Ceļvedis pa pasaules pilsētām: Vīne

Vīne

Katrai pilsētai ir sava smarža. Mēdz uzskatīt, ka Vīne smaržo pēc rozēm. Iespējams, to pilnzieda mirkļos tā arī ir, taču brīžiem šķiet, ka Vīnei drīzāk raksturīgs tāds izteikts galējību aromāts. Turklāt tas ir tik spēcīgs, ka turpina reibināt atkal un atkal no jauna. Kāds tur brīnums, ka Vīne reizēm var tūristu iedzīt arī apjukumā. Neskaitāmie pilsētas slāņi un mēģinājumi tos atšķetināt, alkstot, piemēram, uzmeklēt, kā Vīni varētu būt redzējis Mocarts, Freids, Nīče, Klimts, Looss, Kokoška. Dižo impērijas galvaspilsētu ar krāšņi pompozo arhitektūru un Ādolfa Loosa modernisma Vīni. Vīni, ko iemieso filozofa Ludviga Vitgenšteina 1926. gadā māsai projektētā askētiskā, baltā konceptuālisma stila villa, aiz kuras plakātiem aplīmētās sētas šodien atrodas Bulgārijas Kultūras asociācija un Hudervasera Vīni. Neprātīgais, par Vīnes Gaudi dēvētā gleznotāja Fridriha Hundervasera uzburtais nams (1983-85) atrodas Lowengasse un Kegelgasse ielu krustpunktā un atgādina rotaļu māju no visa, ko vien bijis iespējams atrast mantu kastē. Turklāt apbrīnojamā kārtā tas vēl turas kopā. Īpaši dīvains tas šķiet vēlā vakara stundā, kad apkārt nezibina tūristu fotoaparātu klikšķi.

Un vēl jau ir arī Ādolfa Hitlera Vīne, kuru viņš jaunībā pielūdza, stundām ilgi apbrīnojot operu, parlamenta ēku un slaveno Ringa bulvāri, kas viņam esot šķitis kā brīnums no "Tūkstoš un vienas nakts pasakām". Hitlers Vīnē ieradās 17 gadu vecumā, alkdams Mākslas akadēmijā studēt arhitektūru. Pirmoreiz iestājeksāmenos izkritis, viņš Vīnē palika gadu - kaut viņa rīcībā bija tēva mantojuma nauda, viņš to no visiem slēpa, dzīvodams nabadzīgo kopmītnēs un iztiku pelnīdams, pārdodot ebreju tirgotājiem akvareļus ar Vīnes ainavām. Otrreiz izkritis iestājeksāmenos, viņš no Vīnes aizbrauca, to ienīzdams uz mūžu. Pēcāk Hitlers Vīnē bijis tikai vienu reizi - 1938. gadā, jau fīrera statusā. Vairāk lasiet: Vīne

Ko apskatīt

Savukārt viena no jaunās Vīnes spilgtākajām zīmēm ir Muzeju kvartāls. Tas tika atklāts 2001. gadā un ir astotā lielākā kultūras telpa pasaulē, kopumā aizņemot 60 000 kvadrātmetru teritoriju. Muzeja kvartāls izveidots rekonstruētā bijušo impērisko Hābsburgu dinastijas staļļu teritorijā, kuru vēsture iesniedzas 18. gadsimta sākumā. Monarhijai krītot, staļļi tika izsolīti un 1925. gadā kļuva par tirdzniecības mesu un izstāžu teritoriju. Tagadējā Muzeju kvartāla pārveides projektu realizēja arhitektu birojs Ortner&Ortner un tā spilgtākajiem objektiem pieder divi masīvie kontrastējošie "kubi". Baltais, kurā mīt prestižais Leopolda muzejs - ar izcilo 19. un 20. gadsimta Vīnes modernistu un austriešu ekspresionistu kolekciju. Un melnais, monolītais Mumok jeb Vīnes modernās mākslas muzejs, kas slavens arī ar savu unikālo 20. gadsimta mākslas kolekciju. Muzeju kvartālā atrodas arī izstāžu zāle Kunsthalle Wien, Vīnes arhitektūras centrs, alternatīvās mākslas centrs quartier21, bērnu muzejs/dažādu nodarbību centrs ZOOM Kindermuseum, šeit notiek festivāli - mākslas festivāls Wiener Festwochen, Vīnes kino festivāls Viennale, Starptautiskais dejas festivāls ImPulsTanz u.c. Tādējādi Muzeju kvartālam sevi pozicionējot kā vietu, kur sev būtisko atradīs gan elitāras mākslas, gan populārās kultūras interesenti. Vairāk lasiet: Vīnes muzeji

Kur paēst

Ar Vīni ir līdzīgi kā ar pūderslotiņu pucēt gadsimtus pārdzīvojušu kumodi - katrreiz no jauna atklājoties kādai rūpīgi izgrebtā vinješu raksta niansei. Tālab prātīgākais ir nemēģināt histēriski savilkt visus iespējamos tūristu ķeksīšus, bet vienu dienu vienkārši izvairīties no jebkāda strikta maršruta un ļauties neizskaidrojamajam pilsētas plūdumam. Rītu sākot, piemēram, ar kafejnīcas apmeklējumu. Tā ap desmitiem, ne agrāk. Galu galā, kafejnīcas jau arī ir Vīnes izgudrojumus, nereti dēvētas par vietējo otrajām mājām. Savus īstenos ziedu laikus tās piedzīvoja 19. un 20.gadsimta griežos, kad bija iecienīta sava laika intelektuālās elites satikšanās un sarunu vietu. Protams, laiki ir mainījušies, taču, Vīnē esot, joprojām iespējams šai sajūtai pieskarties. Vismaz mēģināt - tikt mazliet tuvāk tai pilsētai, kuras dzīves ritmam, neraugoties uz 21. gadsimta korekcijām, joprojām piedien vecas un kalpot atteikušās šķēres nevis izmest, bet noasināt no jauna. Vīnes leģendārāko kafejnīcu maršruts noteikti nav iedomājams bez Café Landtmann apmeklējuma. Atšķirībā no tūristu vidū daudz populārākās 1856. gadā durvis vērušās Café Central, kur pirms Pirmā pasaules kara iedzert kafiju un uzspēlēt šahu mēdza iegriezties Trockis, Café Landtmann joprojām šķiet saglabājusi to elegances auru, kas tai piemitusi kopš atvēršanas brīža. Savulaik te mēdza pulcēties vietējā buržuāzija un politiķi, leģendārāko apmeklētāju sarakstā minams gan Gustavs Mālers, gan Marlēne Dītriha un Romija Šneidere, taču visievērojamākā Cafe Landtmann noteikti ir ar faktu, ka Vīnē dzīvodams (no 1891. līdz 1938. gadam) te regulāri mēdza iegriezties psihoanalīzes tēvs Zigismunds Freids. Viņš parasti esot sēdējis galvenā salona tālākajā stūrī un tādējādi varējis vērot gan aiz loga esošo Ringu, gan apmeklētājus. Taču, ja Café Landmann tomēr valda mazliet glamūrs stīvums, Vīnes vēsturisko kafejnīcu plejādē īsteni šarmanta ir Café Hawelka. Tā atrodas vecpilsētā, izkārtne ir neuzkrītoša, taču te vienmēr ir tik pilns, ka nav kur adatai nokrist. Tās savulaik leģendārais īpašnieks Leopolds Havelka nodzīvoja teju līdz simts gadiem un kafejnīca joprojām pieder ģimenei. Laika nobružāti, sarkanbalti svītroti samta dīvāni, koka krēsli un sienu paneļi, pie sienām gleznas un vecas afišas; cigarešu dūmi, kas iesūkušies sienās, šķiet, no atvēršanas brīža. Kolorīta publika, kur vietējie sajaukušies ar leģendu pieskārienu medījošiem tūristiem. Pēdējos var atšķirt pēc tā, ka viņi gandrīz zibenīgi izdzer uz mazās metāla paplātes pasniegto kafiju, ziņkāri satraukti raugās apkārt, fotografējas, ķer mirkļus, mēģinot saprast vai tas, ko viņi lasījuši savos ceļvežos, atbilst patiesībai. Tad uzvelk mēteli un pazūd. Kaut ik pa laikam uzprišināta, šķiet, Café Hawelka nav pieredzējusi remontu kopš atvēršanas brīža. Un tiek uzskatīta par vienu no pēdējām īstenajām Vīnes kafejnīcām. Interjers ir leģendārā modernisma arhitekta Ādolfa Loosa skolnieku darbs. Pēc kara Café Hawelka pulcējās sašķeltās Vīnes intelektuāļi, rakstnieki un mākslinieki. Vienu sienu rotāja aktuālo izstāžu un izrāžu afišas, bet pārējās - Café Hawelka iecienījušo mākslinieku darbi, kurus īpašnieks esot iegādājies par tirgus cenām. Vīnē iegriežoties Café Hawelka apmeklējis gan Endijs Vorhols, gan Artūrs Millers u.c. Turpat netālu - nelielā baroka Fransziskanerplatz skvērā, kas nezin kāpēc mazliet atgādina Itāliju, atrodas Kleines Café. Iespējams, viena no mazākajām kafejnīcām Vīnē. Vienmēr pārpildīta - gan ļaužu, gan cigarešu dūmu. Tiesa, ja vien īpaši nepaveicas, tikt pie brīva galdiņa jums ir cerība tikai vasarā, kad tie izlikti arī ārpusē. Taču - mēģināts nav zaudēts... Taču, ja kārojas tādu īsteni izdevušās dienas akordu, īstā vieta, kurp doties, ir Ādolfa Loosa bārs. Tā pilnais nosaukums gan ir - Loos American Bar. Bārs atrodas pavisam netālu no Vīnes galvenās iepirkšanās ielas Kartner Strasse, un, kaut līdzās pazīstamu zīmolu izkārtnēm pamanāma arī norāde uz Loos Bar, šī noteikti nav vieta, kur varētu iemaldīties nejauši. 1908. gadā radītais modernisma arhitektūras klasiķa Ādolfa Loosa interjers joprojām ir absolūti autentisks. Un, kā tas raksturīgs izcilai klasikai, nekādi laika strāvojumi nav spējuši to ietekmēt. Bārs ir pavisam neliels, vien 27 kvadrātmetri - lete un trīs galdiņi, vienkāršs un vienlaikus izsmalcināti elegants interjers. Perfekti iemiesojot Loosa izteiktās funkcionalitātes konceptu arhitektūrā, kas uzsvērti likvidēja visu lieko, tādējādi kļūstot par pilnīgu pretmetu kādreizējai dekoratīvajai Vīnes buržuāzijas arhitektūrai. Tiesa, ja vēlaties pilnībā izbaudīt Loos Bar interjera detaļas, vislabāk te iegriezties kādā no tiem retajiem mirkļiem, kad bārs ir tukšs, piemēram, svētdienās ap pusdienas laiku... Vairāk lasiet: Vīnes restorāni

Kur iepirkties

Ja Vīnē esat sestdienā, labākā vieta, kurp doties jau pašā rīta agrumā, ir leģendārais Naschmarkt tirgus. Kaut tālab vien, ka līdzās tradicionālajam ikdienas tirgum, sestdienās te iekārtojies arī utenis. Naschmarkt ir arī viens no lielākajiem atvērtajiem tirgiem Eiropā, šajā vietā jau vairāk kā 100 gadus. Vietējie to dēvē par "pilsētas kuņģi" un sestdienās te ļaužu tik daudz, ka, šķiet, adatai nav kur nokrist. Līdzās vietējo zemnieku produkcijai, te atradīsiet gan Austrumu garšvielas, gan Vidusjūras un okeāna dzīļu jūras veltes. Visu iespējamo - augļus, dārzeņus, vīnu, sieru, olīvas, lavašu utt. Tieši blakus "iepirkšanās ielai" ir vēl otra - nosēta visdažādāko virtuvju ēstuvēm. Indiešu, ķīniešu, austriešu, turku, japāņu, grieķu, ēģiptiešu utt. Un tā - aptuveni 500 metru garumā. Ja kārojas, var rītu sākt arī ar austerēm un baltvīnu... Vairāk lasiet: Vīnes veikali

Lietas, kas jāizdara

Katru nedēļu vairākas reizes jau desmitiem gadu Vīnes Burg Kino tiek izrādīta pilsētas klasika - Kerola Rīda Trešais cilvēks (1949). Pa šīs filmas takām pat izstrādāti īpaši tūrisma maršruti. Filmas darbība notiek sašķeltajā pēckara Vīnē, kur plaukst un zeļ melnais tirgus, Donavā peld līķi, taču lielākajai daļai grandiozās pilsētas arhitektūras brīnumainā kārtā izdevies palikt neskartai. Pēc sena drauga, Harija Laima uzaicinājuma Vīnē ierodas amerikāņu bulvārromānu rakstnieks Martins. Pirmā, kas viņu sagaida, ir ziņa par drauga nāvi traģiskā negadījumā. Sākot to šķetināt, atklājas virkne film noir cienīgu līkloču, Laims (Orsons Velss), kas, kā noskaidrojas - bijis iejaukts penicilīna afērā, pārdodot to melnajā tirgū, izrādās dzīvs un viņa nāve - fikcija. Filmas kadri ir kā melnbaltas Vīnes pastkartes, fiksējot teju visus slavenākos objektus un vienlaikus unikālu pilsētsajūtu. Tajā iemūžināta arī slavenā Vīnes centrālā kapsēta, kamerai pārslīdot Bēthovena un Brāmsa pieminekļiem. Un Vīnes dzīvesstila asinsritē neiztrūkstošais buržuāziskā glamūra šiks. Mirklī, kad Laima draudzene Anna, atklājot viltojumu pasē, tiek lūgta doties uz iecirkni, viens no policistiem panāk viņu kāpnēs: "Te jūsu lūpukrāsa, jaunkundz."

Par sava veida Vīnes simbolu kļuvusi Martina un Laima izskaidrošanās epizode leģendārajā pilsētas panorāmas ratā, kas atrodas Prātera parkā. Atrakciju parks te tika izveidots jau 19. gadsimtā, panorāmas ratu atklājot 1897. gadā - par godu Franca Jozefa kronēšanas jubilejai. Kaut šodien te atrodamas arī laikmetīgākas atrakcijas, šai vietai joprojām piemīt tāds drusku banāli spocīgs īstums.  Rats ir 65 metrus augsts un sver 430 tonnas. Tā kabīnes ir sarkani, numurēti, koka tramvajiem līdzīgi vagoniņi, kas griežas ļoti lēni, vienu pilnu riņķi veicot apmēram desmit minūtēs.  1897. gadā atrakciju parkā tika izveidoti arī Eiropā pirmie "amerikāņu kalniņi". Lai arī cik banālas jums nešķistu šāda veida atrakcijas, līdzīgi kā ar Parīzes Eifeļa torni - vienreiz ar panorāmas ratu ir jāizbrauc. Tas darbojas jebkurā gadalaikā un Vīnes panorāma ir lieliska - kaut nenoliedzami papildus pievienoto vērtību šai atrakcijai piešķir filma Trešais cilvēks.Vairāk lasiet: Vīnes kultūras afiša