Kultūra 2011: gada zīmīgākie notikumi  (13)

2011. gadā Rīgā durvis vēra mākslas muzejs "Rīgas birža", kas būs pievilcīga vieta mākslas, mūzikas un citām kultūras norisēm, kā arī laba papildu izglītošanās vieta Latvijas mākslas akadēmijas, kas šogad atzīmēja savu 90. pastāvēšanas jubileju, studentiem.

Latvijas teātros 2011. gadā pirmizrādes piedzīvoja daudzi spilgti iestudējumi, tāpat arvien skaļāk sevi apliecināja dažādi alternatīvie un neatkarīgie teātri – "Dirty Deal teatro", Ģertrūdes ielas teātris, "Nomadi" un citi.

Vēstursiks Vāgnera "Dievu mijkrēšļa" iestudējums, Kārļa Padega simtgadei veltītie pasākumi, Nobela prēmijas laureātu vizītes Rīgā ir tikai dažas no šī gada spožākajām kultūras dzirkstīm Latvijā.

2011. gads bijis raženu svinību pārpilns, apaļas jubilejas un cienījamo gaviļnieku godināšana sekoja viena otrai.

Gada sākumā – 12. janvārī suminājām Maestro Raimondu Paulu, kurš šogad atzīmēja savu 75 gadu jubileju. Plašākas svinības tika rīkotas pāris dienas vēlāk, kad "Arēnā Rīga" izskanēja vērienīgs Maestro autorkoncerts, taču izcilajam pianista un komponista svētkiem pieskaņojās dažādas kultūras iestādes un kolektīvi janvāri pārvēršot par īstenu Raimonda Paula mēnesi. Skanīgākā jubilejas dāvana cienījamajam māksliniekam bija Pjotra Avena fonda dāvinātais Stainway flīģelis, ko savukārt Raimonds Pauls atdāvināja Latvijas Radio studijai.

Šogad 26. maijā apaļu jubileju – 70 gadus svinēja arī mūžam jaunais komponists Imants Kalniņš. Īpašā jubilejas gaisotnē izskanēja "Imantdienas", tika atjaunota leģendārā rokopera "Ei, jūs tur!", LNO jubilejāru godināja ar koncertuzvedumu "Spēlēju, danciju!", bet pats komponists intervijā portālam "Delfi" atklāja, ka viņaprāt skaistākā skaņa ir sievietes papēžu atbalsis uz marmora grīdas un politika ir viena netīra lieta.

Par sirsnīgu, sen nebijušu visu Latvijas teātru ļaužu kopā sanākšanu šogad izvērtās režisora Oļģerta Krodera 90. gadu jubilejas svinības. Nozīmīgā svētku diena joprojām strādājošajam latviešu teātra vecmeistaram apritēja 9. augustā, kad Valmieras teātris Rīgas viesizrāžu ietvaros Nacionālajā teātrī nospēlēja režisora vienu no izcilākajiem iestudējumiem – Šekspīra "Karali Līru". Savukārt īpašā dzimšanas dienas uzvedumā Krodera aktieri Valmieras teātrī pulcējās rudens pusē.

Šī gada jubilāru vidū īpaši godināts tika arī kinorežisors, scenārists - populārāko un sirsnīgāko pašmāju filmu autors Jānis Streičs. Par godu jubilejai izdarījām gandrīz neiespējamo – no visām tautā mīlētajām Streiča filmām noskaidrojām pašu, pašu populārāko – un tā, protams, ir filma "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", otrajā un trešajā vietā atstājot tādu latviešu kinoklasiku kā "Cilvēka bērns" un "Teātris".

Īpaši sumināts šogad tika arī viens no starptautiski atzītākajiem latviešu komponistiem Pēteris Vasks, kurš 16. aprīlī atzīmēja 65. jubileju. Viņa zīmē šogad izskanēja daudzi koncerti un muzikālie cikli, tai skaitā arī pirmais Rīgas festivāls, kas astoņos koncertos piedāvāja daudzveidīgu, pirmatskaņojumiem bagātu programmu.

Tāpat īpaši godināmo jubilāru vidū šogad bija džeza dziedātāja Olga Pīrāgs, latviešu estrādes mūzikas leģenda Alnis Zaķis, dzejnieks Knuts Skujenieks, kā arī diriģents Edgars Račevskis.

2011. gadā apritēja 90. gadi kopš Latvijā pastāv sava profesionālā vizuālās mākslas izglītības iestāde – Latvijas Mākslas akadēmija.

"Teiksmainajai sarkano ķieģeļu pilij Esplanādes laukumā - pēc Vilhelma Bokslafa projekta pašā 20. gadsimta sākumā uzceltajai Rīgas biržas apvienības komercskolas ēkai - mākslinieki esot "uzlikuši aci" vēl pirmajā lielinieku laikā," tā par Mākslas akadēmiju rakstīja žurnāls "Dizaina studija". Tiesa, pirmie akadēmijas gadi aizvadīti dažādās telpās, bet šodienas akadēmijas ēkā mākslinieki ievācās 1940. gadā, kur ar daļēju pārtraukumu II Pasaules kara laikā darbojas līdz pat mūsdienām.

Svinot akadēmijas jubileju, notika vairākas izstādes un pasākumi, bet par būtiskāko atskaites punktu LMA gadskārtai tika nolikta pirmā Mākslas akadēmijas balvas pasniegšana. Simbolisko zelta kronīti un naudas balvu svētku reizē saņēma gleznotāja Džemma Skulme, mākslas vēsturniece Laima Slava un gleznotājs Jānis Avotiņš.

Septembris 2011. gadā atnāca silts, saulains un sauss. Pēc vasaras izklaidēm ļaudis atgriezās pilsētā un likās nocietušies pēc kultūras baudīšanas. Tāpēc gada devītais mēnesis citu starpā īpaši jāizceļ ar tā blīvo kultūras programmu, kurā varēja apjukt gan kino, gan dzejas, gan skatuves mākslas piedāvājumā. Septembrī, kā nu jau vismaz piecu gadu garumā ierasts, ļaudis devās pavadīt radošu bezmiega nakti laikmetīgās mākslas forumā "Baltā nakts", vecajā kinoteātrī "Palladium" tika atklāta jauna koncertzālē, kā arī norisinājās vairāki, jau par neatņemamu galvaspilsētas kultūras dzīves vaibstu, kļuvuši festivāli.

Šogad pirmo reizi gandrīz paralēli norisinājās abi lielākie Latvijas kinofestivāli "Baltijas pērle" un "Arsenāls", kas iepriekš teritorijas veiksmīgi bija sadalījuši notiekot katrs katru otro gadu. Plašā un rūpīgi atlasītā kinofilmu programmā bija gan pirmizrādes, gan pārbaudītas vērtības, gan svaigi un provokatīvi atklājumi. Vēl tam visam pa vidu bija iespraucies Baltijas Dokumentālo filmu forums... nu pasakiet, tik, ka Latvijā nekas nenotiek!

Festivāla 'Baltijas pērle' atklāšana

Tikmēr kamēr kino mīļi pārskaitīja latus maciņā kārtējai biļetei, visdažādākajās spēles telpās laikmetīgās teātra mākslas cienītājus pārsteidza festivāls "Homo Novus", piedāvājot gan pašmāju režisoru svaigākās ieceres, gan ārzemju viesu skatuves eksperimentus.

'Homo Novus' izrādes

Tāpat septembra vidū tradicionāli tika aizvadītas ikgadējās Dzejas dienas. Ar moto "Dzeja, nepadodies!" notika vismaz 30 dažādi oficiālie pasākumi, bet, kā jau tas ierasts, dzeja visdažādākajos pasākumos tika skandēta ikvienā bibliotēkā, skolā un literatūras mīļotāju pulciņā.

'Dzejas dienas 2011'

Vizuālajā mākslā 2011. noteikti var dēvēt par Kristapa Ģelža gadu. Viņa vārds, lai arī iepriekš latviešu mākslā labi zināms, šogad iemirdzējās īpaši spoži.

2011. gada februārī tika pasniegta otrā Purvīša balva, kur līdzās visnotaļ spēcīgiem konkurentiem, līdz šim lielāko un prestižāko apbalvojumu Latvijas mākslā saņēma Kristaps Ģelzis.

Savā pateicības runā Ģelzis bija lakonisks, norādot, ka svarīgi ir nevis tas, kurš ir pirmajā vietā, bet gan tas, kurš ilgāk "skrien".

Pāris mēnešus vēlāk, maijā Kristaps Ģelzis devās uz Itāliju, lai piedalītos Venēcijas biennāles 54.starptautiskajā mākslas izstādē, kur, pārstāvēja Latviju ar ekspozīciju "Mākslīgais miers / Laikmetīgā ainava".

"Kristaps Ģelzis Venēcijas biennālē parāda latviešu mākslu kā iederīgu daļu pasaules laikmetīgās vizuālās mākslas ainavā, bez kuras kopaina nebūtu pilnīga," tā izstādes atklāšanas runā teica tā brīža kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (V)

"Patlaban man iestājies risks iegūt pašapmierinātības cirvi pāri galvai. Balvas ieliekam plauktā, jo no tām mākslas darbs labāks nekļūst. Bet, protams, zaļās gaismas dažos krustojumos parādās," tā par saviem panākumiem un nākotnes iespējām pēc Venēcijas biennāles intervijā "Latvijas Avīzei" teica Kristaps Ģelzis.

Vēl šogad mākslas grāmatu plauktos iegūla Annas Iltneres grāmata par Kristapu Ģelzi, bet numismāti slavēja viņa veidoto grafisko dizainu Rīgas Doma 800. gadu jubilejas monētai.

2011. gada pašā sākumā pie klausītājiem nonāca jaunās koklētājas Laimas Jansones un režisora Olafa Okonova kopīgi veidotais CD-DVD izdevums "Sidrabs", kas noteikti pieminams, kā viens no neparastākajiem tautas mūzikas ierakstiem šogad. Tas apvieno tradicionālu kokles spēli ar spožām, mūsdienīgām improvizācijām un jūtīgu filmētu dabas vērojumu.

"Pirms pusotra gada izdzirdēju enerģijas tīrradni, meiteni, kura saaugusi ar kokli. Tur nebija ne miņas no žēlabām. Jaunība, spars un dzirkstošs svaigums! Šī meitene pa piecām stundām dienā kopš 12 gadu vecuma spēlējusi, līdz spēj izteikt visas savas emocijas caur šo instrumentu, improvizējot aizvērtām acīm. Viņu sauc Laima Jansone," tā par koklētāju stāstīja režisors un izdevuma idejas autors Olafs Okonovs. "Pirms gada nolēmu ierakstīt Laimas decembra noskaņu improvizācijas profesionālā skaņas studijā un nofilmēt fantastiskās kokles spēles tehnikas tuvplānus. Katram skaņdarbam atradu vizuālu turpinājumu dabā un pilsētas gaismās."

Koncertprogrammas un ieraksta nozīmīgums tika novērtēts ne tikai Latvijā. Laima Jansone šī gada oktobrī bija pirmā Latvijas mūziķe, kuras uzstāšanās tika iekļauta lielākā un ietekmīgākā pasaules mūzikas gadatirgus WOMEX oficiālajā programmā, pēc kuras jaunā mūziķe saņēma sajūsmas pilnas atsauksmes.

"Biju pārsteigts par to, ko dzirdēju, un esmu pilnīgi pārņemts no tā," tā pēc Laimas Jansones uzstāšanos WOMEX komentējis Upsalas koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Magnuss Bekstrems. "Dzīvē daudz nācies klausīties kokļu spēli, taču nekad neesmu dzirdējis šāda veida spēlēšanu. Biju fascinēts – Laima spēlēja tik inovatīvi, tik radoši, tik mākslinieciski! Domāju, ka tieši šāda muzicēšana, kāda dzirdama šeit, WOMEX, patlaban ir visas mūzikas pasaules visdinamiskākā daļa, un koncerts, ko nupat noklausījāmies, to skaidri parāda. Daudzi uztver šo tautas mūziku kā kaut ko senu un apnicīgi tradicionālu, putekļaini vēsturisku, turpretim man ir stingra pārliecība, ka viss būtiskākais patlaban notiek tieši pasaules mūzikas jomā."

Vairāk par Laimas Jansones uzstāšanos WOMEX Oresta Silabrieža reportāžā no Kopenhāgenas šeit.

"Ir skumji. Tomēr ir reizē arī tāda gaiša sajūta, jo ir padarīts milzīgs, grandiozs darbs," tā sarunā ar portālu "Delfi" dienā, kad Latviju pāršalca ziņa par Maestro Imanta Kokara aiziešanu mūžībā, teica vokālā pedagoģe un kādreizējā kamerkora "Ave Sol" soliste Anita Garanča.

Taču vēl 2011. gada vasarā abi dvīņubrāļi Imants un Gido Kokari nosvinēja kopīgu 90 gadu jubileju un viņus par grandiozo darbu Latvijas koru kultūras labā godināja Dziesmu svētku estrādē koncertā "Meistars.Dziesma.Leģenda". Abi cienījamie kungi stājās goda vietā pie virsdiriģenta pults, lai diriģētu dziesmas no latviešu kormūzikas zelta fonda.

Ar miltāru godu Maestro Imants Kokars tika izvadīts no Doma baznīcas, bet ar ierakstu no Dziesmusvētkiem Imants Kokars "atvadījās" no saviem koriem un visas latviešu tautas, vēl pēdējo reizi ar video starpniecību vairākiem tūkstošiem sanākušo diriģējot "Gaismas pili" pie Brīvības pieminekļa.

Atpazīstamību un panākumus 2011. gadā īpaši stiprināja arī latviešu komponists Ēriks Ēšenvalds, kura ieraksti un sacerējumi ne tikai guva plašu atzinību, bet arī nodrošināja viņam stipendiju vienā no visprestižākajām pasaules augstskolām - Kembridžas Universitātes, Trīsvienības koledžā.

Šī gada martā Lielbritānijā, neatkarīgās izdevniecības "Hyperion Records" paspārnē klajā tiks laists Ešenvalda skaņdarbs "Passion and Resurrection" ("Kristus ciešanas un augšāmcelšanās"), kas tapis pēc Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" pasūtījuma un savu pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 2005. gadā 8. Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā. Savukārt ierakstā to atskaņo britu koris "Polyphony" tā dibinātāja, diriģenta Stīvena Leitona vadībā. "Polyphony"

Burtiski pāris nedēļas vēlāk Latvijas medijus sasniedza ziņa, ka Ešenvalds ieguvis stipendiju Kembridžas universitātē, kur turpmākos divus gadus būs rezidējošais mākslinieks. Komponists šobrīd jau ir nodevies radošajam darbam vienā no pasaules senākajām un izcilākajām universitātēm, iesaistoties tās dzīvē un komponējot. Kā pēc stipendijas saņemšanas komentēja pats komponists: "Nav noslēpums, ka šī vēsturiski un intelektuāli nozīmīgā vieta atvērs jaunu lapaspusi manā radošajā darbā un būs kā skrejceļš manas mūzikas skanējumam tālāk pasaulē."

Trīsvienības koledža ir dibināta 16. gadsimtā, un tās absolventu vidū ir tādi izcili mākslas un zinātnes pārstāvji kā Īzaks Ņūtons, Frensiss Bēkons, Lords Bairons, Alfrēds Tenisons, Ludvigs Vidgenšteins, Vladimirs Nabokovs u.c.

"Viņa, protams, ir no Latvijas!" šādi un līdzīgi vārdi ārvalstu presē izskanēja šoruden pēc soprāna Marinas Rebekas debijas Donnas Annas lomā Ņujorkas Metropolitēna operā, uzsverot muzikālo talantu skaitu, kas pēdējo gadu laikā no Latvijas veidojuši spožu starptautisko karjeru slavenākajos pasaules opernamos un koncertzālēs.

Šogad plaši izskanēja arī latviešu operas dīvas Kristīnes Opolas vārds – viņa debitēja Milānas "La Scala", Britu Karaliskajā operā un Valensijas operā, bet īpaši cildināts tika viņas sniegums iestudējumā "Nāra" Bavārijas Valsts operā, par kuru šī gada februārī viens no lielākajiem laikrakstiem Bavārijā "Abendzeitung" pasniedza "Gada zvaigznes" balvu.

"La Scala" opernamā izrādē "Turandota" 2011. gada aprīlī debitēja arī latviešu soprāns Maija Kovaļevska, bet jūlija beigās pasaules operas teātros labi pazīstamā zvaigzne iepriecināja Siguldas operas svētku apmeklētājus izrādē "Jevgēņijs Oņegins".

Ģimenes pieauguma dēļ, klusāks šis gads bijis mecosoprānam Elīnai Garančai, tomēr noteikti pieminēšanas vērts ir operas "Anna Boleina" krāšņais iestudējums Vīnes valsts operā, kur 2011. gada aprīlī Garanča kopā ar krievu dziedātāju Annu Ņetrebko spoži atveidoja abu vēsturisko sāncenšu Džeinas Seimūras un Annas Boleinas lomas.

Ne mazāk panākumiem bagāts gads ir bijis kungiem – dažādos Eiropas opernamos pieprasīts bijis basbaritons Egils Siliņš, kurš 17. decembrī ar koncertu Latvijas Nacionālajā operā atzīmēs savu 50 gadu jubileju. Tomēr kā nozīmīgākais Siliņa sasniegums 2011. gadā atzīmējama debija Londonas Koventgārdena teātrī galvenajā lomā Riharda Vāgnera operā "Klīstošais holandietis".

Starptautiski pazīstamais diriģents Andris Nelsons savam balvu klāstam piepulcēja Vācijas fonoakadēmijas prestižo balvu "Echo Klassik", Baltijas Asamblejas balvu, kā arī augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā -"Lielo mūzikas balvu" par starptautiskiem sasniegumiem un Latvijas vārda daudzināšanu pasaulē.

Tāpat Latvijas vārdu pasaulē nesa arī tenors Aleksandrs Antoņenko, debitējot Londonas Karaliskajā operā sezonas atklāšanas izrādē, diriģents Ainārs Rubiķis, kurš ieguva Zalcburgas festivāla jaunā diriģenta balvu, kā arī latviešu izcelsmes diriģents Mariss Jansons, kurš ar savu Amsterdamas "Concertgebouw" orķestri bija izvirzīts "Grammy" balvai divās kategorijās.

Pavisam vienkārši – teātra izrādes, kas palika prātā ar pēcgaršu un publikas šūmēšanos, viedokļu dažādību un nedalītu sajūsmu.

'Krāsainās pasakas'

Meikšāna "Krāsainās pasakas" pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada janvārī, saņemot visai pretrunīgas atsauksmes.

Portāla "Delfi" teātra apskatniece Dita Eglīte par izrādi rakstīja: "Koši un latviešu teātrī neierasti dinamiski pēc Imanta Ziedoņa "Krāsainajām pasakām" izrādi pieaugušajiem ar bērniem iestudējis Viesturs Meikšāns (scenogrāfs Reinis Suhanovs). Un uzsvars šoreiz tiešām ir uz pieaugušajiem, bet gana vērtīgs un aizraujošs piedzīvojums tas būs arī skolas vecuma bērniem." Savukārt kāda "Delfi" lasītāja komentāros uzdeva jautājumu "Ko lai šajā izrādē dara tie skatītāji, kam Ziedonis ir tuvāks par Meikšānu?"

'Oblomovs'

Pirmās ugunskristības guvis Ķelnē, arī Rīgā jauno sezonu JRT, 2011. gada rudenī atklāja režisora Alvja Hermaņa iestudētais Gončarova "Oblomovs" ar Gundaru Āboliņu vai Ģirtu Krūmiņu galvenajā lomā.

"Šo robežstāvokli ir ļoti grūti satvert pat ar mākslas līdzekļiem un cilvēki to vienmēr ir vērtējuši ļoti pretrunīgi – vieniem tas ir acīmredzams slinkuma un gribas trūkuma iemiesojums, citiem aiziešana no bezjēdzīgas kņadas un rosīšanās, ar kuru mēs aizpildām savu dzīvi, un, manuprāt, tieši šī motīva ambivalence ir bijis pats spēcīgākais stimuls A. Hermaņa iecerei," tā par "Oblomova" iestudējumu rakstīja Normunds Akots.

'Lūgšana resnajai tantei'

2011. gadā arvien plašāku publikas ievērību guva Nacionālā teātra "O!kartes Jaunā zāle", kas turpināja īstenot savu misiju – parādīt Nacionālo teātri jaunā gaismā. Tur 21.aprīlī pirmizrādi piedzīvoja Pētera Krilova iestudējums "Lūgšana resnajai tantei", kuras pamatā ir Džeroma Deivida Selindžera grāmata "Frenija un Zūijs". Jau rudens pusē, tradicionālajā "Spēlmaņu nakts" ceremonijā "Lūgšana resnajai tantei" tika atzīta par labāko sezonas izrādi, bet tās veidotājs Pēteris Krilovs saņēma labākā režisora balvu.

Rēzijas Frīda un Marlēna

Dailes teātrī 2011. gadā tika iestudētas divas savā ziņā līdzīgas izrādes – tās vēstīja par dižām sievietēm, sava laikmeta ikonām – izcilo meksikāņu gleznotāju Frīdu Kalo un kinozvaigzni Marlēnu Dītrihu. Un abas šīs cienījamās dāmas uz skatuves iedzīvināja Dailes teātra prīma Rēzija Kalniņa.

"Varbūt tas skanēs mazliet familiāri, bet pēc izrādes gribas teikt: Tev izdevās, Rēzij... Visi Frīdas skaistie un rūgtie dzīves mirkļi uz skatuves bija "izblēdīti" liktenim, pie kam azartiski pārvēršot dzīvi spēlē un otrādi. Tie, kas nepieķersies atsevišķu mākslinieces rakstura īpašību personiskai patikai vai nepatikai, to noteikti sajutīs," pēc izrādes "Es - Frīda Kalo" rakstīja teātra kritiķis Normunds Akots.

Savukārt krietni kritiskāka savā vērtējumā par mūziklu "Marlēna" bija teātra kritiķe Dita Eglīte: "Rēzija Kalniņa tik perfekti izslīpējusi Marlēnas tēla ārējo formu, ka nav atstāta vieta pat vienai nejaušai emocijai vai personīgam pārdzīvojumam. Tiesa gan, neveiksmīgs kruķis izrādījies dramaturģiskais materiāls, kurā dominē atstāstījums un dzejas rīmes. Bet es ticu, ka Rēzija Kalniņa noteikti ir starp tām aktrisēm, kura mierīgi varētu iestudēt arī telefona grāmatu ar sevi galvenajā lomā. Šoreiz aktrise, šķiet, vēlējusies simtprocentīgi iemiesoties vairuma priekšstatā par Marlēnu, it kā nemaz nemēģinot caur šo lomu stāstīt arī par sevi."

DDT +NT = 'Visi mani prezidenti'

2011. gada pavasarī par interesantas sadarbības sākumu paziņoja Nacionālais teātris un neatkarīgais "Dirty Deal Teatro", kā rezultātā tapuši jau divi iestudējumi, no kuriem pirmais – Valtera Sīļa "Visi mani prezidenti" "Spēlmaņu nakts" ceremonjā saņēma balvu kā labākais latviešu dramaturģijas iestudējums.

"Delfi" kritiķes vērtējumā iestudējums saņēma maksimālo piecu zvaigznīšu skaitu un nedalītas simpātijas. "Radošajai komandai izdevies atrast ideālu toņkārtu un formu, kādā par Latvijas prezidentiem (un prezidentūru vispār) runāt. Iestudējuma dramatiskais materiāls būvēts, balstoties gan uz faktiem, gan uz neierobežotajām iespējām tos interpretēt, turklāt – neko nepadarot ne melnu, ne baltu," tā par izrādi rakstīja Dita Eglīte.

'Heda'

Viens no neparastākajiem gada iestudējumiem Latvijā, ko pēc Heinrika Ibsena lugas "Heda Gablere" motīviem veidoja jaunie režisori Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs. Ne velti iestudējums "Spēlmaņu naktī" saņēma īpašu speciālbalvu par uzdrošināšanos un neparastu risinājumu.

Izrādes, kura tika spēlēta vienā no Andrejsalas angāriem, unikalitāte slēpās tās scenogrāfijā, kuru veidojis jaunais scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Pirmo reizi Latvijas teātra vēsturē bija uzprojektēts un uzbūvēts "Hedas" nams trijos stāvos, kur katram skatītājam paredzēta vieta pie īpaša lodziņa, sniedzot unikālu iespēju Latvijas radošajiem jauniešiem realizēt savu ambiciozo projektu un pieteikt sevi kā jaunus uz izaicinājumiem gatavus māksliniekus sabiedrībā.

'Arī gudrinieks pārskatās'

Viens no gada spilgtākajiem Nacionālā teātra lielās zāles iestudējumiem – Mihaila Gruzdova iestudētā Aleksandra Ostrovska "Arī gudrinieks pārskatās" ar aktieri Artusu Kaimiņu galvenajā lomā.

"Mihaila Gruzdova jauniestudējums "Arī gudrinieks pārskatās" Nacionālajā teātrī ir eleganti asprātīga un stilā ieturēta izrāde par mums un šo laiku, kurā dzīvojam. Krievu klasiķis Aleksandrs Ostrovskis radošo grupu iedvesmojis īstam spēles teātrim, lai gaumīgā krāšņumā kā spogulī izgaismotu tikumus un netikumus, gudrību un muļķību, dzīves azartu un vilšanos ideālos," par izrādi rakstīja Dita Eglīte.

'Ragana'

2011. gadu noteikti var saukt par aktrises Ineses Kučinskas gadu – vairākas balvas, tai skaitā arī "Spēlmaņu nakts" kritiķu atzinība un tituls "Sezonas labākā aktrise", kā arī virkne spilgtu lomu Liepājas teātrī.

Īpaši jāatzīmē DžDž Džilindžera iestudētā Karla Šēhera "Ragana". Lugas un izrādes centrā izvirzīta sieviete, viņas apzinātās un neapzinātās vēlmes. Spilgti tiek atklāts, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nokļuvis kaislību varā. Izrādes veidotāji akcentējuši - noteiktos apstākļos jebkurā sievietē var pamosties ragana.

"Mūsdienās cilvēks ir iemācījies aizslēpties aiz vairākām sejām, viņš ir pieņēmis kaut kādas sabiedrības nospraustās normas. Šajā izrādē iekšējie pārdzīvojumi netiks slēpti, viss tiks spilgti demonstrēts," par lomu sacīja aktrise Inese Kučinska.

'Orfejs pazemē'

Oļģerta Krodera ilgi lolotais sapnis, beidzot iestudēt Tenisija Viljamsa "Orfeju pazemē" beidzot realizējās Valmieras teātrī ar Krišjāni Salmiņu galvenajā lomā.

"Krodera jaunākais iestudējums "Orfejs pazemē" valdzina ar režisoram raksturīgo rāmi mierīgo pasaules uztveri. Tenesija Viljamsa drāmai šķietami ļauts ritēt bez īpašiem pārsteigumiem, atklājumiem un katastrofām," raksta teātra apskatniece Dita Eglīte, tomēr kritizējot Krišāņa Salmiņa galvenā varoņa interpretāciju, "Emīla Zilberta mūzika ir pārāk skaista, lai es noticētu, ka tā tiešām nāk no Krišjāņa Salmiņa atveidotā Vela dvēseles dzīlēm, jo manu acu priekšā visu izrādes laiku ir nesimpātisks Narciss. Tādējādi mūzika un nedaudz flegmatiskais Salmiņa Vels ar truli aizmiglotajām acīm šķiet divas nošķirtas pasaules."

'Pūt, vējiņi!'

Izrāde - pārsteigums, kuru lielākā daļa gaidīja ar bažām – pārrakstīts Rainis, Kārļa Lāča mūzika un Aisha Baibiņas lomā. Tomēr visiem skeptiķiem nācās vilties, jo DžDž. Džilindžera iestudējums saņēma gan publikas ovācijas, gan kritiķu atzinību par drosmīgo un izdevušos klasiskā latviešu dramaturģijas darba risinājumu, bet Liepājas teātrī "Pūt, vējiņi!" būs trumpis un pārpildītas zāles garants vēl vairākās sezonas uz priekšu.

"Dažkārt par lieliskiem aktierdarbiem saka: "režisors nomiris aktieros". Par režisoru Dž. Dž. Džilindžeru tas tika teikts, piemēram, saistībā ar izrādi "Marija Stjuarte" Dailes teātrī. "Pūt, vējiņi!" liek domāt, ka režisors šoreiz "nomiris" mūzikā. Režisors Dž. Dž. Džilindžers un horeogrāfe Inga Krasovska ļāvušies Kārļa Lāča mūzikas krāsainajai maģijai, kura sevī apvieno gan tautas dziesmu motīvus, gan jaudīgu simfonisko skanējumu, gan dziļi skumjas melodijas, gan dienvidnieciski trakus ritmus. Mūzika izteiksmīgi pasaka priekšā – kas notiek, ko varoņi jūt, ko grib, kāpēc nespēj…" rakstīja portāla "Delfi" izrāžu recenzente.

'Gals'

Vēl viens Nacionālā teātra iestudējums, kas šogad izpelnījās gan kritiķu, gan skatītāju, gan arī kolēģu uzslavas. Aktieri spēlē aktierus un spēlē izrādi.

Piecas zvaigznītes un sekojošs komentārs "Delfi":"Pats aizraujošākais šajā uzvedumā ir mēģināt saprast, kurā brīdī kurš ir kurš, uzminēt, kuras ir aktiera domas un kuras - "aktiera"… Teksts ir ārkārtīgi blīvs gan ar klišejām par teātri, gan ar reāli atpazīstamām sajūtām un īstumu. Ja vien teātri esam ar mieru uzskatīt par īstu. Taču, ja aktieri spēlē tik meistarīgi, vitāli, aizrautīgi un atraktīvi, ne mirkli nešauboties par to, ko viņi dara, tad tas ir visīstākais teātris, kādu vien var iedomāties, un man kā skatītājam sagādā milzīgu gandarījumu."

'Amadejs'

Skaudības postošo dabu un seno konkurences cīņu starp sava laikmeta dižgariem Mocartu un Saljeri uz Dailes teātra skatuves spoži iemūžināja aktieri Artūrs Dīcis un Artūrs Skrastiņš, ko iestudēja viesrežisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas.

"Pītera Šefera luga "Amadejs" ir labs materiāls, lai aktualizētu skaudības drausmo dabu, Mocarta ģenialitāti un Artūra Skrastiņa talanta mērogu. Vērojot britu režisora Jana Villema van den Bosa iestudējumu Dailes teātrī, rodas pat sajūta, ka Artūrs Skrastiņš vienlaikus varētu nospēlēt abus galvenos varoņus – gan Mocartu, gan Saljēri. Jo īpaši ņemot vērā skatuves stāsta nosacītību un to, ka pagaidām Artūra Dīča Mocarts vēl nav tikpat spēcīgs pretspēlētājs," tā par vienu labākajiem 2011. gada Dailes teātra iestudējumiem portāla "Delfi" rakstīja teātra kritiķe Dita Eglīte.

Svinot Rīgas 810. jubileju, 2011. gadā galvaspilisēta saņēma visbrīnišķīgāko dāvanu – jaunu muzeju, vēsturiski nozīmīgā ēkā Rīgas biržā.

Filigrāni atjaunotajās telpās kopš 2011. gada augusta durvis vēris Ārzemju mākslas muzejs, ko nu pazīstam kā Mākslas muzeju "Rīgas birža". Izstādes, brīnišķīga pastāvīgā ekspozīcija, koncerti un neskaitāmas izglītības programmas – tā ir tikai daļa no tā, ko muzejs piedāvā Rīdziniekiem un pilsētas viesiem.

Muzeju atklāja Venēcijas stikla mākslas iedvesmota starptautiska izstāde, kurās ekspozīcijā bija iekļauti arī latviešu mākslinieku Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbi. Līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai bija izstādīta arī ekskluzīva ķīniešu porcelāna kolekcija, kā arī mūsdienu latviešu mākslinieku darbi.

Vēl tumšākajā rudens mēnesī novembrī uz jauno muzeju atceļoja vissenākais ārzemju mākslas muzeja eksponāts – Ēģiptes mūmija, tādējādi papildinot daudzveidīgo "Rīgas biržas" kolekciju.

2011. gada novembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja unikāls iestudējums - Riharda Vāgnera opera "Dievu mijkrēslis" Viestura Kairiša režijā, ar kuru LNO noslēdza Vāgnera tetraloģijas "Nībelunga gredzens" iestudēšanu.

Jau zināms, ka godinot Riharda Vāgnera 200. jubileju, 2013. gadā LNO izrādīs tetraloģiju pilnībā - pirmo reizi vairāk nekā 100 gadu laikā.

"Dievu mijkrēšļa" kopējais izrādes garums ir septiņas stundas, tajā piedalās divi orķestri un virkne operas zvaigžņu. Pēc skatītāju vārdiem – laiks šajā iestudējumā pazūd un septiņas stundas paskrien kā viens mirklis.

Līdzās "Dievu mijkrēšļa" pirmzirādei, LNO 2011. gadā piedāvāja arī vairākus citus spilgtus jauniestudējumus, no kuriem īpaši jāizceļ Bruno Skultes "Vilkaču mantiniece", kas bija šī darba pasaules pirmizrāde. Tāpat spilgtāko pirmizrāžu vidū nedrīkst aizmirst neparasto iestudējumu jeb multimediālo operu "Kara daba" ar Latvijas Radio kora piedalīšanos.

Savukārt portāla "Delfi" lasītāji par sezonas labāko jauniestudējumu atzina Aika Karapetjana veidoto izrādi "Seviļas bārddzinis"

Fotomirkļi no LNO izrādēm 'Vilkaču mantiniece', 'Seviļas bārddzinis' un 'Kara daba'

Latvijas Gāzas balva operai

Šogad Literatūras gada balva tika aizvadīta Knuta Skujenieka zīmē, kurš 2011. gadā atzīmēja 75. jubileju. Cienījamais atdzejotājs, tulkotājs un dzejnieks šogad tika sveikts par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā.

Portālā "Delfi" mēneša garumā varēja iepazīties ar viesiem Latvijas Literatūras gada balvas nominatiem un izlasīt fragmentus no nominētajiem darbiem. Ceremonijā, kas 2011. gada maijā norisinājās Spīķeru koncertzālē par gada labāko oriģinālliteratūras darbu tika atzīts Liānas Langas dzejas krājums "Vilkogas", bet par labāko tulkojumu tika sumināta tulkotāja Māra Poļakova par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels". Par gada labāko debiju atzina Osvalda Zebra darbu "Brīvība tīklos", bet nedalītu publikas sajūsmu ieguva Latviešu literatūrā neparastais noslēpumainā autora Viļa Lācīša darbs "Stroika ar skatu uz Londonu".

Knuts Skujenieks un Latvijas Literatūras gada balva

Ar plašu pasākumu programmu 2011. gada rudenī tika atzīmēta izcilā latviešu gleznotāja Kārļa Padega 100. jubileja.

Apgāds "Neputns" laida klajā Jāņa Kalnača monogrāfiju "Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs", bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vēl līdz pat 2012. gada 15. janvārim būs aplūkojamas divas Padega izstādes Baltajā zālē – "Trauslais izaicinājums", bet Mazajā zālē – "Padegs un pilsoniskā madāma".

Ar šīm izstādēm noslēgsies ievērojams posms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dzīvē – tā durvis tiks slēgtas līdz pat 2014. gadam. Lai jau jaunā kvalitātē pēc rekonstrukcijas vērtu durvis 2014. gadā sveicot Rīgu kā Eiropas Kultūras galvaspilsētu.

Kārļa Padega jubilejas laiks LNMM

2011. gadā Rīgu pagodināja veseli divi Nobela prēmijas literatūrā laureāti, turklāt viens no tiem – zviedru dzejnieks Tomass Transtremers Rīgu apmeklēja īsi pēc prestižā apbalvojuma saņemšanas.

2011. gada aprīlī Rīgā viesojās 2009. gada Nobela prēmijas laureāte vācu rakstniece Herta Millere, kura Rīgā lasīja fragmentu no sava romāna "Elpas šūpoles". 2011.gada martā apgāds "Zvaigzne ABC" laida klajā šī romāna tulkojumu latviešu valodā.

Zviedru dzejnieku Tomasu Transtremeru ar Rīgu saista sena draudzība ar vairākiem latviešu literātiem. Tieši tāpēc cienījamais literāts, pēc Nobela prēmijas saņemšanas, Rīgai vizīti neatteica un ieradās uz sava dzejoļu krājuma latviskās versijas prezentācijas pasākumu.

Tomasa Transtremera dzejas krājuma atvēršanas pasākums Rīgā

2011. gada teātra balvas pasniegšanas ceremonija "Spēlmaņu nakts" bija īpaša visiem bijušajiem Jaunatnes teātra aktieriem un kolektīva galvenajam režisoram Ādolfam Šapiro, kurš līdz ar Nacionālā teātra aktrisi Astrīdu Kairišu tika godināts par mūža ieguldījumu Latvijas teātra attīstībā.

Šapiro Latvijā bija ieradies pirmo reizi kopš 1992. gada, kad tika slēgts Jaunatnes teātris. Balvu simboliski pasniedza bijušās Jaunatnes teātra ēkas "iemītnieki" tagadējā Jaunā Rīgas teātra aktieri Baiba Broka un Vilis Daudziņš. Režisoru sveica arī bijušies Jaunatnes teātra aktieri.

Šapiro, kurš pāris dienas pirms "Spēlmaņu nakts" tika godināts ar Trīszvaigžņu ordeni, uzsvēra ka balva ir visiem, kas strādājuši Jaunatnes teātrī.

"Tagad es saprotu, kas ir galvenais dzīvē – galvenais ir ilgi dzīvot!" rezumēja pazīstamais mākslinieks.

'Spēlmaņu nakts 2011'

2011. gads zīmīgs arī ar to, ka gandrīz vienlaikus iznākušidivi Korāna latviskojumi – vienu radījis dzejnieksun atdzejotājs Uldis Bērziņš, bet otru - komponists Imants Kalniņš.

Pēc tam, kad Latvijas sabiedrība bija tikusi pie diviem Korāniem viena gada laikā, noticis tematisks pasākums "Kādēļ latviešiem vajadzīgs Korāns?". Kamēr viens Korāna latviskotājs Uldis Bērziņš dalījās pārdomās par vairāk nekā desmit gadus ilgo darbu pie Korāna tulkojuma, grūtībām un gandarījumu, ko viņam sniedzis šis process, pieredzējušais tulks Boriss Manzerovs runāja par problēmām, kādas rodas, strādājot ar arābu valodu, un kādas, visticamāk, piemeklē ikvienu, kurš arābu valodā rakstīto un runāto mēģina iztulkot latviski.

Pasākuma viesu vidū bija arī Arābu kultūras centra priekšsēdētājs Hosans Abu Meri, kurš pārstāvēja Latvijā dzīvojošo arābu kopienu un no sava redzes punkta vērtēja Korāna iznākšanu latviski, tā lomu integrācijas procesā un tolerances veidošanā.

Pieredzē dalījās arī no kristietības islāmā pārgājusi latviete Inese Tepeorena, bet to, vai iepazīšanās ar Korānu un tam sekojošie procesi varētu nopietni apdraudēt latvisko identitāti un Eiropas kristīgās vērtības, skaidroja luterāņu mācītājs un Lutera Akadēmijas pasniedzējs Guntis Kalme.

Tā kā pasākuma rīkotāji uzsvēra, ka "gribētos domāt par Korāna lomu mūsu dzīvē", pieminot tik būtiskus pavērsienus kā jaunvārdu paliekošu ienākšanu latviešu valodā, ietekmi latviešu literatūrā, iespēju labāk iepazīt visai maz zināmo islāma civilizāciju, mošeju parādīšanos Rīgas panorāmā un islāma iedzīvošanos 21.gadsimta Latvijā, nav izslēgts, ka arī tuvā vai tālākā nākotnē pie lasītājiem nonāks vēl kāds Korāna latviskojums.