Lai gan varētu šķist - liela muiža, vai latviešu tauta izmirs vai ne, ja pēc 21.decembra tāpat pasaules vairs nebūs, tomēr Latvijas publiskā sfērā šogad dominēja pretējs ieskats - proti, Gada process nr.1 noteikti ir daudzveidīgās un daudzslāņainās rūpes par demogrāfijas jautājumiem.
Protams, ka Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās līkne nav nekāds jaunums. Demogrāfija pēdējos gados ir bijusi viens no būtiskākajiem jautājumiem Latvijas politikā - atceramies kaut vai Latvijas Pirmās partijas programmu, Ainaru Baštiku īpaša bērnu lietu ministra postenī, "māmiņu algu" iedibināšanu, utml.
Tomēr tieši šogad par demogrāfijas problēmu skaudri atgādināja apkopotie pērn notikušās tautas skaitīšanas rezultāti: emigrācijas un zemās dzimstības rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits atgriezies 1959.gada līmenī.
Liela daļa no tā, ko pēcāk lēma varasvīri, saistās ar skarbās atklāsmes sekām. Pirmkārt, tika domāts par emigrējušo tautiešu mājup aicināšanas plānu, jo, kā rāda pētījumi - katrs ceturtais emigrants vēl varētu nosvārstīties un braukt mājās.
Kā jau varēja paredzēt, saaktivizējās tie, kam šķiet - demogrāfijai visvairāk traucē sašķobījušās tradicionālās vērtības. Te cīņa tika uzsākta pret abortiem, un pret Labklājības ministrijas sagatavotu mācību līdzekli bērnudārziem, kā meitenēm iejusties zēnu lomā un otrādi.
Gada nogalē demogrāfijas jautājums pat sašķobīja valdības koalīciju, jo par papildus naudu demogrāfijai asi iestājās Nacionālā apvienība. Viss beidzās laimīgi - naudu tautas ataudzes veicināšanai piešķīra. Jautājums paliek - vai tie, kas negrib bērniņus, tagad šā visa dēļ tos sagribēs.
Ir cilvēki, kuriem gluži vienkārši veicas, un ir pat veselas valstis, kurām gadās tieši tāpat. Latvijas varasvīri sagribēja, lai Latvija 2012.gadā iekļautos Māstrihtas kritērijos, un hlabic! - tā arī notika! Tas nozīmē, ka visticamāk 2014.gada 1.janvārī Latvija varēs pievienoties Eirozonai.
Tomēr socioloģiskās aptaujas rāda: ne visiem valsts iedzīvotājiem šķiet, ka tas ir pareizs un labs solis. Un šādu cilvēku intereses aizstāv politiskās partijas, kuras gada nogalē sāka virzīt ideju - par eiro ieviešanu jārīko referendums.
Mīļais "Delfi" lasītāj, tu zini, kas ir Nacionālais attīstības plāns? Iespējams, ka zini, bet socioloģiskās aptaujas rāda, ka puse valsts iedzīvotāju par tādu neko nekad nav dzirdējuši.
Nacionālais attīstības plāns paredz, ka pēc nepilniem desmit gadiem mēs dzīvosim daudz labāk. Ar šāda plāna izstrādāšanu šovasar nodarbojās daudzi talantīgi domātāji valsts pārvaldē, bet vēlāk rudenī no tautas masām tika saņemti vēl ap 1000 priekšlikumu, ko tajā vēl vajadzētu ierakstīt. Tomēr tik un tā vismaz dažām gudrajām galvām parlamentā joprojām šķiet, ka tur kaut kas nav sarakstīts pareizi.
Atliek vien cerēt, ka Latvijas cilvēki mācēs uzcelt laimīgu nākotni pat ar nepilnīgu Attīstības plānu. Tas ir ļoti svarīgi, jo šis gads pierādīja, ka pagaidām Pasaules Laimes reitingā vēl mums ir, kur augt, kā arī to, ka daudziem šķiet - padomju laikos gan bija laba dzīve!
Daudziem jau piemirsies, bet 2012.gada februārī notika bēdīgi slavenais referendums par to, vai krievu valodai pienākas otras oficiālās valodas statuss Latvijā. Par spīti nepielūdzamajai statistikai, kas liecināja, ka vispār nav iespējams savākt tādu otrās valodas cienītāju skaitu, lai referendumam būtu jelkāda nozīme, situācija pati par sevi tā sadusmoja latviešus, ka referenduma iznākums izrādījās pamatīgs "pret".
Varasvīriem nu kaut kā bija jāizrāda, ka nonākšana līdz referendumam ir skumīga padarīšana, tāpēc īsi pēc referenduma daudz tika runāts par nepieciešamību saliedēt sabiedrību, tomēr tas ātri vien aizmirsās. Līdz ar to jūtamākie referenduma rezultāti izrādījās fakti, ka pamatīgs skaits latviešu vairs principiāli neatbild, ja tos uzrunā krievu valodā, kā arī daudzās sarkanbaltsarkanās lentītes pie krūtīm rudenī valsts svētku nedēļā.
Nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas. Rīgu, kuras ekonomiskais un sociālpolitiskais iespaids ir teju puses valsts vērts, vēlas kontrolēt gan tie, kas jau ir pie varas, gan tie, kas vēlas Rīgas atslēgas pārņemt savā īpašumā. Tāpēc var teikt, ka 2012.gads jau pagāja nākamgada vēlēšanu zīmē.
Rīgas mērs Nils Ušakovs visiem spēkiem cenšas rādīt, ka ir labs saimnieks, bet ar to var gadīties par maz, lai "Saskaņas centrs" saņemtu arī latviešu elektorāta balsis, jo grūti Ušakovam piedot balsojumu par krievu valodu ziemā notikušajā referendumā.
Atklāts ir arī jautājums, vai latviešu vēlētājs būs vilināms ar tādu partneri kā Andris Ameriks, kurš uz LPP/LC drupām šogad nodibināja "Gods Kalpot Rīgai", un vēlāk tika paziņots par abu politisko spēku - "saskaņiešu" un "god-kalpotnieku" kopīgo sarakstu.
Tomēr pārējām "latviešu partijām" ir bail, ka Ušakovs vēl četrus gadus turpinās turēt Rīgas atslēgas. Tāpēc rudens pagāja, domājot, ko tādu kreptīgu likt pretī - piemēram, "Vienotība" izšķīrās par Sarmīti Ēlerti.
Vilhelms Bušs reiz rakstīja rīmes par nedarbu, kas tiek steigts, kamēr iepriekšējais vēl nav beigts. Tāpat ar Latvijas krievu kopienu. Vēl rasa nebija nožuvusi uz smilgām pēc referenduma par otru valsts valodu, kad Tatjana Ždanoka un citi aktīvisti jau steidza vākt parakstus par referendumu, kas paredzētu piešķirt pilsonību visiem nepilsoņiem. Centrālā vēlēšanu komisija nolēma, ka šāds likumprojekts nav laižams tālāk, un ir savu viedokli gatavi aizstāvēt Satversmes tiesā.
Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš nospēlēja nozīmīgu lomu referendumā par otru valsts valodu, paziņoja, ka referendums par pilsonības piešķiršanu gan nav nepieciešams.
"Cik ilgi viņi mūs kaitinās?" nodomāja latviešu intereses pārstāvošie varasvīri, un nolēma, ka referendumus turpmāk jārīko tikai tad, ja iepriekš savākts pamatīgs parakstu skaits. Tas šķita drusku antikonstitucionāli, tāpēc kādu laiku prezidents Andris Bērziņš svārstījās šādu likumu izsludināt, līdz arī par šo tēmu acīmredzot, viss nonāks Satversmes tiesā.
Bez tā, ka izmirstam, šogad publiskajā sfērā ļoti aktuāla kļuva vēl viena stratēģiska problēma: ko darīt, lai nesanāktu, ka bagātie kļuvuši pavisam bagāti, bet nabagie pavisam nabagi.
Rudens pusē plašas diskusijas izraidīja prezidenta Andra Bērziņa teiktais, ka, iespējams, pētījumi par nabadzību Latvijā nav gluži korekti. Lai gan prezidents, visticamāk, vēlējās norādīt tikai uz ēnu ekonomikas īpatsvaru, kas palielina daļas sabiedrības "de facto" turīgumu, no miljonāra mutes tas, protams, bija traktējams kā neiedomājama augstprātība un sacēlās liela ažiotāža.
Tikpat ļoti tautas masas saskumdināja labklājības ministres Ilzes Viņķeles skaidrojums, kāpēc Latvijas pensiju sistēma nevar būt labvēlīga PSRS laikos strādājušajiem.
2012.gads atstās kaunpilnas pēdas Latvijas likumsargāšanas vēsturē. Visu gadu Iekšlietu ministrija nebeidza stīvēties ar privāto partneri fotoradaru uzstādīšanā. Visa radaru ieviešanas un neieviešanas hronika apkopota šeit.
Lietas būtība - privātais partneris nespēja un nespēja panākt, lai darbojas visi līgumā paredzētie radari. Bet Latvijas valsts nespēja un nespēja likt punktu un lauzt līgumu. Vienubrīd ministrija pat taisījās atpirkt radarus no tā paša "čakarētāja", kas radīja sabiedrībā viegli saprotamu sašutumu.
Radarus neatpirka, un līdz ar to pagaidām uz Latvijas ceļiem gaidāms "bezradaru posms".
Šī Gada procesa būtība īsumā ir tāda: augstskolām ir izdevīgi, ka visi domā - tajās tiek izglītoti gudri speciālisti, kas ir ļoti noderīgi Latvijas valstij. Jo par to valsts šīm izglītības iestādēm izdala finansējumu.
Toties mums - nodokļu maksātājiem un / vai topošo studentu vecākiem - ir svarīgi noskaidrot, kurās augstskolās ir tādas studiju programmas, kuras nekam neder, jo tādām nevajadzētu izdalīt finansējumu. Ja nu izrādās tā, kā gada sākumā pauda pats izglītības ministrs Roberts Ķīlis - ka visa izglītības sistēma ir uz pūšanas robežas?
Ar īpaša pētījuma palīdzību tika mēģināts noskaidrot vājās studiju programmas, taču pētījuma rezultāti neiepatikās daļai augstskolu, kuru sašutumu pauda Rektoru padome vairākkārt, pieprasot izglītības ministra demisiju.
Daļa sabiedrības jau bija paspējusi aizmirst, ka Zatlera Reformu partija pērn Saeimas vēlēšanās ieguva tik daudz balsu tāpēc, ka solīja nesaudzīgi cīnīties pret oligarhu ietekmi. Ziemā drusku tika papurinātas ostu valdes, taču vēlāk plašāka sabiedrība nekādu īpašo cīņu vairs nevēroja.
Lai novērstu šo nepilnību, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs kādu dienu paziņoja, ka prasīs no oligarha Aivara Lemberga paskaidrojumus "par šokējošu saimniekošanu". Ventspils mērs atbildēja ar to, ka iesūdzēja ministru tiesā "par jautājumu ignorēšanu".