos par tādiem prāta vingrinājumiem vien. Papīrs jau paciešot visu.
Taču pēc apmēram 30 gadiem vācu fiziķis Hercs eksperimentāli pierādīja šādu viļņu esamība. Taču arī tad tajos nesaskatīja nekādu praktiskas pielietošanas iespēju. Taču pateicoties daudzu citu zinātnieku un inženieru titāniskajam darbam šodien mums ir elektrotehnikas, radio un televīzijas pašsaprotamie brīnumi, bez kuriem mēs nemaz vairs nevarētu eksistēt.
Līdzīgi bija ar Bulu. Pagājušā gadsimta sākumā Buls "aiz gara laika" izdomāja jaunas algebriska rakstura sakarības, kuras vēlāk tika nosauktas par Bula algebru. Arī šai algebrai sākotnēji neredzēja nekādu praktisku jēgu un to nodeva aizmirstībai. Toties tagad uz to balstas elektronisko skaitļojamo mašīnu darbības ideoloģija. Bet kādus brīnumus tās dara šodien un vēl lielākus sola nākotnē, mēs visi jau zinam.
Aplūkosim telpas jēdziena modeli. Mēs dzīvojam t.s. trijdimensiju pasaulē ar garuma, platuma un augstuma jēdzieniem. Tas ir pašsaprotami, ka citādāk nemaz nevar būt. Tajā pat laikā matemātiķi t.s augstākās matemātikas nozarē, kā ar normāliem un pašsaprotamiem, operē ar daudzdimensiju telpu jēdzieniem. Ar mūsu ikdienas uztveri un izpratni kaut kas tāds ir galīgi nesaprotams un tādēļ nepieņems. Tas nevar būt tāpēc, ka nevar būt ! Taču, ja tā pati matemātika, uz kuras bāzes ir realizēti mūsdienu tehnikas brīnumi, apgalvo, ka tādas ir, tad mums nav nekādu tiesību to kategoriski noraidīt, tikai tādēļ vien, ka tas mums liekas neparasti un nesaprotami. Tādēļ labāk mēģināsim drusku pakustināt smadzenes, varbūt arī mēs kaut ko varēsim saprast.
Ja augstākas dimensijas telpu ar mums tik pierastajām trijām dimensijām izprast ir ļoti grūti, tad iedomāties zemāku dimensiju telpas ir jau pavisam vienkārši.
Tā piemēram, mēs varam iedomāties plakanu pasauli, kurā būtu tikai divas dimensijas - garums un platums, bet nebūtu augstuma. Tādas iedomātas pasaules modelis varētu būt kāda virsma, atsevišķā gadījumā plakne. Šajā pasaulē tad nepastāvētu jēdzieni "uz augšu" vai "uz leju".
Pakāpīti zemāk, mēs varam iedomāties viendimensijas pasauli - vispārējā gadījumā kādu līniju. Šajā pasaulē tās hipotētiskais iedzīvotājs varētu kustēties tikai vienā virziena. Tuvināti iedomājoties, šādas pasaules iedzīvotājs būtu slieka, kas pa savu aliņu var iet tikai uz priekšu.
Tātad varam sev stādīties priekšā līniju kā viendimensijas pasaules modeli, bet plakni (rsp. virsmu) par divdimensiju pasaules modeli. Savukārt mums tiek pierastās trijdimensiju pasaules modelis varētu būt kubs.
Tagad nedaudz sasprindzināsim iztēli un mēģināsim domās izdarīt dažus eksperimentus. Plaknē mēs varam ievietot bezgala daudz līnijas, jo ideālai līnija nav platuma, tai ir tikai garums. Tātad, divdimensiju pasaulē var ievietoties bezgala daudzas viendimensijas pasaules.
Spriežot analogi, kubā var izvietot bezgala daudz plaknes, jo ideālai plaknei taču nav biezuma. Tātad trijdimensiju varētu ievietoties bezgala daudzas divdimensiju pasaules
Domu turpinot, varētu uzskatīt, ka hipotētiskajā četrdimensiju pasaulē varētu ievietoties bezgala daudzas trijdimensiju pasaules, kā četrdimensiju pasaules sastāvdaļa – atsevišķs gadījums. Un tādā garā uz priekšu, uz augstāku dimensiju pasaulēm.
Izriet fantastisks secinājums, ka bez mūsu pasaules tepat mums blakus, mums gan to neredzot, eksistē daudzas citas pasaules, kas varētu būt kādā mērā līdzīgas mūsējai.
Šīs pasaules dažkārt var saskarties, tām varētu būt kādas kopējas vietas Piemēram, līnijas var krustoties un krustpunkti būs šo viendimensiju pasauļu kopējas vietas.
Plaknēm savstarpēji saskaroties to kopējā vieta būs līnija. Trijdimensiju pasauļu saskarsme būs kāda plakne, jeb virsma.
Paeksperimentēsim tālāk. Pieņemsim, ka kādas, piemēram, divdimensiju pasaules iedzīvotājs ( nosauksim viņu par plaknīti) ceļo pa savu pasauli - plakni. Gluži nejauši, viņš var uzdurties šādai kopējai vietai ar kādu citu plakni, respektīvi līdzīgu divdimensiju pasauli un pašam to neapzinoties pāriet tajā, pametot savu iepriekšējo pasauli. Attiecībā pret iepriekšējo pasauli mūsu ceļinieks būs bez pēdām pazudis, jo nu jau viņš atrodas citā pasaulē.
Domu turpinot, šādas kopīgas vietas var pastāvēt arī augstāku dimensiju telpām, tajā skaitā mums tik ierastajām trijām dimensijām. Varbūt tā var izskaidrot noslēpumainas vietas (piemēram slaveno Bermudu trijstūri), kur cilvēki, kuģi un lidmašīnas pēkšņi un bez pēdām pazūd. Ar šādu hipotēzi varētu izskaidrot daudzas noslēpumainas parādības, kaut vai tie pat NLO un citādus atnācējus no t.s. paralēlajām pasaulēm.
Pasaulē nekas nestāv uz vietas, viss kustas un pārvietojas. Tātad šīs kopējās vietas arī varētu pārvietoties un pēkšņi uzrasties tur, kur agrāk nekas tāds nav bijis.
Paralēlo pasauļu hipotēzi plaši izmanto dažādu fantastisku stāstu autori un viņu fantāzijām tādējādi ir zināms pamats, vismaz kategoriski noliegt un pasludināt par galīgām blēņām un murgiem arī nevar.
Eksperimentēsim tālāk. Iedomāsimies viendimensijas pasauli kā spirālē savītu līniju. (Līnijas taču var būt visādas) Viendimensiju pasaules iedzīvotājam, lai nokļūtu no spirāles sākuma punkta, teiksim A līdz spirāles beigu punktam B ir jānoiet viss garais ceļš pa visiem spirāles vijumiem, jo cita ceļa nav.
Iedomāsimies šo spirāli novietotu divdimensiju telpā, piemēram uz plaknes. Jeb vēl vienkāršāk - šo spirāli uzzīmēsim uz papīra lapas. Uz papīra (tātad divdimensiju pasaulē) attālums starp punktiem A un B , atkarībā no spirāles savijuma pakāpes būs daudz mazāks, jo uz plaknes vairs nav vajadzības iet uz priekšu tikai pa spirāles vijumiem, bet var iet pa plakni jau tieši. Uz plaknes šis attālums tādējādi ir samazinājies.
Satīsim mūsu lapu rullītī, tātad izveidosies trijdimensiju pasaules modelis ar garumu, platumu un augstumu. Mūsu punkti A un B atradīsies šā rullīša iekšpusē. Tie atkarībā no savijuma, pat var atrasties sev turpat vai blakus (Jo lapa taču ir plāna). Skaidrs, ka šajā trijdimensiju pasaulē šis attālums atkal būs samazinājies.
Izriet secinājums, ka attālums starp kādiem fiziskiem punktiem vienās un tajās pat mērvienības, pārejot uz augstākas dimensijas telpu, attiecīgi samazinājas. Pat kādā pietiekami augstā dimensijā šie punkti var savietoties, saplūst kopā.
Tātad, lai veiktu kosmiskos ceļojumus milzīgos tālumos nemaz nav vajadzīgas nekādas superjaudīgas raķetes un jāceļo daudzas mūžības. Jārealizē tāds "sīkums" kā pāreja attiecīgas dimensijas telpā un jau atradīsimies ceļojuma gala punktā.
Kā tad varētu nokļūt augstākā dimensijā ? Mūsu aplūkotajos piemēros mēs izmantojām vērpi - savīšanu spirālē. Vispār, dabā spirāles likumība ir plaši sastopama. Spirālēs savītas ir gan tālās Visuma galaktikas, gan ciklonu veidotie mākoņi, gan gliemežvāki, gan dzīvās molekulas struktūra.
Starp citu, teorētiskajā fizikā ir parādījušās ziņas par jauna tipa lauku atklāšanu – vērpes, jeb t.s torsionu lauku, kas veidojoties vērpes (rotācijas) kustības iespaidā. (bet ievērosim, ka vērpes kustība dabā ir ļoti izplatīta. Šim laukam piemītot apbrīnojamas īpašības. Piemēram, tas izplatoties momentāni, nevis tik "lēnām" kā elektromagnētiskais lauks – tikai ar kādiem tur 300 000 km sekundē. Tas ļoti maz arī slāpējoties. Uz šāda lauka pamata izveidotās sakaru ierīces solās būt ar niecīgiem izmēriem un milzīgu darbības tālumu un attālumu. Tādējādi mūsdienu radio, televīzija un mobīlā telefona sakaru ierīces ne pārāk tālā nākotnē likšoties arhaiskas un vienkārši smieklīgas.
Ritmiskas svārstības (atkārtošanās), kuru izplatītākais piemērs ir sinusoida, dabā ir sastopamas ik uz soļa. Diena – nakts, gada laiku maiņas. Labs – slikts un vispār pretešķību maiņas ir dabā norisošo procesu pamatos. No matemātikas viedokļa spirāles un sinusoidas vienādojumi pēc savas struktūras ir līdzīgas, tādējādi šādām periodiskām svārstībām ir kādas kopējas īpašības un ne velti dabā šādu likumsakarību procesi ir tik bieži sastopami.
Vispār, jau senindiešu mitoloģija apgalvo, ka pasaulē visa pamatos ir vibrācijas (kaut kā svārstības). Viss ir vibrācijas! Atšķirības ir tikai šo svārstību biežumā (frekvencē).
Šodienas modernajā zinātne ir izvirzītas hipotēzes, ka elementārdaļiņas no kurām veidojas viela (atomi un molekulas) veidojas svārstībām saskaņoti saplūstot kopā. Svārstībām darbojoties pretējos virzienos, tās savstarpēji dzēšas un tā tad rodas tā saucamais tukšums. Šādā hipotēzē citu pasauļu esamība balstās citos frekvenču apgabalos. Apmēram līdzīgi kā mūzikā, kur runā par skaņu oktāvām. Tādējādi varētu izskaidrot, kādi dažādās pasaules ievietojas viena otrā. Tās taču atrodas dažādās "oktāvās", kuras mēs vienkārši nespējam uztvert.
Ja runājam par tukšumu, tad aplūkosim atoma uzbūves modeli. Tas tiek veidots kā kāds kodols ap kuru noteiktos attālumos pa noteiktām orbītām apriņķo vesels bars elektronu. (Neviens gan atomus, kodolus un elektronus nav redzējis, nedz kā teikt, rokā paturējis. Tie ir tikai modeļi kā prāta konstrukcijas, pieņēmumi, ka tas tā varētu būt, Taču šie modeļi strādā ! Par to liecina visi mūsu ķīmijas un fizikas zinātņu sasniegumi, vareno atomenerģiju ieskaitot.)
Tādā vienkāršotā piemērā, ja atoma kodolu iedomājamies tenisbumbiņas lielumā, tad pirmais adatas smailes lieluma elektrons salīdzinošos mērogos atradīsies apmēram 200 metru attālumā. Citu elektronu orbītu savstarpējie attālumi arī ir apmēram tādas pat kārtas. Tātad jebkādas vielas atoms un arī viela kopumā ir viens liels tukšums. Tātad jebkura viela praktiski sastāv no tukšuma. Taču mans pirksts, kas ir tukšā vieta, nu nekādi negrib ielīst otra tukšumā, piemēram galda virsmā.
Savos domu eksperimentos atgriezīsimies pie telpām. Iedomāsimies sevi plaknīša lomā, kurš atrodas savā divdimensiju pasaulē, tātad vienkāršākājā modelī uz papīra lapas. Ja šajā pasaulē nekādu objektu nebūs, tad mums nekas netraucēs pārredzēt visu pasauli un redzēt, ka tur nekā nav. Ievietosim šajā pasaulē kādu objektu - mūsu modelī, papīra lapā iezīmēsim kādu līniju. Tad plaknītis to, kas atrodas aiz līnijas, kā teikt ēnas pusē, vienkārši neredzēs, jo pāri šai līnijai paskatīties nevar. Divdimensiju pasaulē augstuma jēdziens vispār nepastāv.
Izriet svarīgs secinājums. Atrodoties savas dimensijas pasaulē, mēs par šo pasauli iegūstam tikai aprobežotu, daļēju, nepilnīgu informāciju.
Tagad iedomāsimies kādu trijdimensiju pasaules iedzīvotāju, nosauksim viņu par kubīti. Šis kubītis atrodoties savā trijdimensiju pasaulē, kur augstuma jēdzieni jau eksistē, uz divdimensiju pasaules var paskatīties it kā no augšas un viņš redzēs visu, kas tur notiek.
Priekš plaknīša šis kubītis būs tāds kā ģēnijs vai pravietis. Varbūt tādi cilvēces ģēniji kā Aristotelis, Budda, Muhameds, Kristus un daudzi citi, kas savas zināšanas varētu būt ieguvuši no kāda "kubīša", vai paši būtu citu pasauļu sūtņi. Iespējams , kā šī noslēpumainā Šambala ar saviem Skolotājiem arī atrodas kādā citā paralēlā pasaulē.
Domās eksperimentēsim tālāk. Iedomāsimies trijdimensiju telpu - kinoteātra zāli. Zāles galā atrodas ekrāns, tātad divdimensiju telpa, bet otrā galā gaismas avots - projektors. Lai zāles telpā starp ekrānu un projektoru lidinātos vesels bars necaurspīdīgu baloņinu, kuri uz ekrāna atstās savas ēnas. Tātad, varam teikt, ka trijdimensiju telpas objekti un norisošie procesi atainosies divdimensiju telpā.
Šie atainojumi - baloniņu ēnas - uz ekrāna atstās tādu iespaidu, ka šie objekti ļoti bieži savstarpēji saplūst, iziet cauri un turpina kustību tālāk. Tas būs acīmredzams un neapstŗīdams fakts. Tās pasaules zinātnieki šo parādību droši vien pētīs, meklēs kādas likumsakarības, rakstīs un aizstāvēs disertācijas. Taču īstenībā - tridimensiju telpā (zālē) nekādas saplūšanas nav, baloniņi viens otram palido garām !
No šī eksperimenta varam izdarīt divus svarīgus secinājumus. Pirmais - augstākas dimensijas pasaulē norisošais process zemākas dimensijas pasaulē atainojas kā kāda ēna, atblāzma, projekcija. Otrais - informācija, kas nonāk no augstākas dimensijas pasaules tiek uztverta un iztulkota izkropļoti un pat nepareizi.
Ja jau esam sākuši eksperimentēt, tad turpināsim tālāk. Var apgalvot, ka ikviens objekts un process atrodas un norisinājas itin visās dimensijās un šo dimensiju attēlojumu kopums tad sastāda attiecīgo objektu vai procesu kā tādu.
Iedomāsimies koku, kā trijdimensiju pasaules objektu. Tam ir saknes, stumbrs un lapotne. Domās šajā kokā izdarīsim dažādus šķēlumus ar kādu plakni. Tas, kas attēlosies attiecīgajā plaknē (t.i. divdimensiju pasaulē) nu galīgi nelīdzināsies kokam.
Tā piemēram, šķeļot stumbru atainosies koncentrēti riņķi - koka gadskārtas. Šķeļot kaut kur lapotnē vai sakņu sistēmā, aina būs jau pavisam cita. Tādi šķēlumi var būt bezgala daudzi, jo kā jau teicām, ka trijdimensiju pasaulē var ievietoties bezgala daudzas divdimensiju pasaules.
Tādējādi mūsu koks trijdimensiju pasaulē, jeb informācija par viņu veidojas no daudzām informācijām no zemāku dimensiju pasaules. Vēlreiz atkārtojam, ka ikviens objekts vai parādība noris uz reiz visās dimensijas un pasaulēs. Tātad mūsu koks eksistē arī augstākās dimensijās, kuru veidolus mums ir grūti iedomāties.
Paeksperimentēsim domās tālāk. Sasprindzināsim iztēli un iedomāsimies atceroties no skolas laikiem formulu, kas savstarpēji saista ceļu, ātrumu un laiku S = V x t . Noietais ceļš ir proporcionāls ātrumam V un patērētajam laikam t. Jo lielāks būs ātrums un ilgāks kustības laiks jo garāks būs noietais ceļš. Vai arī varam teikt, ka ceļam patērētais laiks būs jo lielāks, jo garāks būs noejamais ceļš, un mazāks, jo lielāks būs kustības ātrums.
Pamēģināsim uz šīm sakarībām paskatīties vispārināti - tādā plašākā mērogā. Ceļš, tas ir attālums, telpisks jēdziens, tātad pārstāv telpu. Ātrums - tas vienkāršākā gadījumā saistas ar mehānisko kustību - būtībā pārstāv kādu procesu. Procesi var būt visādi - mehāniski, ķīmiski, elektriski, pat psihiski un visādi citādi.
Izriet secinājums, ka dažādos apstākļos tāds jēdziens kā laiks nebūt nav kaut kas nemainīgs , pastāvīgi un vienmērīgi plūstošs faktors.
Varētu secināt, ka laiks ir atkarīgs no telpas (tās dimensijas) un paša procesa rakstura. Tātad kādā citā pasaulē laika ritums ir citādāks nekā mūsu pasaulē. Savukārt dažādiem procesiem laika ritums arī var būt dažāds. Ja pārejot uz augstākas dimensijas pasauli attālumi samazinas, tad varētu pieņemt, ka tad laiks samazinās. Tad tur acumirklis attiecīgi zemākajā pasaulē var ilgt veselu mūžību.
Ir tāds poētisks salīdzinājums - tas laiks brīžiem skrien ar vēja spārniem, bet brīžiem velkas kā gliemēzis. Iespējams, ka tā nav tikai tāda lirika vien. Psihiskajiem procesiem var būt dažāds raksturs (rsp. ātrums) , tātad arī laika izjūta var būt kāda cita.
Vispār, ar laika un telpas jēdzieniem ir sarežģīti. Izrādās, ka šie jēdzieni ir tik ļoti sasaistīti, ka tos var uzskatīt par kaut kā viena un tā paša dažādām izpausmēm. Matemātiskajā fizikā tiek lietots fiziķiem jau pašsaprotams jēdziens kā laik-telpa., to uztverot kā laika un telpas nesaraujamu kopumu. Ar mūsu ikdienišķo uztveri kaut ko tādu ir arī grūti saprast, tāpat kā ar daudzimensiju telpām.
Parunāsim par matēriju kā tādu. Vispārīgā definīcijā matērija ir viss tas, kas eksistē apkārtējā pasaulē, pat neatkarīgi no mūsu uztveres spējām. Ikdienas uztverē par matēriju saprot tā saucamo vielu, ko var redzēt un pat sajust aptaustot.
Vielu cilvēks jau ir diezgan pamatīgi izpētījies, iemācījies to apstrādāt un pat pārveidot.. Jau senatnē cilvēks sastapās ar tādu matērijas veidu kā enerģija. - kaut kas tāds ko cilvēks lielākā vai mazākā mērā var izprast. Pirmēji cilvēks iepazinās ar t.s siltumenerģiju, kas vielā plūst un izplatās kā kāds noslēpumains šķidrums. Skaidrojošā modelī pat tika izdomāts speciāls šķidrums - flogistons. Uz šāda iedomāta šķidruma pamata tika izveidotie daudzi darbojošies siltumtehnikas likumi un ierīces, kaut gan, atbilstoši mūsu šodienas zināšanām tāda flogistona nemaz nav. Bet kas īsti siltums tāds, tā arī īstas skaidrības tomēr nav. Jaunais skaidrojošais modelis stāsta, ka tas rodas molekulu haotiskas kustības rezultātā.
Mēs šodien pazīstam arī citus enerģijas veidus - elektrisko, magnētisko, elektromagnētisko, ķīmisko, runā pat par psihisko enerģiju. Varētu pieņemt, ka enerģija ir matērijas izpausme kādā citā dimensijā un te mēs izjūtam tikai tās atēnojumu, ko lāga nevaram saprast.
Šodien zinātnē un tehnikā ir pazīstams un plaši pielietots tāds matērijas veids, kā tā saucamie lauki. Tie jau būtībā ir vistīrākās prāta konstrukcijas, fikcijas uz papīra matemātisku vienādojumu izskatā Šodien zinātne runā par magnetiskajiem, elektriskajiem, elektromagnētiskajiem, gravitācijas un pat par biolaukiem.. Matemātiski elektromagnētiskā lauka iespējamību pamatoju jau mūsu pieminētais Maksvells, par kuru sākotnēji citi zinātnieki tikai raustīja plecus. Šodien uz lauka teorijas balstās visa mūsu modernā tehnika.
No kurienes tad radās tāds jēdziens kā lauks ? Varbūt no skolas laikiem atcerēsimies tādu uzskatāmu eksperimentu. Virs magnēta uzliktas papīra lapas uzkaisa smalkas dzelzs skaidiņas. Lapu drusku padrebinot, skaidiņas sakārtojas tādās virtenēs - līnijās , kas iet no viena magnēta polu uz otru. Tātad kaut kāds noslēpumains magnētiskais spēks liek skaidiņām sakārtoties pa t.s. magnētiskā spēka līnijām . Šo līniju kopums veido savdabīgu zīmējumu, ko nosauca par lauku.
Izrādījās, ka līdzīgs lauks veidojas ap elektriskiem lādiņiem - tātad runā par elektrisko lauku. Šo abu lauku dinamiski savstarpēji mainošies kopums veido kaut ko jaunu - jau pieminēto elektromagnētisko lauku. Elektromagnētiskā lauka izpausmes ir t.s. radioviļņi un arī mums tik labi pazīstamā gaisma. Tās ir elektromagnētiskās svārstības, respektīvi viļņi, tikai ar dažādu frekvenci , jeb viļņu garumu.
Mēs pirmīt runājām par hipotēzi, ka visa pamatā ir vibrācijas (svārstības). Līdzīgi kā savā laikā izdomāja flogistonu lai izskaidrotu siltuma parādību, tā elektromagnetisko viņu izplatībai izdomāja visur esošu vielu t. s ēteri, kurā tad izplatās elektromagnētiskās svārstības. Savukārt šīm svārstībām ir t. s. lauka dabā.
Uzskata, ka enerģija un lauki ir matērijas eksistences formā attiecīgi augstākās dimensijās, un tas, ko mēs izjūtam savā pasaulē, ir tādas kā ēnas, līdzīgi kā mēs runājām piemērā ar gaisa baloniņiem.
Savukārt piemērā par atoma modeli, varētu teikt, ka telpā starp kodolu un elektroniem atrodas lauki, kas var savstarpēji pievilkties, gan atgrūsties. Tātad tukšuma vietā ir lauki. Vispār, fizikā tukšums (vakuums) arī tiek uzskatīts par matērijas formu.
Prātojumos izdarot soli tālāk, arī tādu jēdzienu kā informācija var arī uzskatīt par matērijas eksistences formu kādā augstākā dimensijā. Mēs zinām, ka matērijas dažādās formas var savstarpēji pārvērsties. Vienkāršākā uzskatāmā gadījumā viela var sadegt (degšana, tas ir ķīmisks process) un pārvērsties siltumā un gaismā t.i viļņos jeb laukos.
Bībelē ir minēti tāds viedīgs teiciens - sākumā bija vārds. Vārds - tā ir informācija, tātad matērija, kura var dažādi izpausties un transformēties citos veidos.
Bībelē ir stāstīts, ka Dievs vispirms ir gaismu atšķīris no tumsas un tikai kaut kad vēlāk radīja debesu spīdekļus. No ikdienas pieredzes viedokļa rodas pat pretruna, jo gaisma taču mūsu saprašanā nāk no Saules un zvaigznēm.
Mūsdienu zinātniskajos modeļos, kas mēģina pētīt pasaules sākotni, pastāv hipotēze par t.s. Lielo Sprādzienu. Pēc šī modeļa sākotnēji visa Pasaule bija sakoncentrējusies vienā punktā. (Atcerēsimies mūsu domu eksperimentus par attālumu savietošanos, kad viss atrodas vienā punktā). Tad diez kāpēc šis punkts uzsprāga.
Matemātiskie aprēķini rāda, ka pirmajos acumirkļos rodas t.s, fotoni, tas ir gaismas plūsma. (Atgādināsim, ka attiecībā par gaismu uzskata, ka tai ir divēja daba - gan viļņveida, gan kā daļiņu – fotonu plūsma.) Pēc aprēķiniem tikai vēlāk sāka veidoties kosmiskā viela, no kuras veidojās arī zvaigznes.
Tā nu izrādās, ka modernā zinātne apstiprina, ka Bībelē rakstītais nebūt nav tikai blēņas vien.
Ja jau iepazināmies ar lauka jēdzienu vispār, tad varam spert vēl soli tālāk.
Šodien neviens nopietns zinātnieks par t.s. biolauku (lauku, kas saistīts ar kādu dzīvu būtni) vairs nestrīdas. Tā saucamās auras ar speciāliem paņēmieniem tiek fotografētas un ar instrumentiem reģistrētas.
Ap cilvēku pastāvošā aura, kas esot dažādu lauku sarežģits kopums sastāvot no 7 slāņiem - tā apgalvo t.s. ezoteriskās jeb okultās zinātnes. Pirmie 3 slāņi (t.s. ēteriskie, astrālie un mentālie ķermeņi) veido t. s. dvēseli, kas būtībā tāpat kā miesa arī esot mirstīga, bet pārējie 4 slāņi (karmiskais , intuitīvais, debesu un keteriskais ;kermeņi) esot nemirstīgais gars. Tā saucamā miesa ir tikai izpildorgāns, kas ataino biolaukā jeb dvēselē norisošos procesus. Kamēr miesa un dvēsele ir savstarpēji saistītas, tikmēr attiecīgā būtne ir dzīva.
Es speciāli lietoju vārdiņu būtne. Cilvēkam nevajag būt tik iedomīgam un uzskatīt, ka tikai viņam ir dvēsele. Tāda ir arī dzīvniekiem un pat augiem, jo kā rāda pētījumi, arī tiem ir savs biolauks, rsp. aura.. Paši taču redzam, ka dzīvniekiem piemīt spēja kaut kādā mērā domāt arī tie izjūt emocijas. Paskataties cilvēka labākā drauga – suņa acīs, tur var ieraudzīt visu emociju gammu - lūgumu, pārmetumu, sajūsmu vai netīksmi.
Vēl vairāk, ezoteriskās teorijas uzskata, ka dzīva ir visa daba, mūsu Zemes lodi ieskaitot. Tikai tajās izpausmēs, kuru mēs uzskatam par t.s. nedzīvo dabu, visi procesi salīdzinājumā ar mūsējiem notiek tik lēnām, ka mēs tos nespējam pamanīt un tādēļ uzskatam, ka tie ir nedzīvi. Tādēļ dzejiskais izteikums, ka dzīvs ir arī pelēkais laukakmens nav tikai tāda lirika vien.
Vairāk vai mazāk sarežģīta dvēsele laikam piemīt jebkurai organizētai struktūrai. Tad varbūt folkloras motīviem par Ezeru, Mežu , Kalnu vai citu objektu gariem arī ir ar kādu pamatojumu.
Bet nu atgriezīsimies pie momenta, kad dvēsele savu piesaisti pie miesas pamet. Tad attiecīgā būtne mirst, tā vairs nav dzīva, kaut gan visas šūniņas ir savās vietās un pat viens otrs process vēl kādu laiku turpinās. (Zināms, ka līķim vēl dažas dienas aug bārda un mati.) Būtne mirst tādēļ, ka no sava biolauka (auras, dvēseles) vairs nesaņem informāciju, kas vada visus organisma procesus. (Eksperimenti liecinot, ka miršanās brīdī cilvēka svars izmainoties par 5 līdz 7 gramiem. Tātad biolaukam, tātad dvēselei ir pilnīgi materiāli vieliska daba, ja jau ir svars.) Vispār, uzskata, ka informatīvie procesi un tātad arī domāšana vispirms un galvenokārt noris biolauka līmeņos. Tēlaini pusjokojot, varam teikt, ka smadzenes ir ierīce ar kuru mēs domājam, ka mēs domājam
Miesas un biolauka iedarbības process laikam ir abpusējs, realizējot t.s atgriezeniskās saites principu. Iedarbojoties ar kādu kairinātāju uz miesu, tiek iespaidots biolauks (dvēsele), bet tas savukārt iespaido miesā norisošos procesus.
To varētu ilustrēt ar ķīniešu medicīnā un tagad arī pie mums pielietoto t.s. akupunktūru, jeb adatu terāpiju. Kādos ķermeņa punktos iedurot speciālas adatas vai citādi tos kairinot, var iedarboties uz ķermenī norisošajiem procesiem, tos pagriežot labvēlīgā virzienā. Ķīniešu zinātnieki ir izveidojuši veselu teoriju par kanāliem un meridiāniem, kas organismā saista tā struktūras un uz kuriem atrodas šie kairināmie punkti.
Anatomi uzšķēržot un pētot līķus nekādus tur kanālus un meridiānus neatrod un tāpēc ortodoksālā medicīna visu to pasludina par blēņām. Taču akupunktūra savu pozitīvo iespaidu apstiprina, pat daudz kur klasiskā medicīna netiek galā.
Visticamāk, ka šie kanāli, meridiāni un punkti primāri atrodas biolaukā un ar miesu tos saista atgriezeniskā saite. Kairinot attiecīgā punkta projekciju miesā, iedarbojas uz auru, bet tā savukārt iedarbojas uz miesas fizioloģiskajiem procesiem.
Okultās teorijas apgalvo, ka pēc miesiskās nāves dvēsele vēl kādu laiku atrodoties šajā pasaulē ; ēteriskais ķermenis sabrūkot pēc 9 dienām. Ēteriskais ķermenis esot enerģētiska substance un tas pēc formas esot līdzīgs miesiskajam veidolam. Uzskata, ka spoki, kurus dažkārt varot naktīs redzēt kapsētās, esot mirušo cilvēku ēteriskie ķermeņi t.s fantomi jeb cilvēka ēteriskie dubultnieki, kas atrodas bijušo miesu tuvumā.
Esot gadījumi, kad ēteriskie cilvēka dubultnieki (fantomi) ceļojot apkārt pa pasauli tās saimniekam esot vēl dzīvam un atrodoties pie pilnas apziņas. Pastāv uzskati, ka miegā, sapņojot, cilvēka dvēsele dažkārt dodoties t.s astrālajos ceļojumos, it sevišķi ja jūs sapņos it kā lidojiet. Pēkšņa krampjveidīga saraušanās miegā nozīmējot to, ka dvēsele atgriežoties miesā no astrālā ceļojuma.
Pēc 40 dienām sadalās otrais t.s astrālais ķermenis, kurā koncentrējoties izjūtas un emocijas. Vēl pēc 90 dienām sabrūk t.s. mentālais ķermenis, kas sevī satur domas un zināšanas. Pārējie 4 smalko matēriju ķermeņi veido t.s nemirstīgo garu, kas atbrīvojies no zemes saitēm pāriet tā sauktajos augstākajos plānos.
Karmiskais ķermenis sevī satur dvēseles kontroles un vadības mehānismu, tas pilda tādas kā cilvēka sargeņģeļa un uzrauga funkcijas, sargājot vai pat dažkārt arī sodot šo cilvēku..
Intuitīvajā ķermenī esot koncentrējušies zemapziņas procesi, tas ir tāds kā šablons pēc kura reinkarnācijas procesā tiek veidota nākamā dvēsele.
Debesu ķermenī veidojoties visaugstākās garīgās ekstāzes jūtas. Keteriskais ķermenis veidojot saiti ar Kosmosu un Dievu..
Visi šie 7 ķermeņi kopā ir savietojušies tā kā tā saucamās matrjoškas
Tāds ir uz senindiešu mītiem balstīto okulto zinātņu viedoklis par cilvēka dvēseli un garu. To netieši apstiprina ar modernās zinātnes ierīcēm izdarītie mērījumi pie 9 un 40 dienīgām kapu kopiņām, uzrādot attiecīgas novirzes.
Mēs jau pieminējām reinkarnāciju, jeb dvēseļu aprites procesu. Oficiālā kristietība to gan noliedz un neatzīst. Gan rakstos ir minēts, ka Bībelē reinkarnācijas esamības faktu kādā apm. 600 gadā viens no pāvestiem esot iz;ņēmis ārā, lai ļaudīm nejauktu prātus. Citas daudz senākas reliģijas reikarnāciju atzīst. Lai kā tas vienam otram arī nepatiktu, kristietība ir agrāko reliģiju vienkāršots, vulgarizēts un samistrots pārstāstījums.
Dabā norisošajos aprites procesos aprites elementi piedalas veselos blokos, nevis sadalījušies, teiksim, elementārdaļiņās. Tā ūdens pilīte lielajā apriņķojumā, ietilpstot arī organiskajās vielās un dzīvo būtņu procesos, piedalās kā ķīmisks veselums.
Pēc analoģijas tāpat apriņķot pa pasauļu dimensijām varētu arī gari. Atkal mums nav tiesību apgalvot, ka tas tā nevarētu būt. Dabā norisošie procesi ir līdzīgi. Šajā sakarībā viedīgs ir senindiešu mītoloģijas teiciens - "augšā ir tāpat kā apakšā".. Piemēram, līdzīga uzbūve ir gan saules un planētu sistēmai, gan atoma modelim ar atoma kodolu un to apriņķojošiem elektroniem.
Tātad jāsecina, kā mūsu pasaulē apriņķo ūdens lāsīte, tā daudzdimensiju telpā apriņķo arī dvēseles vai precīzāk runājot, gars, kā dvēseles kronis.
Gars pēc dvēseles sabrukšanas aizlidojot tā saucamos "augstākajos plānos", kurus mēs dēvējam par viņpasauli. Šajā viņpasaulē katrs gars pēc saviem nopelniem zemes dzīvē atrodas attiecīgas. Ja esi bijis riebīgs, tad arī tur atradīsies starp attiecīgiem riebīgiem cilvēkiem, kuri tev darīs pāri un tad izjutīsi ellišķīgas ciešanas. Tāds tad ir tas elles modelis atšķirībā no vulgarizētā modeļa par verdošas darvas katliem un velniem ar dakšām. Ja esi bijis labs un godīgs tad tur t.s. paradīzes slāņos arī atradīsies starp labām un apgarotām būtnēm.
Okultajās teorijās daudz runā par t.s. karmu. Tā vienkāršoti skaidrojot, karma ir mūsu grēku slogs, kuri reinkarnācijas posmos mums ir jāizpērk. Pastāv tāds jēdziens kā karmiskais trauks. Tāds kā baseins, kuram pa attiecīgajām caurulēm pieplūst visi mūsu sliktie darbi, resp. grēki un citas caurules pa kurām labo darbu iespaidā tie aizplūst, tā samazinot karmisko līmeni, jeb citiem vārdiem sakot, grēku nastu. Mūsu labie vai sliktie darbi tad ir tādi kā ventiļi, kas regulē karmas plūsmu.
Karmas mācības iespaidā pasaulē tad ir dažāda attieksme pret tā saucamajiem grūtdieņiem. Rietumu ētikā nabadzīgam, slimam, nelaimē nokļuvušam cilvēkam noteikti ir jāpalīdz. Austrumnieku viedoklī, tas grūtdienis pie tā visa pats ir vainīgs, par saviem grēkiem agrākajās dzīvēs tad nu izcieš savu karmisko sodu. Tas, kurš dzīvo kā niere taukos un cepuri kuldams to savukārt ir godam nopelnījis, nevajag tikai ar sliktiem darbiem sagrēkoties.
Jāsaka, ka no sabiedriskā miera viedokļa karmiskā mācība ir visai lietderīga. Nabagie pie savām nelaimēm paši vien ir vainīgi un savs sods ir pacietīgi tiem šajā dzīvē ir jāizcieš. Bagātnieks savu labklājību ir godam nopelnījis un šajā dzīvē viņam savs karmiskais slogs pat ir jāsamazina, darot labus darbus.
Vispār katrs cilvēks piedzimstot, tas ir ienākot šajā pasaulē jau ir ar vismaz puspilnu karmisko trauku (tas sasaucas ar kristietības dogmu par iedzimto grēku). Viņa uzdevums būtu to tukšot, bet ak vai, tai dzīves laikā tie grēki krājas un krājas…
Pastāv arī viedokļi, ka reinkarnācijas process aptver arī zemākos posmus - augu vai pat dzīvnieku valsti. Tā ka par kādiem dikti smagiem grēkiem un sistemātisku nelabošanos karmiskajos ciklos ir iespēja nākamreiz pasaulē parādīties zirga vai govs veidolā. Tādēļ nedarīsim tīšprāt pāri saviem tā saucamajiem mazākajiem brāļiem.
Varat uzskatīt mani par dīvaini, bet man netīk grieztie ziedi. Man viņus ir žēl, redzot kā viņi ielikti vāzē lēnām un mokoši nomirst. Tādēļ es pērku sev vai dāvanai dzīvu puķi puķupodā, kaut gan tas neesot diezcik smalki.
Augs arī ir dzīva būtne un kā pierāda eksperimenti , tam arī esot jūtas un emocijas. Nu nerausim to puķi savas kaprīzes dēļ un tīšprat nemīdīsim zāli !
Ja runā par Dievu, kuru kā tādu atzīst visas reliģijas, tad ir jāatzīst, ka Pasaulē tiešām valda kādas augstākas hierarhiskas likumsakarības, kas nāk no kaut kādām dimensijām. Dabā un Pasaulē viss taču notiek hierarhiski kādā noteiktā pakļautībā. Runā par Dieva gribu vai Likteni.
Bet kā tad ir ar personisko izvēles un rīcības brīvību ? Atkal iedomās veidosim modeli. Pieņemsim, ka esam ūdens molekula, kas kopā ar miljoniem citu molekulu atrodās, teiksim, ūdensvada caurulē. Katrai molekulai ir sava rīcības brīvība un tā var kustēties uz visām pusēm, kā viņai labpatīkas. Taču, ja Likteņa funkcijas pildošā mājsaimniece atgriezīs vaļā ūdensvada krānu, tad ūdens straume aizraus šo molekulu kopā ar visām citām, neraugoties uz nekādām šo molekulu "brīvajām gribām" . Protams, arī straumes iekšienē molekulas varēs šaudīties uz visām pusēm, realizējot savas "brīvās gribas", taču gala rezultātā vienalga nokļūs mājsaimnieces katlā lai turpmāk piedalītos ūdens molekulas aprites procesa nākamajos sarežģītajos ceļos.
Otrs varbūt izliksies vulgarizēts modelis. Mūsu organisms ir sarežģīta sistēma, kas sevī satur miljardiem šūniņu, kas katra par sevi ir dzīva un tātad arī zināmā mērā domājoša būtne. Visas šīs šūniņas katra pilda kādas noteiktas funkcijas pakļaujoties veģetatīvās nervu sistēmas komandām, kas orgānismā pilda likteņa funkcijas. Droši vien šīm šūniņām arī ir kāds uzskats par viņu pasauli un tām pat prātā neienāk, ka kaut kur ārpusē eksistē vēl kādas citas pasaules.
Mūsu apziņa šīm šūniņām varētu būt Dieva tā Kunga lomā. Ja nu man ienāk prātā pēkšņi iedzert tādu dikti grādīgu dzērienu (ko Dievs grib, to viņš arī dara !), tad priekš zarnu šūniņām tā būs pilnīgi stihiska nelaime, vai pat traģēdija. Iespējams, ka to pat uzskatīs par Dieva sodu nez par kādiem grēkiem.
Reliģiju dogmas apgalvo, ka bez Dieva ziņas pat mats no galvas nenokrīt. Liekas, ka šī metafora ir pārspīlējums un nebūtu jāsaprot burtiski. Mēs taču arī neko nezinām par katru mūsu organisma šūniņu atsevišķi. Vienīgi, ja nu kas būs noticis ar kādu miljonu šūniņu, tad mēs tam piegriezīsim savu dievišķo vērību. Tēlaini runājot, ja mums uz sēžamvietas uzmetīsies kāds sāpīgs furunkuls, tad mēs sāksim interesēties kas tur ir, un mēģināt ko darīt.
Tā nu es materiālists būdams, arī atdzīstu dvēseles un pat Dieva kā augstākas likumības eksistenci. Tas vienkāršotais modelis, ka viņš ir onkulītis ar baltu bārdu, kas no augšas visu redz, man nav pieņemams. Saprotamāks man ir Kosmiskā Saprāta vai Augstākās Likumības modelis. Varbūt nākotnē izveidosies kāds cits vairāk izskaidrojošs modelis.
Tā nu ar modeļiem es mūsu sarunu iesāku un ar modeļiem arī nobeigšu.
Bet, kas attiecās uz viņpasaules esamību, kas it kā bija mūsu sarunas galvenā tēma, tad es ceru, ka no daudzdimensiju telpu viedokļa jūs paši būsiet sapratuši, kā tāda ir pilnīgi iespējama un drīzāk pat būtu dīvaini, ja tādas nebūtu.
Domājams, ka augstāko dimensiju pasauļu tīri ģeometriskā interpretācija ir pārāk vienkārša un vulgāra. Daudz cerīgāka un vieglāk saprotamāka un pat kārdinoša ir interpretācija, kad uz augstākajām dimensijām attiecina visas "smalkās pasaules" būšanas - laukus, enerģijas, informācijas, apziņas, domas, dvēseles un tā tālāk. Tādā gadījumā tur savas vietas atrod visas tās līdz šim kā par blēņam uzskatītās mistikas kā ēteriskā, astrālā, mentālā un citas tamlīdzīgas "pasaules" Pat viņpasaulei tur atrodas vieta un izskaidrojums !
Pasaules izziņas ceļš ir grumbuļains, nākas krist un celties, dažkārt visu iegūto pārvērtēt un pa putraimiņam vien apgūt zināšanas un izprast sevi kā Visuma un tā procesu neatraujamu sastāvdaļu. Ļoti ideālistiski jau nu tas skan, bet būtu jāizprot, ka kaut supermikroskopiski mēs ikviens ar savu apziņu, domām un rīcību veidojam Visumu un tajā norisošos procesus. Un to nebūt nevajadzētu uzskatīt kā tādu kā savdabīgu lieluma māniju. Lai arī kolosālajā Visuma mašinērijā mēs esam sīk jo sīki ritentiņi, taču mēs piedalāmies šīs "mašīnas" darbībā. Un to mums vajadzētu apzināties !