Vaļņu iela. Kādreiz te bija Kamielis, tīri patīkama dzertuvīte. Sen tas viss, protams, jau nonācis vēstures mēslainē. Pretī slāj trīs tēva dēli ar žvinguli galvā, smagiem vārdiem mutē un alus pudelēm rokās. Viens apstājas, lai pačurātu. Pārējie tā kā taisās uz dziedāšanu. Jā, jā, sarkan mana alus kanna līdz pašam vecumam, daiļa mana līgaviņa līdz pašam dibenam. Ir dzirdēts. Pudelē izkrīt no rokas un saplīst pret bruģi. Līgaviņas vietā tiek pieminētas pērkamas sievietes un mātes drāzēji.
Es atceros šīs acis. Kaut arī tās ir zilas, tās šķiet tumšākas par vistumšāko bezdibeni. No tām nāk spēks, kurš salauž, pakļauj un iznīcina. Tikai es to vēl nesaprotu. Jo esmu tikai apaļīga tīnīte ar sārtiem vaigiem un briest sākušiem pupiņiem. Kura vēl nesen staigāja sarkanās kokvilnas zeķubiksēs un ar lentām matos. Kurai mēnešreizes pagaidām ir tikai nepatīkams apgrūtinājums. Nevis iepriecinošs notikums, kas apliecina, ka kārtējās palaidnības ne ar ko sliktu nav beigušās…Viņš ir fizkultūras skolotājs, ar antīku torsu un modernu treniņtērpu. Pārāk stiprs, lai es spētu viņam pretoties, pārāk agresīvs, lai es iedomātos saukt palīgā. Mana nevainība paliek tur, uz zāles stūrī kaudzē sakrautiem netīriem paklājiem. Vai matračiem. Nezinu, kā pareizi sauc šos plāceņus, kuri lēkšanas disciplīnās palīdz izvairīties no sasitumiem. Viņa acīs ir bezdibenīgs tukšums. Nespēju atcerēties, kā viņu sauca.
Esmu iestāstījusi sev, ka tikai sakopšu matu mežiņu, kurš pēdējo mēnešu laikā strauji sakuplojis. Esmu pat sameklējusi mazās manikīra šķērītes. Tās man liekas piemērotas šādai nopietnai nodarbībai. Bet mani pirksti nevēlas knibināties ar šķērītēm. Viņiem ir citi plāni. Atveras istabas durvis un telpā iebrāžas Magone. Draudzene, no kuras man nav noslēpumu. Uz kuru varu paļauties priekos un bēdās. Viņa grib man palīdzēt. Viņas pirksti ir maigāki par manējiem. Viņas lūpu sārtās ziedlapas ir maigākas par manējām. Magone mani reibina un iemidzina. Katrs varētu sev vēlēties tādu enģeliski blondu miega peli. Reizēm mēs spēlējam vārdu spēles. Magone angliski ir gandrīz tāpat kā lelle franciski. Poppy un Popee. Mana maigā lellīte. Par fizkultūras skolotāju viņa pagaidām neko nezin…
Protams, neviens manā istabā neiebrāžas. Kaut gan Magone ir daiļa kā cēzara Nērona blondā bārbija, kuru arī sauca par Lelli. Ir decembris, bargais Nērona mēnesis, Jūlija un Augusta mēnešu sīkās palaidnības ir palikušas atmiņās un no vecākiem rūpīgi slēptas dienasgrāmatas lapaspusēs. Tur es arī atrodu viņa vārdu. Dainis. Muskuļi, treniņtērps un tiem laikiem absolūta ekstra – devītais žigulis. Tikai daudz vēlāk es uzzinu, ka fiziskās audzināšanas skolotājs ir tikai oficiālā darba vieta. Patiesībā viņam ir daudz prastāka nodarbošanās, kas raksturīga daudziem bijušajiem sportistiem. Viņš ir neformālo spēka struktūru darbinieks. Vienkāršs bandīts. Ziemassvētkos viņš mani ved uz ‘’Magdalēnu’’. Viens no kooperatīvu laika dārgākajiem Rīgas krogiem, ja neskaita valūtas bārus. Uzvārdu dienasgrāmata neglabā. Liekas, bija kaut kas čangalisks. Smelters vai Čevers.
Var jau būt, ka es nedaudz pārspīlēju. Mana nevainība nepalika uz paklājiem fizkultūras zālē. Varbūt tā palika uz pūkaina persiešu paklāja Magones plašā dzīvokļa lielajā viesistabā. Mēs aizmūkam no pēdējās stundas, lai paskatītos mākslas vingrošanu. Japāņu televizora milzīgais ekrāns rāda Dienvidkorejas olimpiādi. Magones māte bieži braukā pa ārzemēm. Labi dzīvot neaizliegsi…Magones vecākais brālis palūdz viņu aiziet uz veikalu. Viņa paklausīgi ceļas un iet. Uz mani nepaskatās. Viņas acis es tobrīd neredzu. Neredzu arī viņa acis. Viņš mani ir pēkšņi satvēris no aizmugures. Paklājs smaržo pēc kaut kā nepazīstama. Viņa elpa smaržo pēc cigaretēm. Tikai pēc daudziem gadiem Magone man izstāstīs, ka patiesībā viņš nebija tās vecākais brālis, bet patēvs. Un ka arī viņai ir atmiņas par košā paklāja rakstu. Patiesībā…Patiesība nav vibrators, to var visur iestūķēt…
Vai šai pasaulē vispār eksistē patiesība…Mēs nepārtraukti melojam saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Stāstam bērniem, ka jābūt čaklam, labam un godīgam, citādi dzīvē nekur tālu netiksi. Ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti…Solām mūžīgu mīlestību kādam, ko uz mirkli iekārojam, radām leģendas par tristaniem, romeo un jevgeņijiem, izoldēm, džuljetām un tatjanām. Spējam aizfantazēties pat līdz tam, ka kāds šai pasaulē varētu būt nācis arī dot, nevis ņemt. Labi vismaz, ka baiku sacerētājiem pietiek prāta atzīt, ka šāds pārcilvēks var būt cēlies tikai no svētā gara, nevis no konkrēta divkājaina tēviņa sēklas. Kāpēc gan es nevarētu nedaudz pamelot pati sev? Par Magones patēvu, kam alerģija pret prezervatīviem, par Daini, kam treniņtērps un svilpīte kaklā…Atcerējos arī uzvārdu. Dainis Beičers. Tas puišelis pazemes pārejā droši vien kāda cita viņa grēka auglis. Tādas acis var mantot tikai no viņa. Kļūda te pilnīgi izslēgta…
Bet varbūt mana nevainība palika Hījumā salas kadiķu audzēs, kur mēs ar Magoni bijām ekskursijā, kad sala vēl skaitījās pa puses slēgta pierobežas teritorija. Tajās zaļajās sūnās, kurās, no grupas nomaldījušās, gulšņājām un prātojām, cik labi būtu dzīvot uz neapdzīvotas salas. Līdz parādījās robežsargu patruļa divu šķībacainu, ar automātiem bruņoti tipu izskatā. No kuriem dienesta pakāpē augstākais lika mums izģerbties, lai varētu mūs pārmeklēt un pārbaudītu, vai neesam imperiālistu iesūtītas diversantes. Starp kadiķiem auga lācenes un vaivariņi, no kuru smaržas reibst. Un pēc tam mocās ar sāpošu galvu. Armijas bobiks mūs aizveda atpakaļ uz salas centrālo miestu, no kura gan atmiņā nav palicis nekas. Pat ne kolhoza ēdnīca ar kunkuļainu plūmju sulu vai pasta nodaļa ar pussprāgušu telefona automātu. Toties lācenes un vaivariņi kā iegravēti smadzeņu rievās. Kopā ar mūsu apģērba gabaliem, kas baloja sūnās kā leduskalni okeānā. Magones mežģīņotā veļiņa un manas ‘’Rīgas tekstila’’ kokvilnas bikšeles.
Manā ķermenī sajaucas sperma, smegma, asinis un gļotas. Sprādzienbīstams maisījums. Īsts Molotova kokteilis. Patiesībā sprādziens bija vakar. Man zvanīja Magones māte. Viņai bija ko teikt…Magone uz maniem telefona zvaniem neatbild. Pie mātes un ‘’vecākā brāļa’’ viņa vairs nedzīvo. Zēni mēdzot ap savām jūtīgākajām vietiņām knibināties, vēl esot mātes klēpī. Par meitenēm nekas tāds nav dzirdēts. Māte un meita ir konkurentes jau no ieņemšanas brīža. Un konkurentam savas vājās vietas nedrīkst atklāt. Vīriešiem ar dēliem droši vien ir vieglāk. Pavisam elementārs atjautības uzdevums – uz ko skatīsies divdesmitpiecgadīga sieviete? Uz vīrieti ap 40 vai viņa dēlu vidusskolnieku? Uzminējāt? Tagad padomāsim par nedaudz citādu situāciju – 25 gadīgs puisis, kundze ar 40 un viņas meita, kas šuj vidusskolas izlaiduma kleitiņu…Un ja meitai vēl gadījusies bezkaunīga draudzene?
Uz Teātra ielas kāds alternatīvi ģērbies pusaudzis ar aerosolu krāso uzrakstu uz jaunbūves sētas. ‘’Veikalu jau pietiek’’ vai kaut ko līdzīgu. Pie viņa pienāk vīrs no objekta apsardzes un kaut ko pārliecinoši saka ar kreiso roku. Vienkāršās patiesības pārsteigts, jaunulis noveļas blakus žogam. Sargs vēl šo to piebilst ar kāju. Tad, pārliecināts, ka ir izskaidrojis puisim viņa rīcības nepareizību, aizslāj gar žogu. Es to visu vēroju pa logu. Man nav šaubu, ka Dainis darītu tāpat. Magones patēvs arī. Par robežsardzes virsnieku vispār nav šaubu.
Mēs ar Magoni sēžam pie kamīna un dzeram rīta tēju. Magone mocās ar depresīvām pārdomām par tūkstošiem likteņa pabērnu, kam dzīve paiet trūkumā un smagā darbā, lai kāds cits varētu ēst brokastīs ikru maizītes. Es atceros, kā vakar abas mēģinājām tulkot fragmentu no Sorokina. Tātad – tolstij – resns. Boļšoi – liels (bet varbūt garš). S bagrovim šankrom – ar sārtu sifona čūliņu. S prjanim zapahom. Te nu mēs apjūkam. Vienīgais mums zināmais līdzīgais termins ir prjaņiki. Atūdeņotie cepumi. Cepumu aromāts laikam nav tas, ko autors domājis, aprakstot galvenā varoņa fantāzijas… Tas nav arī stāsts par teliņu un sāls gabaliņu, ko Magone pirms daudziem gadiem man pusčukstus stāstīja pēc laukos pavadītas nedēļas. Telēns sāli gatavs laizīt stundām. Kolhoza meičas manai draudzenei iemācījušas, ka sāls gabalu var turēt plaukstā. Bet var arī citādi. Nu, jā – TUR…
Dzīvoklis pieder Plakim. Viņš ir Magones draugs ar Grieķijas izcelsmi, Sorbonnas izglītību un Krievijas vienkāršību. Viņš sirsnīgi smējās, Klaipēdas jūras muzejā stāvot pie akvārija un vērojot mazu, plakanu zivtiņu, kas latviski saucas plicis, bet lietuviski ‘’plakis’’. Tik pat sirsnīgi viņš smējās, nejauši atradis kādu bērnu grāmatiņu par zivtiņām un ūdens dzīvniekiem, kurā bija stāstiņš ‘’Iedomīgā vīķe’’. Saņēmis ielūgumu uz inaugurācijas balli, viņš Francijas vēstniekam kā labu joku stāsta savu versiju par trim zelta zvaignēm, kas simbolizē ‘’Les trois points plus importants de caractere Leton – vanite, stupidite, venalite’’. Vēstnieks smejas. Vispirms par joku, pēc tam par blakus stāvošajiem iedzimtajiem, kuri arī smejas. Jo grib izlikties, ka ir sapratuši…Plakis visiem sola, ka pabeigšot savus biznesa projektus un uzrakstīšot memuārus. Nodaļai par piedzīvojumiem pie Baltijas jūras viņš jau ir izdomājis nosaukumu. 1000 un viena maksts.
Filoloģiskas nekrietnības Plakim ir raksturīgas. Pat tad, ja teksts valodā, kura nav dzimtā. Reiz, kad mēs ar Magoni viņu stiepšus stiepjam uz mājām pēc kāda pasākuma, kurā bijis daudz Metaxas, viņš pēkšņi pamana plakātu ar aicinājumu nemēslot mežā un piedraudējumu palikt par cūku. Solīdajā biznesmenī pamožas dumpīgs tīnis. Nez no kurienes viņam pēkšņi rokā aerosola balons. Viņš aizstāj vārdam ‘’mežā’’ pirmo burtu ar citu. Tad nosvītro ‘’cūku’’ un tā vietā uzšņāpj ‘’tēvu’’… Un smiedamies aizstreipuļo.
Plakis ir sašutis par Hollandera filmu, kurā apgalvots, ka katra otrā sieviete Baltijā ir kādu pārgulējusi par atlīdzību. Viņš nolamā Hollanderu par politkorektu meli un apgalvo, pa patiesais cipars ir nevis 50%, bet gan 99,9%. Pēc tam sāk skaidrot savu teoriju par to, ka pasaulē ir tikai divi veidi, kā kaut ko sasniegt. Pārdot savu ķermeni vai pārdot savas smadzenes. Vienīgā starpība, ka smadzenes pārdot esot higiēniskāk. Bet tā kā sievietēm smadzeņu parasti neesot, tad… Magone pavaicā, cik reizes viņam nācās savu pakaļu pārdot, lai izsistos miljonāros. Plakis smaida…
Magone ir stāvoklī. Vēl pāris mēnešu un Plakim būs mantinieks. Vienīgi viņš spītīgi neatzīstas, kurais pēc skaita. Plakis sēž manā virtuvē, rāda man sonogrāfijas bildes, dzer savas dzimtās zemes konjaku un stāsta, cik viņam grūti. Jo bail nodarīt pāri Magonei vai bērniņam. Un tāpēc seksa nekāda…Par spīti izdzertajam konjakam es saprotu, uz ko tiek virzīta saruna.
Plakis vis nav plakans. Viņš ir resns un smags. Viņš smaržo pēc cigāriem un egoisma. Toties beigās sajūta ir tāda, it kā manī būtu atkorķēta silta šampānieša pudele. Tikai tagad es aptveru, ka paklājam manā miteklī ir gandrīz tāds pats raksts, ka Magones viesistabā.