Georgs Andrejevs,
Eiropas Parlamenta deputāts no 2004. Līdz 2009. gadam.
Priekšvārds
Mans 30 gadus ilgais ārsta un medicīnas augstskolas pasniedzēja, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa darbs ir licis pamatus manai mīlestībai uz medicīnu un līdz ar to mana izvēle iesaistīties un darboties Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejā (ENVI) bija likumsakarīga un nešaubīga. Tas man deva iespēju aktīvi piedalīties ar veselības aprūpi un medicīnas zinātni saistīto problēmu risināšanā kā Eiropas Savienības, tā arī vietējā mērogā. Milzīgais ar vides aizsardzību saistītais darbs komitejā ievērojami paplašināja manu izpratni par abu nozaru mijiedarbību.
Atgriešanās sabiedrības veselības jomā tomēr nenozīmēja pilnīgu izstāšanos no aktīvas piedalīšanās lielajā politikā un diplomātijā. Sākot ar iesaistīšanos Latvijas politiskajā dzīvē gan kā Latvijas Augstākās padomes deputātam (kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā un 1991.gada 21.augustā), gan kā Latvijas delegācijas vadītājam Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, gan kā neatkarīgās Latvijas ārlietu ministram, tā arī kā Latvijas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam Kanādā un Eiropas Padomē (Francijā), pēdējo 15 gadu laikā esmu piedalīties neskaitāmās diskusijās par Latvijas nesenās vēstures jautājumiem. Visiem spēkiem esmu atspēkojis melīgos apgalvojumus, kas centušies noliegt Baltijas valstu militāro okupāciju, necilvēcīgās deportācijas, politiski motivēto Latvijas industrializāciju un apzināto iedzīvotāju sastāva maiņu līdz pamatnācijas novešanai minoritātes statusā savas valsts teritorijā.
Šīs aktivitātes izrādījās nepieciešamas arī pēdējo piecu gadu laikā Eiropas Parlamentā. Arī te esmu vairākkārt skaidrojis okupācijas rezultātā uz Latvijas pārvietoto cittautiešu un viņu aizstāvju (arī EP!) izvirzīto cilvēktiesību pārkāpumu nepamatotību, kā arī pašreizējās Krievijas vadības realizēto politiku Baltijā, Ukrainā un Dienvidkaukāzā.
Šobrīd ir pagājuši pieci spraigi darba gadi Eiropas Parlamentā un ir pienācis laiks atskaitīties, kā esmu pildījis Jums dotos solījumus un ko esmu paveicis Latvijas un Eiropas Savienības labā.
Bet pirms to daru, ir nepieciešams paskaidrot, ka Eiropas Parlamenta deputāta darbības pamatuzdevums ir meklēt, rast un ieteikt problēmu optimālo risinājumu Eiropas Savienības tālākai attīstībai. Tajā pat laikā (kaut arī pastarpināti) deputātam ir jāizvērtē galīgā risinājuma lietderība arī attiecībā uz savu valsti. Neslēpšu, ka atsevišķos gadījumos rodas šo divu interešu sadursme, kas principā ir galvenā atšķirība starp darbošanos Eiropas Parlamentā un nacionālajā parlamentā.
Īsā atskaitē ir sarežģīti aprakstīt un detalizēti atspoguļot darba apjomu, kas ikdienā saistās ar EP deputāta līdzdalību dažādu jautājumu izskatīšanā, apspriešanā un balsošanā sākot ar darbu politiskajās grupās, politisko grupu specializētās darba sanāksmēs, specializētajās komitejās un, visbeidzot - plenārsēdēs. Zināmu priekšstatu par to var gūt apmeklējot tīmeklī Eiropas Parlamenta mājas lapu (www.europarl.europa.eu) un atrodot interesējošo deputātu sadaļā "Ziņas par deputātiem". Tādējādi viegli un uzskatāmi var iegūt ziņas par ikvienu deputātu, viņa īsu CV, piederību politiskajai grupai, pilntiesīgo un aizvietotāja darbību specializētajās komitejās, kā arī EP parlamentārās sadarbības komitejās. Par katru no tām var iegūt papildus informāciju. Turpat lasītājam tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar deputāta parlamentārās darbības sešiem svarīgākajiem rādītājiem - jautājumi Eiropas Komisijai, rezolūciju priekšlikumi, ziņojumi, atzinumi, uzstāšanās plenārsēdēs, rakstiskās deklarācijas. Atverot atbilstošo sadaļu var iepazīties ar dokumentu saturu, bet uzrunu gadījumā arī ar to audio-video ierakstu.
Neapšaubāmi, ka iespēju personīgi ietekmēt vairāku Eiropai (Latviju ieskaitot) svarīgu lēmumu izstrādi un pieņemšanu ir veicinājusi man uzticētā vairāku ar veselības nozari saistītu darba grupu vadība. Šo 5 gadu laikā man ir bijis tas gods darboties kā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejas priekšsēža vietniekam, šīs komitejas Veselības darba grupas līdzpriekšsēdētājam, EP deputātu sirds un asinsvadu slimību darba grupas līdzpriekšsēdētājam, kā arī līdzpriekšsēdētājam darba grupai cīņā ar diabētu.
Nākamajā atskaites nodaļā vēlos īsumā pakavēties pie galvenajām ar sabiedrības veselību saistītajām problēmām, kuru risināšanā varēju dot savu vislielāko ieguldījumu. Atskaites otrajā sadaļā atradīsiet ieskatu par manu darbību citu Eiropai un Latvijai svarīgu jautājumu risināšanā.
Īss ieskats Eiropas Parlamenta ikdienas darba organizācijā
Atsevišķi gribu lasītājam paskaidrot procesu, kā Eiropas Parlamentā tiek organizēts darbs. Kā viens no visprestižākajiem uzdevumiem EP deputātam ir kļūt par parlamenta atbildīgo ziņotāju kādā no tur izskatāmajiem jautājumiem. Deputātu lielā skaita dēļ (785 deputāti) tas ne visiem deputātiem ir iespējams attiecīgā sasaukuma 5 gadu periodā. Pamatojoties uz kopienas dibināšanas līgumiem galvenā likumprojektu izstrādātāja ir Eiropas Komisija (proti, tās specializētie ģenerāldirektorāti), kas norādi par konkrēta likumprojekta izstrādi saņem no Eiropas Savienības Padomes. Šī procesa rezultātā tiek sagatavots dokumenta projekts un to kā Eiropas Komisijas (EK) paziņojumu saņem ES Padome un Eiropas Parlaments. Katrā no šīm institūcijām sākas saņemtā projekta visaptveroša analīze, labošana un papildināšana, līdz tas nonāk EP plenārsēdes balsošanā un kļūst par EP dokumentu koplēmuma (codecision) pieņemšanai ar ES Padomi. Parlamentā šo Komisijas izstrādātā dokumentu projektu vispirms izvērtē tā prezidijs un izlemj, kura no specializētajām darba komitejām būs atbildīga par projekta tālāko virzību (kopā EP ir 20 komitejas). Attiecīgās komitejas vadība kopīgi ar tajā pārstāvēto politisko grupu koordinatoriem lemj, kurai no politiskajām grupām uzticēt atbildīgā ziņotāja pienākumus.
Visbeidzot, izvēlētā politiskā grupa nominē konkrētu deputātu (no savas politiskās grupas, kas darbojas atbilstošā komitejā). Pārējās politiskās grupas nozīmē tā sauktos ēnu ziņotājus (referentus), kas uzrauga ziņojuma tapšanas procesu. Nominētais atbildīgais ziņotājs kopīgi ar sava biroja pārstāvjiem, ēnu ziņotājiem no citām politiskajām grupām un specializētās komitejas personālu uzsāk un veic tālāko darbu līdz parlamentā nobalsota dokumenta tapšanai. Atkarībā no sarežģītības šis process var ilgt vairākus gadus. Jāpiezīmē, ka pretēji EP topošajām rezolūcijām un/vai deklarācijām, atbildīgais ziņotājs var būt tikai viens deputāts.
Ceru, ka šis visaptverošais izklāsts atvieglos izpratni, kādā veidā EP deputāts - ārsts-anesteziologs kļuva par vairāku atbildīgu ES dokumentu autoru.
Pirmā nodaļa
Ar veselības aprūpi saistīto jautājumu risināšana Eiropas Parlamentā
Mazai atkāpei gribu paskaidrot, ka Eiropas Savienības pamatdokuments (līdzīgi kā Latvijai Satversme) ir Eiropas Kopienas līgumi, kas nosaka ES galvenos darbības principus. Tajos ir atrodama atsauce arī uz ES darbības principiem veselības nozarē. Lai arī līdzšinējie Eiropas Kopienas līgumi atbildību par sabiedrības veselību uztic dalībvalstīm, Nicas līguma 152.pants pieprasa jebkurā Kopienas politikas nozarē un aktivitātēs nodrošināt cilvēku veselības aizsardzību augstākajā līmenī. Kopienas darbībai jāpapildina dalībvalstu rīcība ar mērķi uzlabot sabiedrības veselību, aizkavēt saslimstību un novērst cilvēka veselību apdraudošos faktorus. Kopienai ir jāveicina šo faktoru izcelsmes, izplatības un profilakses zinātniskā izpēte, kā arī jāveicina ES iedzīvotāju informētība un izglītība. Kopienai jeb ES ir jāveicina arī dalībvalstu sadarbība minēto problēmu risināšanā un, nepieciešamības gadījumā, jāsniedz savs atbalsts.
Kopienas līguma 152.pants veido juridisko pamatu sabiedrības veselības problēmu risināšanai Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejā, komitejas Veselības darba grupā un arī dažādās, pret konkrētām slimībām vērstajās EP deputātu, nevalstisko organizāciju un medicīnas speciālistu neformālajās apvienībās.
ES struktūrfondu izmantošanas iespējas "jaunajās" dalībvalstīs
veselības nozares attīstībai
Neilgi pēc ievēlēšanas Eiropas Parlamentā uzzināju, ka 2004.gada aprīlī 14 Eiropas valstis, ieskaitot Latviju, ir parakstījušas tā saukto Prāgas deklarāciju, kurā tiek pausta apņēmība veicināt investīciju piesaisti veselības aprūpes nozarei izmantojot daļu ES Struktūrfondu līdzekļu. Apspriežot šo jautājumu savas komitejas Veselības darba grupā noskaidroju, ka "jaunajās" dalībvalstīs šāda iespēja netiek popularizēta un struktūrfondu līdzekļus izmanto citām vajadzībām. Acīmredzot jauno dalībvalstu valdības nebija ieinteresētas šīs informācijas popularizēšanā un izmantoja struktūrfondus citu nozaru projektu finansēšanai, kas deva taustāmu rezultātu īsākā laika periodā un līdz ar to lielāku politisko "pievienoto vērtību" (piemēram, ceļu un tiltu būvniecība). Uz to brīdi tikai mazāk par 0,5% no kopējiem struktūrfondu līdzekļiem attiecīgajā finansēšanas periodā tika izmantoti veselības nozares projektiem.
Tas mani pārliecināja, ka man, kā ar veselības nozari saistītam EP deputātam, ir jāveicina iedzīvotāju, medicīnas darbinieku, pacientu grupu un citu ar nozari saistīto cilvēku informētība par ES Struktūrfondu piedāvātajām iespējām (apm.24 miljardiem eiro 2004-2006.gada periodam). Kopīgi ar pārējiem ENVI deputātiem, mums bija skaidrs, ka veselības aprūpes nozarei pozitīvs risinājums ir iespējams tikai trīs pamatprasību izpildes gadījumā:
1) veselības aprūpei ir jākļūst vienai no valstu prioritātēm un jāatspoguļojas valsts stratēģiskajos dokumentos, kas tiek diskutēti Eiropas Komisijā;
2) veselības nozares darbiniekiem kopīgi ar pilsoniskās sabiedrības (galvenokārt NVO) pārstāvjiem ir jāsadarbojas, lai kopīgi izstrādātu kvalitatīvus projektus, kas atbilstu EK Kohēzijas politikas prasībām;
3) Finansu un Ekonomikas ministrijas vadībai ir jāsaprot, ka investīcijas veselības aprūpē ir viens no valsts ekonomikas stabilizējošiem un veicinošiem faktoriem, lai nākotnē ievērojami samazinātu ar dažādām saslimšanām un darba nespēju saistītos materiālos un cilvēkresursu zaudējumus.
Lai veicinātu ES iedzīvotāju un arī Latvijas iedzīvotāju izpratni šajā jautājumā, kopīgi ar Vācijas apdrošināšanas kompāniju GVG izveidojām atbilstošu mācību materiālu (arī latviešu valodā) "ES finansējuma piesaistīšana veselībai - ES finansējums un nacionālās iespējas jaunajās dalībvalstīs." Apmēros nelielais materiāls ar dažādiem ieteikumiem tika izplatīta tā prezentācijas pasākumā Briselē, kā arī Latvijas ārstu kongresā un speciāli šim jautājumam veltītā konferencē Rīgā, Viļņā un Zilinā (Slovākijā). Sagatavotais mācību materiāls tika tiražēta arī DVD formātā.
Pateicoties šim mācību materiālam un veiktajiem izglītojošajiem pasākumiem, konferencē Slovākijā 2006.gada oktobrī savā uzrunā jau varēju atskaitīties par 4,27 miljonu eiro izmantošanu Rīgas 1.slimnīcas, Bērnu klīniskās slimnīcas, P.Stradiņa Universitātes slimnīcas un Olaines veselības centra infrastruktūras, galvenokārt, neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļu uzlabošanai par ES un Latvijas līdzfinansējuma līdzekļiem.
Sabiedrības veselības rādītāju atšķirības vecajās un jaunajās ES dalībvalstīs
Gatavojoties savas valsts prezidentūrai Eiropas Savienībā, Lielbritānijas veselības ministre jau 2004.gadā iepazīstināja mani ar vienu no plānotajām prioritātēm sabiedrības veselības jomā, proti, salīdzināt sabiedrības veselības galvenos rādītājus ES dalībvalstu dažādos reģionos. Ieceres pamatā bija mērķis noskaidrot, kā ES dalībvalstu iekšienē atsevišķu reģionu finansiālais stāvoklis, iedzīvotāju izglītība, nodarbinātība, apkārtējā vide un citi faktori ietekmē šī reģiona sabiedrības veselību. Eiropas Parlamenta vārdā ieteicu šo tēmu paplašināt ar sabiedrības veselības galveno rādītāju izvērtējumu atsevišķās grupās dalot ES dalībvalstis pirms un pēc 2004.gada paplašināšanās. Uzsvēru, ka tādējādi tiktu noskaidrota situācija gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs, kā arī vidējie aritmētiskie rādītāji pēc 2004.gada paplašināšanās. Ministre pilnībā piekrita un uzaicināja mani EP vārdā veikt pētījumu šajā jomā un pēcāk prezidentūru iepazīstināt ar iegūtajiem rezultātiem.
Uzdevums bija ļoti atbildīgs, tādēļ statistikas darbu vākšanā un apstrādē iesaistītāju Eiropas Parlamenta Liberāļu grupas (ALDE) finansētu ekspertu grupu Latvijā. Pētījuma rezultātā tika atklātas dalībvalstu starpā pastāvošās atšķirības sabiedrības veselības 15 rādītājos. Tas uzskatāmi parādīja, ka vidējais finansējuma lielums veselības sektoram jaunajās dalībvalstīs (rēķinot 4,5% no nacionālā kopprodukta) ir uz pusi mazāks nekā vecajās dalībvalstīs, kur tas ir 8,5%.
Ja vidējais paredzamais dzīves ilgums ES vecajās dalībvalstīs ir 78,72 gadi, tad jaunajās dalībvalstīs tas ir diapazonā no 70,12 (Latvijā) līdz 76,49 (Slovēnijā). Arī standartizētās mirstības rādītāji (rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem) visās saslimšanu grupās bija ievērojami augstāki jaunajās dalībvalstīs.
Pētījuma rezultāti un sagatavotais salīdzinājums, kas tika prezentēts augsta līmeņa konferencē Londonā un kuru atzinīgi novērtēja Lielbritānijas Veselības ministrija, tika iekļauts arī manos turpmākajos referātos Latvijas Ārstu kongresā, Baltijas Starptautiskajā anesteziologu un reanimatologu kongresā, kā arī dažādās konferencēs Rīgā, Briselē, Viļņā, Zilinā, Luksemburgā un Helsinkos.
Gripas pandēmijas draudu apzināšana un pretpasākumi
21.gadsimta sākums iezīmējās ar Pasaules Veselības organizācijas brīdinājumiem par jaunas gripas pandēmijas draudiem. Par pamatojumu šādiem draudiem uzskatīja līdzšinējos ilglaicīgos novērojumus par gripas izraisošā vīrusa ievērojamām ģenētiskām izmaiņām, kas atkārtojas apmēram 25 gadu laikā. Tā kā pret jauno vīrusa paveidu cilvēkiem nav vēl izveidojusies imunitāte, kā arī nav izstrādātas vakcīnas, šāda pandēmija izraisa ne tikai plašu saslimšanu, bet arī lielu mirstību. Arī gadījumos, kur cilvēks inficējas ar neizmainītu putnu gripas vīrusu, mirstība sasniedz 50%.
Problēmas analīze un risinājumu meklējumi jau bija uzsākti Eiropas Parlamenta iepriekšējā sasaukuma laikā. Uzsākot darbu EP, arī es pievērsos šī jautājuma risināšanai Eiropas Savienības mērogā.
Manis veiktās aktivitātes:
v mutisks jautājums Eiropas Komisijas veselības komisāram ENVI komitejā un plenārsēdē;
v problēmas un līdzšinējo pasākumu atspoguļojums referātos Veselības darba grupas sēdēs (28.06.2005 un 14.09.2009);
v piedalīšanās ENVI komitejas Rezolūcijas priekšlikuma par stratēģiju gripas pandēmijas apkarošanai izstrādē un pieņemšanā (18.10.2005);
v piedalīšanās EP Rezolūcijas par stratēģiju gripas pandēmijas apkarošanai izstrādē un pieņemšanā (2005);
v piedalīšanās Eiropas Komisijas rīkotajā mācību trauksmes par gripas pandēmijas konstatāciju ES dalībvalstī norisē un izvērtēšanā;
v farmācijas industrijas pārstāvju informēšana par Latvijā veikto pretgripas vīrusa medikamentu Rigvīra un Larifana sintēzi un pielietošanu.
Šo visu aktivitāšu rezultātā kopīgi ar Eiropas Komisiju tika panākta "Darbības plāna gripas pandēmijas gadījumam" izstrāde ES dalībvalstīs un šo plānu analīze. Tika arī izstrādāts ieteikums dalībvalstīm palielināt vakcinācijai pret parasto - sezonas gripu iedzīvotāju skaitu (ņemot vērā PVO ieteikumus), kas samazinātu krustošanās iespējamību ar putnu gripas vīrusu un palielinātu farmācijas industrijas gatavību radīt un ražot jauna tipa vakcīnas. Tāpat procesa gaitā tika izstrādāts ieteikums dalībvalstīm veidot pretvīrusa medikamentu un antibiotisko vielu neaizskaramās rezerves, ņemot vērā faktu, ka dalībvalstīm ir atšķirīgi finanšu līdzekļi vakcīnu un pretvīrusa zāļu rezervju sagatavošanai. Visbeidzot, tika iesniegts EP ierosinājums Eiropas Komisijai apsvērt iespēju izmantot ES Solidaritātes fonda līdzekļus kā piesardzības pasākumu, kas ļautu savlaicīgi rīkoties, lai sagatavotos gripas pandēmijai.
Ieguldījums cīņā ar HIV/AIDS
Šai problēmai ES Padome un Eiropas Komisija bija pievērsusi uzmanību jau vairākus gadus iepriekš, kad Pasaules Veselības organizācija konstatēja, ka, neskatoties uz zināmiem sasniegumiem HIV/AIDS diagnostikā un ārstēšanā, šī pandēmija nu jau vairāk kā 25 gadus turpina savu izplatību pasaulē. 2006.gadā pasaulē dzīvoja jau vairāk kā 40 miljoni ar HIV inficēti cilvēki un 4,3 miljoni no viņiem bija inficējušies pēdējā gada laikā. Sevišķi satraucošs izrādījās fakts, ka inficēšanās krasi pieaug jauniešu vidū. Negatīvā nozīmē ES mērogā šeit atkal prevalēja Igaunija un Latvija. Ja inficēšanās ES valstīs jauniešu (15-24 gadi) vidū vidēji bija 10% no kopējā inficēto skaita, tad Igaunijā šis rādītājs izrādījās 55% un Latvijā - 30%!
Šo visu satraucošo faktu rezultātā, 2004.gadā Dublinā pulcējās ES un Centrālāzijas valstu valdību pārstāvji, lai analizētu radušos situāciju un meklētu risinājumus. Diskusiju nobeigumā tika pieņemta Dublinas deklarācija par sadarbību cīņai ar HIV/AIDS Eiropā un Centralāzijā. Divus gadus vēlāk (2006.g.) ANO dalībvalstis vienojās sadarboties, lai panākt visaptverošu pieeju AIDS slimnieku profilakses programmām, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam līdz 2010.gadam.
2005.gadā tika izplatīts Eiropas Komisijas paziņojums ES Padomes un Eiropas Parlamenta apspriešanai par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laika posmā no 2006.gada līdz 2009.gadam. Tā rezultātā Eiropas Parlamentam bija jāsagatavo ziņojums par šo jautājumu. Man tika uzticēta tā izstrāde un tādējādi sākās intensīvs darbs pie šī ziņojuma tapšanas.
Kopīgi ar pārējiem procesā iesaistītajiem darbiniekiem Briselē un Rīgā tika sagatavots ziņojuma pirmais projekts, kuru iesniedzu ENVI komitejai izskatīšanai 2007.gada 30.janvārī. Savā uzrunā pasvītroju kritiski niecīgo finansējumu HIV slimnieku atbalsta organizācijai Latvijā. Komiteja vienojās par iespēju EP deputātiem iesniegt papildinājumus projektam līdz tā paša gada februārim. Lielais atbalsts ziņojuma izstrādē bija saistīts ar faktu, ka HIV/AIDS problēmu kā prioritāru savas prezidēšanas laikam bija izvirzījusi Vācija. Darba procesā man izveidojās veiksmīga sadarbība ar Vācijas veselības ministri un Vācijas pārstāvniecības darbiniekiem Briselē.
Ziņojumā vēlreiz atgādināju visām ES dalībvalstīm, ka cīņa ar HIV/AIDS ir ikvienas dalībvalsts atbildība un tā būtu izvirzāma kā viena no svarīgākajām valsts prioritātēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī epidēmija nepazīst valstu robežas. Tāpat šajā ziņojumā uzsvēru, ka ir nepieciešams organizēt informācijas kampaņu Eiropas Savienības mērogā. Ieteicu arī pārskatīt Eiropas Komisijas projektu un programmu finansēšanas mehānismus, jo vietējā un ES līmeņa NVO Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs veic nozīmīgu epidēmijas apkarošanas pamatdarbu. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai šīs organizācijas arī nākotnē saņemtu finansējumu. Tāpat aicināju ES pieņemt noteikumus, kas paredzētu visiem ES iedzīvotājiem vienlīdzīgas tiesības saņemt medikamentus HIV/AIDS ārstēšanai. Pozitīvais balsojums Eiropas Parlamentā man deva lielu gandarījumu. Atsaucoties uz avīzes "European Voice" redakcijas lūgumu, kopīgi ar kolēģi no Kipras A.Adamou sagatavojām rakstu "Cik ilgi mēs varam izvairīties no pandēmijas lodes?". Pēc veiksmīgā ziņojuma nodošanas, turpināju uzsākto darbu pie šī jautājuma, pārstāvot Eiropas Parlamentu dažādās starptautiskās konferencēs.
Šie notikumi mani iedvesmoja rīkot sabiedrisku diskusiju Rīgā, kam lūdzu finansiālu atbalstu savai politiskajai grupai (ALDE). Tā rezultātā sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā tapa apaļā galda diskusija Rīgā "HIV/AIDS nepazīst robežas", kas notika 2007.gada aprīlī un kopā pulcēja HIV/AIDS nozares ekspertus. Pasākumā tika diskutēts par HIV/AIDS izplatības tendencēm Latvijā, ES un tās kaimiņvalstīs, par Latvijas un ES paveikto un vēl darāmo likumdošanas jomā, valsts un sabiedrisko organizāciju iespējamām sniegt atbalstu slimniekiem, pieejamo datu kvalitāti, terapiju un tās pieeju un izmaksām, kā arī par nevalstisko organizāciju lomu ne tikai palīdzot slimniekiem, bet arī veicot sabiedrības informēšanas darbu. Diskusijas materiālos tika izplatīta mana ziņojuma Eiropas Parlamentam 2007.gada martā pabeigtā versija. Diskusijas nobeigumā aicināju klātesošos parakstīt paziņojums par kopīgu cīņu pret HIV/AIDS.
2007.gada novembrī Briselē notika starptautiska vairāku dienu konference "HIV Eiropā 2007". Arī šajā konferencē pārstāvēju Eiropas Parlamentu. Konferencē tika runāts par HIV/AIDS optimālu skrīningu un agrīnu terapiju. Nākamajā, 2008.gadā, HIV/AIDS aktualitāšu risināšanu bija pārņēmusi Francijas prezidentūra un tās centrālais pasākums bija apaļā galda diskusija par HIV inficēto pacientu brīvas pārvietošanās tiesībām. Arī šeit Eiropas Parlamenta vārdā paudu apņemšanos iestrādāt šīs tiesības nākamajā EP rezolūcijā.
Jaunās rezolūcijas "HIV/AIDS - agrīna diagnostika un aprūpe" sagatavošanu ALDE grupa tika uzticējusi man. Kopējā rezolūcijā aicināju piedalīties arī pārējās EP politiskās grupas, lai gūtu plašāku EP atbalstu. Jau 2008.gada novembrī EP plenārsēdē Strasbūrā uzstājos debatēs par HIV/AIDS atklāšanu un ārstēšanu agrīnā stadijā un paskaidroju kopīgās rezolūcijas politisko nozīmīgumu. Tajā izteicu aicinājums Eiropas Komisijai izdalīt atbilstošus līdzekļus stratēģijas īstenošanai, kā arī paudu aicinājums ES dalībvalstīm realizēt informatīvas un izglītojošas kampaņas ar mērķi aktualizēt slimības profilaksi, agrīno diagnostiku un ārstēšanu.
Eiropas Parlamenta 6.sasaukuma aktivitātes HIV/AIDS pandēmijas aktualitāšu jomā kopīgi ar Eiropas Tautas partijas politiskās grupas (EPP-ED) pārstāvi Dr. Pēteri Liesi noslēdzām šā gada 1.aprīlī organizējot semināru Briselē "No deklarācijas pie atbildības", kas tika veltīts Dublinas deklarācijas pieņemšanas piektajai gada dienai. Savā uzrunā atgādināju, ka savā pēdējā kopējā rezolūcijā par HIV/AIDS agrīno diagnosticēšanu un agrīno aprūpi Eiropas Parlaments izvirzīja prasību pēc Eiropas stratēģijas izstrādes cīņai ar šo pandēmiju. Joprojām ir nepieciešamas aktivitātes Eiropas mērogā kopējo ieceru īstenošanai. Līdz ar to stafete tiek nodota tālāk EP nākamajam sasaukumam.
*Statistikai
Kā zināms paradokss ir fakts, ka panāktie uzlabojumi ārstēšanā, kas ievērojami samazināja mirstību no AIDS, veicināja saslimstību ar HIV! Izrādījās, ka kopš 1981.gada, kad tika aprakstīti pirmie AIDS gadījumi pasaulē, problēmai tika veltīta milzīga ievērība masu medijos. Tā tas turpinājās nepilnus 20 gadus, bet pēc 1996.gada, kad Rietumeiropā tika sekmīgi ieviesta efektīva antiretrovirālā ārstēšana un tās rezultātā krasi samazinājās mirstība no AIDS, paralēli samazinājās arī sabiedrības interese un izpratne par infekcijas bīstamību. Līdz ar to sabiedrībā atslāba interese par absolūti nepieciešamo aizsarglīdzekļu pielietošanu infekcijas profilaksei. Eiropas Savienībā 2006.gadā ar HIV inficēto cilvēku skaits jau sasniedza 740 000! Svarīgi apzināties, ka šo statistiku ievērojami iespaidoja 2004.gada ES paplašināšanās, jo īpaši Baltijas valstu uzņemšana. Sākotnēji labdabīgo epidemioloģisko situāciju šajās valstīs nodrošināja ilgstošā ģeopolitiskā izolācija no pārējās Eiropas. Līdzīga situācija bija arī kaimiņ valstīs - Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Pēc neatkarības atgūšanas izolācija beidzās un krasi pieauga HIV inficēto skaits, īpaši injicējamo medikamentu lietotāju vidū.
Eiropas parlamentārieši cīņā ar vēzi
Atgriežoties medicīnā pēc 15 diplomātijā pavadītiem gadiem, es biju nepatīkami pārsteigts par statistiku saslimstībai ar vēzi mūsdienu Eiropā un pasaulē kopumā. Mirušo skaita ziņā vēzis ieņem otro vietu Eiropā aiz sirds un asinsvadu slimībām. Pasaules Veselības organizācija paredz, ka saslimstība ar vēzi laika posmā līdz 2020.gadam palielināsies par 50%. Jau šodien Eiropā ik dienas tiek diagnosticēti 8000 saslimšanas gadījumi un ik dienas mūsu kontinentā 4500 cilvēku mirst no šīs saslimšanas! Ik dienas 700 eiropiešiem diagnosticē visbiežāk sastopamo kolorektālo vēzi, kamēr 600 cilvēku ik dienas mirst no visbiežāk nāvi izraisošā plaušu vēža. Drūmā statistika liecina, ka vienam no trim eiropiešiem viņu dzīves laikā tiks atklāts vēzis. Ir arī pierādīts, ka dzīves ilgums vēža pacientiem Austrumeiropas valstīs ir salīdzinoši zemāka nekā Rietumeiropā.
Uzsākot darbu Eiropas Parlamentā, jau 2004.gada nogalē uzsāku ciešu sadarbību ar ietekmīgās Eiropas Vēža pacientu koalīcijas (EVPK) vadību, kas vēlējās Eiropas Parlamenta iesaisti cīņā ar vēzi. 2005.gada aprīlī ES dalībvalstu veselības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē ES veselības komisārs Markos Kiprianu (Marcos Kyprianou) apstiprināja, ka cīņa ar vēzi joprojām tiek izvirzīta par vienu no ES prioritātēm. Tās vārdā tika organizēta Eiropas Komisijas atbalstītā kampaņa "Dzīve bez tabakas", kā arī paredzēts atjaunot vēža agrīnās diagnosticēšanas vadlīnijas. Tā paša gada oktobrī Latvijā plašu pasākumu par agrīniem pasākumiem cīņā ar krūts vēzi rīkoja Latvijas Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks" kopīgi ar nevalstisko organizāciju "Europa Donna" un manis pārstāvēto Eiropas Parlamentu.
Būtisks notikums parlamentā bija 2005.gada 30.novembris, kad tika dibināta parlamentāriešu interešu grupa "Eiropas Parlamenta deputāti pret vēzi" (MEPs Against Cancer - MAC), kurai pievienojos kā pilntiesīgs dalībnieks. Kopīgi ar EVPK izstrādājām paziņojumu, kuru parakstīja visi šīs grupas dalībnieki aicinot ES dalībvalstis izstrādāt nacionālos plānus cīņā ar vēzi. Šajā sēdē sniedzu ieskatu par situāciju Latvijā izmantojot Dr. Stengrevica vadītā Latvijas Vēža reģistra datus.
Par krūts un dzemdes kakla vēža agrīnās diagnostikas uzlabošanas nepieciešamību uzstājos Austrijas prezidentūras organizētajā ES veselības ministru neformālajā sanāksmē Vīnē 2006.gada aprīlī. Jau tā paša gada oktobrī MAC sēdē uzrunāju kolēģus jautājumā par prostatas vēzi un vēlāk man bija tas gods vadīt sēdi, kurā starptautiski atzītu ekspertu un Eiropas Komisijas Veselības ģenerāldirektorāta vadības klātbūtnē uzsākām diskusiju par ES dalībvalstu nacionālo pretvēža plānu izstrādes nepieciešamību un nozīmi.
2007.gada laikā kopīgi ar maniem biroja darbiniekiem uzsākām darbu rezolūcijas priekšlikuma izstrādei par cīņu ar vēzi paplašinātajā ES. Sākotnēji biju dokumenta vienīgais autors, taču tā apspriešanas gaitā dokumenta autoru saimi nācās paplašināt, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku atbalstu Eiropas Parlamentā. 2008.gada janvārī ar lielu balsu vairākumu tas tika pieņemts Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejā, taču līdz dokumenta pieņemšanai Eiropas Parlamentā vēl turpinājās intensīvs darbs. Tā ietvaros tikos ar jauno ES veselības komisāri Androullu Vassiliou Eiropas Vēža pacientu koalīcijas konferencē Briselē un aicināju viņu turpināt ES uzsākto cīņu ar vēzi; vēlāk to vēlreiz uzsvēru parlamenta plenārsēdē. Man par lielu gandarījumu 2008.gada aprīlī Eiropas Parlaments to pieņēma gandrīz vienbalsīgi – ar 621 par un tikai 10 balsīm pret.
Vēl lielāks gandarījums bija tāpēc, ka tas bija pirmais un vienīgais Eiropas Savienības (ES) oficiālais dokuments, kas tieši pievērsās cīņai ar onkoloģiskajām saslimšanām ES Slovēnijas prezidentūras laikā. Rezolūcijā tika aicināta gan Eiropas Komisija, gan ES dalībvalstis pievērst daudz lielāku uzmanību cīņai ar vēzi, kā arī piešķirt nozarei lielāku finansējumu īpašu uzmanību pievēršot onkoloģisko saslimšanu profilaksei, agrīnai diagnostikai, ārstēšanai un pacienta uzraudzībai, kā arī palliatīvai aprūpei. Ar gandarījumu uzzināju, ka drīz pēc tam tika publicēts ES Padomes slēdziens par vēzi, kurā tā prasīja Eiropas Komisiju veidot speciālu darba grupu cīņai ar vēzi Eiropas Savienībā. Tāpat tika turpināta cieša sadarbība ar Latvijas sabiedrības pārstāvjiem par piekļuves iespējām valsts kompensējamiem pretvēža medikamentiem, kā arī problēmas ētiskajām, finansiālajām un juridiskajām pusēm.
Visbeidzot, 2009.gada februārī - Pasaules pretvēža dienā - ar prieku sagaidījām ziņu par ilgi gaidītā Eiropas Komisijas ziņojuma publicēšanu par ES Padomes Vēža skrīninga rekomendāciju ieviešanu dalībvalstīs. Šo visu procesu rezultāts skaidri liecina, ka politiskajam spiedienam uz ES dalībvalstīm ir rezultāts, līdz ar to tas ir jāturpina arī EP nākamajā sasaukumā, jo darāmā vēl ir daudz. Piemēram, krūts vēža skrīnings ieviests tikai 22 dalībvalstīs; dzemdes kakla vēža - 15 un kolorektālā vēža - tikai 12 dalībvalstīs.
Nodaļas nobeigumā gribu piezīmēt, ka sadarbībā ar profesori Daci Baltiņu tika izdota populārzinātniska grāmata latviešu un krievu valodās "Diagnoze -vēzis; Grāmata pacientiem un viņu piederīgajiem". Grāmatā vienkāršā un saprotamā valodā, bez lieka traģisma Dr. Baltiņa sniedz atbildes uz pacientu un viņu piederīgo visbiežāk interesējošiem jautājumiem, lai veicinātu izpratni un cīņu ar vēzi Latvijā.
Galvenās aktivitātes cīņā ar sirds un asinsvadu slimībām (SAS)
2008.gadā publicētie statistikas dati vēsta, ka sirds un asinsvadu slimības (SAS) ik gadu Eiropā vainojamas 4,3 miljonu nāves gadījumos. No tiem ES dalībvalstīs nāves gadījumu skaits gadā pārsniedz 2 miljonus. Ik gadu smēķēšana vien nogalina 1,2 miljonus eiropiešu (no tiem 450 000 mirst no smēķēšanas rezultātā iegūtas SAS). Smēķēšanas rezultātā iegūto sirds asinsvadu slimības dēļ mirušo skaits laika posmā no 1990.gada līdz 2000.gadam Eiropā ir pieaudzis par 13%. Šie dati pierāda, cik nopietns drauds sabiedrībai ir sirds un asinsvadu slimības un tas ir viens no iemesliem, kāpēc savas darbības laikā Eiropas Parlamentā pievērsu tam pastiprinātu uzmanību. Oksfordas Universitātes pētījums liecina, ka sirds asinsvadu slimību izraisītie zaudējumi Eiropas Savienības ekonomikai ik gadu sasniedz 192 miljardus eiro.
Lai veicinātu šī jautājuma pastiprinātu risināšanu ES mērogā, jau 2006.gadā izvirzīju jautājumu Eiropas Komisijas veselības komisāram par SAS, kā arī ieteicu Austrijas prezidentūrai izvirzīt SAS kā prioritāri risināmu jautājumu. Tāpat uzstājos ar referātu par šo tēmu Austrijas prezidentūras organizētajā konferencē Briselē par sirds un asinsvadu slimībām sievietēm, kā arī ES veselības ministru konferencē Vīnē. Tā paša gada laikā atkārtoti izvirzīju šo jautājumu Eiropas Komisijai EP plenārsēdes diskusijās par sabiedrības veselības plānu 2007.-2013.gadam.
2007.gads jau iezīmēja zināmu pozitīvu pavērsienu SAS problēmas aktualizēšanā:
v ar manu atbalstu un līdzdalību EP tika prezentēts kvalificētu ekspertu pētījums par paaugstināta asinsspiediena kaitīgo ietekmi uz veselību;
v ENVI komitejā tika uzsākta manis un līdzautoru izstrādātā EP rezolūcijas priekšlikuma "Par rīcību sirds un asinsvadu slimību apkarošanai" apspriešana;
v 2007.gada 12.jūlija plenārsēdē EP praktiski vienbalsīgi pieņēma augstāk minēto papildināto rezolūcijas tekstu un tādējādi tas kļuva par ES oficiālu dokumentu;
v mēnesi iepriekš - 12.jūnijā - man bija tas gods pārstāvēt parlamentu Eiropas Kardiologu biedrības un Eiropas Sirds tīklojuma (pacientu nevalstiskā organizācija) izstrādātās Eiropas Sirds veselības hartas inaugurācijā;
v sadarbībā ar iepriekš minētajām Eiropas mēroga nevalstiskajām organizācijām 2007.gada oktobrī tika izveidota Eiropas parlamentāriešu Sirds grupa (MEPs Heart Group), kas tika iesaistīta Eiropas Sirds slimību pacientu asociācijā. Kopā ar EP deputātu no Kipras A.Adamou tikām ievēlēti par šīs darba grupas priekšsēdētājiem.
Kopīgi ar Eiropas Kardiologu biedrības ekspertiem, sirds pacientu organizāciju pārstāvjiem un Eiropas Komisijas Veselības ģenerāldirektorāta vadošajiem speciālistiem mūsu vadītā parlamentāriešu Sirds grupa savās sēdēs apsprieda virkni aktuālu jautājumu, piemēram, sirds slimību izmaksas Eiropai, barības vielu marķēšanas nozīme pareizas pārtikas izvēlē, pārrobežas veselības aprūpes dažādie aspekti u.c.
Noslēguma sēdē šā gada 31.martā ar gandarījumu varēju paziņot, ka parlamentāriešu Sirds veselības grupa ir kļuvusi par lielāko neformālo, ar veselības nozari saistīto darba grupu parlamentā apvienojot 84 ieinteresētos deputātus. Galvenais uzdevums Sirds grupai nākamajā EP sasaukuma periodā būs panākt ES Padomes slēdzienu par sirds un asinsvadu slimību aktualitāti, kā arī izvirzīt prasību Eiropas Komisijai izstrādāt atbilstošu Kopienas rīcības plānu. Ar tādu ierosinājumu darba grupas vārdā tiku vērsies pie parlamenta 6.sasaukuma pēdējās prezidējošās valsts Čehijas veselības ministra viņa iepazīšanās vizītes laikā ENVI komitejā šā gada februārī.
Darbs EP Diabēta darba grupā
Mana iesaistīšanās Eiropas Parlamenta Diabēta darba grupas vadīšanā sākotnēji bija divu pamudinošu faktoru rezultāts. Pirmkārt, uzaicinājumu darboties šajā grupā man izteica viens no ilggadējiem EP deputātiem un neapšaubāmi aktīvākajiem parlamentāriešiem sabiedrības veselības jomā Džons Bovis (John Bowis). Būdams diabēta pacients, viņš šo darba grupu jau bija vadījis iepriekšējā EP sasaukumā. Bijušais Apvienotās Karalistes veselības ministrs un EP vairāku sasaukumu deputāts, Džons Bovis būtībā bija tas cilvēks, no kura mācījos sabiedrības veselības problēmu risināšanas metodiku Eiropas Parlamentā.
Otrkārt, Latvijas Diabētu asociācijas prezidents Ingvars Rasa jau 2005.gadā mani informēja par konferenci Rīgā, kas bija veltīta starptautiskam pētījumam par diabēta pacientu aprūpi un ārstēšanu jaunajās ES dalībvalstīs. Šajās valstīs veiktais pētījums liecināja, ka Latvija, uzrādot sliktus diabēta kompensācijas rādītājus, atrodas pēdējā vietā. Neskatoties uz to, ka Latvijā pēdējo gadu laikā bija palielinājies reģistrēto diabētu pacientu skaits, liela daļa iedzīvotāju nebija informēti par savu saslimšanu un tādējādi nesaņēma nepieciešamo ārstēšanu. Tajā laikā Latvijā bija reģistrēti vairāk nekā 40 000 diabēta slimnieku, bet reālais slimnieku skaits tika lēsts pat 90 000. Pētījums liecināja, ka Latvijā pirmā tipa diabēta pacientiem, kas ir gados jauni un ekonomiski aktīvi, ir par 86% lielāks kāju amputācijas risks un par 64% lielāks akluma un nieru mazspējas risks kā pārējās jaunajās ES dalībvalstīs. Dr. Rasa vērsa manu uzmanību toreiz vēl gaidāmajai Austrijas prezidentūrai ES 2006.gadā, kas diabētu bija paredzējusi izvirzīt kā vienu no prioritātēm veselības jomā, un lūdza tam Eiropas Parlamenta atbalstu.
Līdz ar to viens no maniem pirmajiem uzdevumiem Diabēta darba grupā bija rakstiskas deklarācijas par diabētu sagatavošana un EP deputātu atbalsta kampaņas realizēšana, aicinot parakstīt šo deklarācijas tekstu. Kopīgi ar vēl trim parlamenta deputātiem rakstiskās deklarācijas tekstu atvērām parakstīšanai 2006.gada janvārī. Kā to nosaka parlamenta iekšējie noteikumi, nepieciešamais atbalstītāju skaits bija jāpanāk tieši trīs mēnešu laikā. Bijām gandarīti, ka šo trīs mēnešu laikā to parakstīja 422 deputāti un tādējādi deklarācija tika pieņemta!
Deklarācijā atgādinājām, ka diabēts ir nopietna hroniska un progresējoša slimība, kas skar vairāk nekā 25 miljonus cilvēku Eiropas Savienībā. (Tiek lēsts, ka līdz 2025.gadam diabēta slimnieku skaits palielināsies par 16%) Deklarācijā izteicām atzinību Austrijas prezidentūrai par prioritātes piešķiršanu 2.tipa diabētam. Dokumentu noslēdzām ar aicinājums Eiropas Komisijai un ES Padomei piešķirt prioritāti diabētam kā nopietnai slimībai topošajā ES veselības stratēģijā un mudinājām dalībvalstis izstrādāt nacionālos plānus attiecībā uz diabētu, kā arī izstrādāt stratēģiju, lai veicinātu veselīgas pārtikas ražošanu un patēriņu.
2009.gada marta Diabēta darba grupas sanāksme tika veltīta atskatam par paveikto un ieskatam nākotnē. Ar nožēlu nācās konstatēt, ka tikai 13 ES dalībvalstīm ir izstrādāti nacionālie plāni ar diabētu saistīto veselības problēmu risināšanai. Zīmīgi, ka 14 parējās dalībvalstīs ir augstāks diabēta slimnieku skaits, kas pierāda, ka šajā jomā darbs turpināms arī EP nākamā sasaukumā.
Donoru orgānu pārstādīšana
Iepriekšējā sasaukuma laikā, proti, 2003.gada sākumā Eiropas Parlaments un ES Padome pieņēma direktīvu, kas noteica kvalitātes un drošības standartus cilvēka asins un asins sastāvdaļu (kas iegūti no donoriem) pārbaudei, apstrādei, uzglabāšanai, izplatīšanai un pielietošanai. 2004.gada pavasarī tika pieņemta vēl viena direktīva, kas noteica līdzīgus kvalitātes standartus cilvēka audiem un šūnām. Abu normatīvo aktu galvenais uzdevums bija nodrošināt attiecīgo vielu kvalitāti un drošību to pacientiem. Taču tai pat laikā neviens no minētajiem likumdošanas dokumentiem neattiecās uz orgāniem. Neskatoties uz sabiedrības veselības problēmu deleģēšanu dalībvalstu nacionālajai kompetencei, kopienas līguma 152.pantā ir nepārprotami norādīts, ka ES centrālās institūcijas var veikt pasākumus "nosakot cilvēka izcelsmes orgānu un vielu, asins un asins komponentu kvalitātes un drošības augstus standartus".
Šī parlamenta sasaukuma sākumā, apspriežot minēto direktīvu par cilvēka izcelsmes audiem un šūnām, jau pirmā lasījuma laikā parlaments aicināja Eiropas Komisiju 6 mēnešu laikā izstrādāt atsevišķu dokumentu, kas regulētu cilvēka izcelsmes orgānu izmantošanu. Komisija sākotnēji atteicās, aizbildinoties ar nespēju sagatavot ieteikumu tik īsā laika posmā, kā arī izsakot šaubas par nepieciešamību pēc šāda dokumenta kopumā; ES Padome ieņēma līdzīgu nostāju.
Tomēr manis pārstāvētā ENVI komiteja un arī manis vadītā komitejas Veselības darba grupa nepiekrita tādai attieksmei un mēs atkārtoti izvirzījām prasību ES Padomei un Komisijai par nepieciešamību risināt cilvēka orgānu transplantācijas problēmu Eiropas Savienībā, pamatojot to ar faktiem, ka pastāv:
1) transplantējamo orgānu deficīts ES dalībvalstīs, kurās pārstādīšanu gaida 40 000 pacientu, kuriem tā ir vienīgā iespēja saglabāt dzīvību;
2) visai atšķirīgā nacionālā likumdošana, kas šobrīd regulē orgānu transplantāciju ES dalībvalstīs. Balstoties uz Eiropas Padomē gūto pieredzi, es atkārtoti informēju par pēdējos gados Eiropas Padomē (nejaukt ar ES Padomi!) parlamentārajā asamblejā veikto darbu sagatavojot cilvēka orgānu transplantācijas papildprotokolu Cilvēktiesību un Biomedicīnas Konvencijai. Asamblejas ekspertu grupā veiksmīgi darbojās arī šī jautājuma aizstāvis Latvijā profesors R.Rozentāls;
3) nelegālā, organizētās noziedzības grupu veiktā tirdzniecība ar cilvēka orgāniem (jaunattīstības valstīs iegūto orgānu pārdošana ES).
Ar gandarījumu jāteic, ka gala rezultātā Eiropas Komisija mums piekapās un sagatavoja ziņojumu ES Padomei un Eiropas Parlamentam. Eiropas Parlamentā tika sagatavots attiecīgs ziņojums ENVI komitejā un procesa gaitā tajā tika iestrādāti gandrīz 200 politisko grupu iesniegtie papildinājumi. Tā rezultātā deputāti pieņēma virkni priekšlikumu, kuriem ir jāpalīdz mazināt pārstādāmo orgānu trūkumu, jāuzlabo dalībvalstu sasvstarpējā koordinācija, jāievieš Eiropas donora karte, kā arī pilnībā jānovērš orgānu uzskatīšana par preci! Ziņojums tika pieņemts 2008.gada septembra plenārsēdē.
Medicīnas darbinieku kvalifikācija
Darbības laikā Eiropas Parlamentā man izveidojās cieša sadarbība ar Briselē esošo Eiropas Medicīnas specialitāšu savienības (UEMS) vadību. Ar referātiem par medicīnas speciālistu mobilitāti un pacientu drošību uzstājos arī šīs savienības 50 gadu jubilejas konferencē Briselē, kā arī viņu organizētajā kvalifikācijas celšanas seminārā ārstiem-anesteziologiem Rīgā.
Atsaucoties uz Latvijas kolēģu lūgumu, sniedzu savu atbalstu "kampaņai" panākt specialitātes "onkologs-ķīmijterapeits" atzīšanu un iekļaušanu Latvijas Ministru Kabineta noteikumos par medicīnas specialitātēm.
2005.gada maijā Eiropas Parlaments pieņēma gaidīto un tik ļoti nepieciešamo direktīvu par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu terapeitiem, zobārstiem, fizioterapeitiem un medmāsām, kas atvieglos veselības aprūpes darbiniekiem iespējas sniegt pakalpojumus citā ES dalībvalstī vienlaikus ļaujot uzņemošajām valstīm pārbaudīt medicīnas darbinieku kvalifikāciju. Šo direktīvu bija jāievieš dalībvalstu tiesību aktos līdz 2007.gada 10.oktobrim.
Pacientu mobilitāte un pārrobežu veselības aizsardzība
Eiropas Parlamenta ilgi gaidīto likumdošanas priekšlikumu par pacientu mobilitāti Eiropas Komisija publiskoja 2008.gada jūlijā. Manis pārstāvētā ENVI komiteja tika nozīmēta par atbildīgo ziņojuma sagatavošanai, apspriešanai, papildināšanai un pieņemšanai. Šī dokumenta sagatavošanā piedalījos arī es, saskaņojot Latvijas pozīciju par pacientu mobilitāti ar Latvijas Ārstu biedrību un Latvijas Veselības ministriju un iesniedzot to komitejā. (Darba procesā noskaidrojās, ka Latvija neatbalstīja 172 EP dažādu politisko grupu iesniegtos papildinājumus!) Likumprojekts tika izstrādāts ar mērķi precizēt, kādos apstākļos pacients var ārstēties citā ES dalībvalstī un kā šādos gadījumos tiek segtas ārstēšanās izmaksas. Likumprojekts ir ļoti nozīmīgs kā no dalībvalstu sabiedrības veselībai atvēlētā budžeta, tā arī pacientu tiesību viedokļa. Plenārsēdes balsojums šim dokumentam notika 2009.gada aprīlī.
Pacientu tiesības Eiropas Savienībā
Pacientu tiesību jautājuma risināšana EP bija cieši saistīta ar iepriekšējā nodaļā izklāstīto. Manu līdzdalību jautājuma aktualizēšanai atviegloja fakts, ka tieši Liberāļu politiskā grupa (ALDE) darbojās kā virzītājspēks šajā jomā Eiropas Parlamentā. Jau 2006.gada oktobrī mēs, kopīgi ar vēl 8 manas politiskās grupas deputātiem, grupas priekšsēdi ieskaitot, izvirzījām Eiropas Komisijai oficiālu mutisku jautājumu ar debatēm saskaņā ar reglamenta 108.pantu. Norādījām Komisijai, ka, saskaņā ar veselības aprūpes pakalpojumu svītrošanu no pakalpojumu direktīvas un saziņā ar jaunākajiem Eiropas Kopienas Tiesas lēmumiem, "ir nepieciešama daudz plašāka pieeja un lielāks uzsvars pacientu tiesībām un tam, kā šīs tiesības īstenot vienādi visā ES, ņemot vērā to, kā īpašumā ir medicīnas iestāde, kādas ir valstu sociālās nodrošināšanas sistēmas, valstu veselības aizsardzības sistēmu organizācija un vadība, kā arī to, vai ārstēšanu sniedz izcelsmes valstī vai citā dalībvalstī. Eiropas Savienībā arvien vairāk pacientu izmanto iespējas izvēlēties, kur un kā ārstēties. Sāk attīstīties arī veselības aprūpes tūrisma tirgus. Tomēr nav nekādu kvalitātes un drošības garantiju par šādiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī trūkst kopējas medicīniskās aprūpes revīzijas un pakalpojumu sniedzēju atbildības sistēmas. Turklāt nepastāv pārrobežu sistēma pacientu tiesībām iesniegt kompensācijas prasību, pienākums sniegt aprūpi, kā arī profesionālās ētikas principu izveidei un īstenošanai. Pacientiem ir maz informācijas par izvēles iespējām; ES trūkst vienotas, standartizētas pieejas pacientu tiesību jautājumam".
Turpinājumā Eiropas Parlaments kā demokrātiski ievēlēts pilsoņu priekšstāvju forums uzdeva Eiropas Komisijai 6 konkrētus jautājumus pacientu tiesību jomā, ieskaitot jautājumu, vai Eiropas Komisija atzīst nepieciešamību noteikt vienotu pacientu pamattiesību kopumu Eiropas Savienībā (hartu), kā arī izstrādāt pamatu mehānismus, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu un īstenošanu.
Kamēr Eiropas Komisija pakāpeniski sāka iestrādāt iepriekšminētos jautājumus projektā par pārrobežu veselības aprūpi, Eiropas Sabiedrības veselības apvienība (jāpiezīmē, ka šī Eiropā plaši pārstāvētā nevalstiskā organizācija īsteno Eiropas Komisijas finansiāli atbalstītus projektus), kopīgi ar Aktīvo Pilsonības tīklu (ACN) pasludināja 2007.gada 29.martu par Eiropas Pacientu tiesību dienu un atzīmēja to Eiropas Parlamentā. (Turpinot iesākto tradīciju, Eiropas Pacientu tiesību diena tika atzīmēta arī 2008. un 2009.gadā.) Minēto organizāciju izstrādāto Eiropas Pacientu tiesību hartu veido 14 paragrāfi, par kuriem kopīgi debatējām arī konferencē Rīgā šī gada aprīlī "Eiropas Pacientu tiesību dienā 2009". Šo konferenci organizēja RAKUS "Pacientu Ombuds" un biedrība "Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem ZELDA" sadarbībā ar Sabiedrības veselības aģentūru un Active Citizenship Network., to finansiāli atbalstīja arī Eiropas Komisija.
Ieguldījums pārējo ar sabiedrības veselību saistīto problēmu risināšanā
Saprotams, ka ne visi ar sabiedrības veselību saistītie jautājumi tika risināti iepriekšminētajās darba grupās. Arī pārējo problēmu aptvērums ir ļoti plašs, kādēļ varu šeit pakavēties tikai pie manā izpratnē nozīmīgākajiem un ar manu tiešu līdzdalību (ne tikai diskusiju un balsojumu veidā!) realizētajiem projektiem:
1) Komitejas uzdevumā sagatavoju Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas Atzinumu par Kopienas stratēģiju par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007.līdz 2012.gadam. Atzinumā aicināju par jautājumu atbildīgo EP Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut papildus 15 paragrāfus. Manis sastādīto atzinumu ENVI komiteja pieņēma ar lielu balsu vairākumu.
2) Atsaucoties uz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģiona līgumu, kopīgi ar deputātu no Lielbritānijas organizējām darba sanāksmi jautājumā par multimedikamentu rezistento tuberkulozi pasaulē - kā ES uztver šo pieaugošo draudu sabiedrības veselībai? Tikām informēti, ka PVO ir sagatavojusi atbilstošu ziņojumu, kuru gatavojas prezentēt pasaules valstu trīs galvaspilsētās - Vašingtonā, Londonā un Briselē par godu Pasaules tuberkulozes mēnesim (par kādu bija pasludināts 2008.gada marts.) Man personīgi satraucoša ziņa bija fakts, ka visas 13 ziņojumā minētās valstis ar visbiežāk izplatīto multirezistento tuberkulozi pasaulē pārstāv Eiropas reģionu. Pie tam, no apmēram 70 000 slimību gadījumiem, kas Eiropā attīstās gada laikā, 95% sastopami Austrumeiropā.
Jāpiezīmē, ka 2007.gada oktobrī ar situāciju pasaulē un Eiropas kontinentā bija iepazīstināti PVO Eiropas reģiona valstu veselības ministri, kas savas sanāksmes noslēgumā parakstīja "Berlīnes Deklarāciju par tuberkulozi". Deklarācijā tika pasvītrota PVO kampaņas pasaulē "Apturiet tuberkulozi" (Stop TB) nozīmība un pēc atbilstoša pārskata ziņojuma publicēšanas ministri apņēmās pieņemt visus TB stratēģijas komponentus. Saistībā ar šo notikumu, Eiropas Parlamentā tika prezentēts PVO Eiropas reģiona izstrādātais plāns "Kā apturēt tuberkulozi PVO Eiropas reģiona 18 augstas prioritātes valstīs laika posmā no 2007. līdz 2015.gadam".
Iespējams, ka to visu varētu ari nepieminēt, ja vien šo 18 apdraudēto valstu vidū nebūtu arī Latvija. Pie tam arī Latvijā tas attiecas ne tikai uz tuberkulozi, bet arī šīs saslimšanas saistību ar HIV/AIDS, kas tiek uzskatīta par augsti nāvējošu kombināciju. Minētajā sanāksmē man tika uzticēts pārstāvēt EP un paust tā viedokli izskatāmajā jautājumā. Klātesošie PVO eksperti atzinīgi novērtēja manis un mana kolēģa izvirzītos rakstiskos jautājumus ES Padomei un Eiropas Komisijai par tuberkulozes izplatību Austrumeiropā un Vidusāzijā, kurus iesniedzām jau 2007.gada oktobrī. Ņemot vērā starptautisko multirezistento un ekstrēmi rezistento tuberkulozes formu strauju pieaugumu Vidusāzijā un rēķinoties ar sekām, ko tuberkuloze varētu radīt Eiropas sabiedrības veselībai un drošībai, izvirzītajā jautājumā izteicu nožēlu, ka ES stratēģijā attiecībā uz Vidusāziju vispār netika risināti sabiedrības veselības jautājumi.
3) Jau sākot ar 2004.gadu iesaistījos Eiropas Parlamenta Osteoporozes interesentu grupā. 2000.gadā Eiropā tika reģistrēti 3,79 miljoni osteoporotiski kaulu lūzumi, no kuriem 890 000 bija gūžas kaulos. Kopējie tiešie izdevumi šīs pataloģijas ārstēšanai bija 31,7 miljardi eiro. Speciālisti prognozē, ka līdz ar sabiedrības dzīves ilguma pagarināšanos palielināsies arī ostioporozes gadījumu skaits, kādēļ tiek prognozēts, ka nākamo 50 gadu laikā tiešie izdevumi ES (nerēķinot maksu par rehabilitāciju, zaudēto darba spēju) saistībā ar osteoporozi pieaugs līdz 76,7 miljardiem eiro. Lai to nepieļautu, ir nepieciešama ES un dalībvalstu valdību aktīva iejaukšanās, pirmkārt jau veicinot sabiedrības informētību, piekļuvi diagnosticēšanai un ārstēšanai.
4) 2006.gada maijā piedalījos ar uzrunu Eiropas Insulta savienības (NVO-SAFE) organizētajā starptautiskā konferencē Eiropas Parlamentā Insulta profilakses dienai par godu. Konferences aktivitāšu pamatojumā tika uzsvērts, ka insults (tautā saukts par smadzeņtrieku) ir trešais nozīmīgākais nāves cēlonis Eiropā (aiz sirds un asinsvadu slimībām un vēža). Balstoties uz PVO datiem katru gadu pasaulē no insulta mirst 3 miljoni sieviešu un 2,5 miljoni vīriešu. Bez tam vel jāatgādina, ka tieši insults visbiežāk no visām saslimstībām ir cilvēka fiziskās invaliditātes cēlonis. Ar mērķi aktualizēt šo problēmu Eiropā SAFE organizācija bija sagatavojusi petīciju, kuru 10 ES dalībvalstīs bija parakstījuši 5200 cilvēku. Apjomīgo petīciju tās organizatori oficiāli iesniedza man kā EP pārstāvim. Ir pamats uzskatīt, ka arī šī sabiedrības veselības problēma prasīs nākamā Eiropas Parlamenta sasaukuma ievērību.
Otrā nodaļa
Citu valstiski svarīgu jautājumu risināšana
Jāuzsver, ka Latvijai nozīmīgu, ne-medicīnisku jautājumu apspriešanā laiku pa laikam esmu piedalījies visdažādākajās ES struktūrvienībās. Aicinājumu iesaistīties visbiežāk ieguvu no pārējiem Latvijas deputātiem EP, Latvijas Patstāvīgās pārstāvniecības, no ES akreditētajiem ministriju ekspertiem, kā arī tieši - no jautājumā ieinteresēto institūciju un organizāciju darbiniekiem Latvijā. Tā kā šo sanāksmju un diskusiju ir ļoti daudz, ir skaidrs, ka visās vietās notiekošo jautājumu apspriešanā visiem deputātiem nav iespējams piedalīties, tādēļ minēšu 5 galvenās un regulārās apspriežu vietas, kur ņēmu aktīvu darbību šo 5 gadu laikā:
- Eiropas Parlamenta Liberāļu un demokrātu grupa (ALDE grupa);
- Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komiteja (ENVI);
- Eiropas Parlamenta plenārsēdes Strasbūrā un Briselē;
- Baltijas jūras valstu darba grupa (Baltic Europe);
- Eiropas Parlamenta un Dienvidkaukāza valstu (Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas) parlamentārās sadarbības komiteja;
Eiropas Parlamenta un Horvātijas parlamentārās sadarbības komiteja
v Vēlreiz vēlos uzsvērt to vienprātību, kas dažādu Latvijai svarīgu politisko jautājumu apspriešanā, skaidrošanā un aizstāvībā Eiropas Savienībā ir vienojusi mūs - 8 Latvijas deputātus (izņemot T.Ždanoku) neatkarīgi no piederības politiskajai partijai un politiskajai grupai. Vairums politiski nozīmīgo jautājumu balsojuma projekti tika iepriekš saskaņoti, izvēloties Latvijai optimālāko variantu.
v Liberāļu grupas sēdēs sākotnēji sastapos ar vairāku kolēģu neizpratni un vāju orientēšanos Latvijas jautājumos, galvenokārt, saistītos ar milzīgo cittautiešu skaitu Latvijā un viņu tiesībām. Ar Latvijai klaji apmelojošu un naidīgu nostāju īpaši izcēlās itāļu komunists, kurš sākotnēji darbojās manis pārstāvētajā Liberāļu grupā, bet vēlāk to pameta, līdz beigu beigās pievienojās PCTVL partijas sarakstam, lai 2009.gada EP vēlēšanās startētu no Latvijas! Lai radītu kaut nelielu sapratni un izskaidrotu Latvijas situāciju Rietumeiropas deputātiem, kopīgi ar maniem bijušajiem kolēģiem Latvijas Ārlietu ministrijā sagatavojām detalizētu pārskatu par Latvijas neseno vēsturi un šodienas situāciju, un to 2005.gada martā izplatījām visiem Eiropas Parlamenta deputātiem.
v Lai atspēkotu EP izplatīto dezinformāciju par nepilsoņu stāvokli Latvijā, vairākām EP vadošajām amatpersonām dāvināju J. Ruslaki grāmatu par Latvijas apmelošanu (angļu valodā), kā arī vairākkārt uzstājos plenārsēdēs par šo jautājumu, pēdējo reizi vēl Strasbūrā 2009.gada 3.februārī. Līdzīgi rīkojos arī atbilstošu notikumu gadījumos Igaunijā, Moldovā, Gruzijā, kā arī ES - Krievijas attiecībās, sagatavojot Liberāļu grupas, kā arī piedaloties apvienoto politisko grupu kopējās rezolūcijās un uzstājoties plenārsēdēs.
v Atsaucoties uz Latvijas Zemkopības ministrijas aicinājumu, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejā izvirzīju jautājumu par pastāvošo nevienlīdzību ES tiešo maksājumu politikā "vecajās" un "Jaunajās" dalībvalstīs Francijas un Čehijas lauksaimniecības ministriem viņu valsts prezidēšanas laikā ES.
v 2006.gada aprīlī vadīju Eiropas Parlamenta ENVI komitejas delegāciju Horvātijā ar mērķi analizēt situāciju vides un sabiedrības veselības jomā Horvātijā pirmsiestāšanās periodā Eiropas Savienībā.
v Par vienu no Latvijai visnozīmīgākajām starppartiju darba grupām EP uzskatu Baltijas jūras valstu grupu (Baltic Europe), kurā darbojās EP pārstāvji no visām Baltijas jūras valstīm, arī es. Ikvienā Strasbūras plenārsēžu nedēļā notika šīs grupas sanāksme, kurā uzklausījām ekspertu viedokļus un apspriedām visdažādākos aktuālos politiskos, ekoloģiskos, saimnieciskos un citus jautājumus. Šajās kopīgajās sanāksmēs panācām arī ES speciālu budžetu vairāku projektu finansēšanai. Darba grupas darbībā Apvienotās Karalistes, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas deputātu aktivitātes pelna vislielāko atzinību.
v Mana izvēle līdzdalībai ES un Dienvidkaukāza valstu parlamentu sadarbības komitejā izskaidrojama ar līdzšinējo ieguldīto darbu veicinot Azerbaidžānas un Armēnijas uzņemšanu par pilntiesīgām dalībvalstīm Eiropas Padomē Latvijas prezidēšanas pusgadā, kad vadīju Eiropas Padomes ministru vietniekiem komiteju Strasbūrā. Neskatoties uz to, ka Eiropas Parlamenta sadarbība ietvēra visu trīs šī reģiona valstu parlamentus, zināmu iemeslu dēļ mūsu uzmanība galvenokārt bija pievērsta situācijai Gruzijā un ap to. Regulāri tikāmies ar Gruzijas vēstnieci Beļģijā, Gruzijas parlamenta pārstāvjiem, ministriem un prezidentu. Kopīgi ar mūsu sadarbības komitejas locekļiem apmeklējām Gruziju neilgi pirms karadarbības ar Krieviju notikumiem. Liberāļu grupas vārdā atkārtoti piedalījos EP kopīgo rezolūcijas priekšlikumu sagatavošanā par situāciju Dienvidosetijā (2006.gada 25.oktobrī) un par situāciju Gruzijā (2008.gada maijā un jūnijā. 2008.gada 7.maijā par Gruzijas jautājumu uzstājos arī parlamenta plenārsēdē. Liberāļu grupas vārdā centos vērst starptautiskās sabiedrības uzmanību uz Krievijas armijas klātbūtnes destabilizējošo lomu konflikta zonā. Aicināju ES Padomi un Komisiju panākt Krievijas "miera uzturēšanas" spēku nomaiņu ar citiem starptautiskiem miera uzturēšanas spēkiem. Komentēju arī Gruzijas varas iestāžu pieļautās kļūdas, kas saasināja iekšpolitisko situāciju. Jāatgādina, ka diemžēl jau 3 mēnešus vēlāk Gruzijā sākās karadarbība. 2009.gada februārī mūsu sadarbības komiteja noturēja atkārtotu sēdi Briselē, kurā analizēja Gruzijas iekšpolitisko situāciju pēc konflikta un karadarbības ar Krieviju.
Trešā nodaļa
Pateicība ģimenei
Esmu ļoti pateicīgs savai ģimenei, kas mani ir atbalstījusi visus šos garos gadus kopš darbojos diplomātijā un Eiropas Parlamentā. Lai arī darbs Eiropas Parlamentā nozīmē nemitīgu ceļošanu un, līdz ar to arī regulāru prombūtni no mājām, esmu centies pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar saviem mīļajiem. Ģimene man ir un vienmēr būs prioritāte.
Darbošanās laikā Eiropas Parlamentā pienāca mana un manas dzīvesbiedres Anitas Zelta kāzu jubileja (2006.gadā), kas tika atzīmēta arī ar bērnu un mazbērnu dāvināto ceļojumu uz Aksela Muntes vietām Kaprī salā Itālijā. Mūsu ģimene aizvadītajā laika posmā papildinājās vēl ar 3 mazbērniem, no kuriem viens pat paspējis kļūt par lielu slēpošanas mīļotāju, ejot sava tēva - mana dēla pēdās.
Pēcvārda vietā
Aizvadītie 5 gadi Eiropas Parlamentā ir bijis gan grūts, gan gandarījuma pilns laiks. Ikdienas darbā Liberāļu politiskajā grupā, specializētajās EP komitejās, veselības darba grupā un dažādajās interešu grupās ir iepazīta Eiropas Parlamenta struktūra un darbības principi. Darba procesā ir iepazīts ļoti daudz interesantu cilvēku un sadarbībā ar daudziem no viņiem tapuši Eiropai un Latvijai nozīmīgi projekti un dokumenti sabiedrības veselības nozarē.
Manuprāt lielākais sasniegums un EP deputātu galvenais nopelns ir fakts, ka neatlaidīgi, sperot soli pa solim, panācām ES Padomes un Eiropas Komisijas bieži deklaratīvā manierē pasniegto problēmu realizēšanu sabiedrības veselības interesēs. Darbojoties kopīgi, mēs nepieļāvām, ka ES Padome un Komisija neievērotu Kopienas līgumā paustās pamatprasības - "Veselība visās ES politikas jomās" un "veselība ir labklājība". Kā ENVI komitejas Veselības darba grupas pēdējā sēdē apgalvoja Eiropas veselības komisāre Androulla Vassiliou, "Eiropas iedzīvotāji ir pelnījuši labāku veselības aprūpi un to varēs panākt ciešāk sadarbojoties sabiedrībai, nacionālo dalībvalstu valdībām, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai un ES Padomei".
Kopīgais darbs ir aizsākts. Starptautiskā finanšu krīze draud iznīcināt iepriekšējos gados aizsākto un sasniegto. Mūsu kopējais uzdevums ir to nepieļaut meklējot un atrodot arvien jaunus risinājumus un iespējams arī finansēšanas avotus.
Eiropas Parlamenta jaunajam - septītajam sasaukumam būs ļoti būtiska loma šo mērķu īstenošanā. Latvijas sabiedrībai ir jāizlemj, kuram no sava vidus uzticēt līdzdalību Eiropas Parlamentā. Veselība ir viena no mūsu galvenajām vērtībām, tāpēc saudzēsim to un rūpēsimies par to laicīgi!