Cilvēka mūža pirmā cikla pirmais posms ir no tā "ieņemšanas" un embrija stāvoklim līdz 7 gadiem. Šajā agrās bērnības posmā cilvēkbērna personībai tiek ielikti pamatu pamati, kurus veido gan ģenētiskie faktori, gan vecāku realizētā tā saucamā audzināšana. Nākamais krasais personības attīstības posms, (kurā sakarā ar skolas gaitu sākšanos būtiski mainās psiholoģiskā situācija) no 7 līdz 14 gadiem veido intelekta pamatus un iedīgļus nākamajai iespējamai inteliģencei. Šajā posmā liels iespaids ir apkārtējai sociālajai videi un skolotāju pedagoģiskajai meistarībai, gan pozitīvi formējot nākamo personību, gan mēģinot labot ģimenes pielaistās audzināšanas kļūdas.
Trešais 7 gadu posms līdz 21 gadam veido arī ļoti krasu attīstības stadiju - spuraino pusaudžu jeb "tīņu" vecumu ar "teļa gadiem", kad galvā ir caurvējš un "aste iet pa gaisu", bet ķermenī trako hormonu vētras. Noris pašizpausmes un "sevis meklēšanas" procesi. Šajā vecuma posmā visādai formālai "audzināšanai" ģimenē jau iespaida tikpat kā vairs nav, indivīds ir pārgājis pašierosmes režīmā un kas jau no viņa iznāks, tas iznāks. Ja sabiedrības ideoloģiskajās interesēs vēl ko vēlas darīt šā vecuma posma jauniešu psiholoģiskajā formēšanā, tad to daudzmaz efektīvi var izdarīt galvenokārt ar organizatoriskiem pasākumiem - veidojot jaunatnes organizācijas ar aktīvu, ieinteresējošu darbību un disciplinējošu režīmu. Lai biedrojas, darbojas, maršē, dzied, sporto un attīsta intelektuālās ierosas. Lai tie būtu kaut skauti, mazpulki, vai pat "hitlerjungeds", komjaunatne vai kāda reliģiska sekta. Personības formēšanās tad nenoritēs stihiskā pašplūsmā un attiecīgā ideoloģija tiks daudzmaz iepotēta. Šajā posmā jau izveidojas nākamās personības pamatiezīmes, virzieni un inteliģences pamati. Ne velti 21 gada vecumu uzskata par psiholoģiskās pilngadības sākuma slieksni.
Turpmāko 21 gada ciklu līdz 42 gadiem nosacīti varētu nosaukt par jauneklību. Tajā noris personības briedums, inteliģences formēšanās un attīstība. Arī šajā ciklā, līdzīgi kā pārējos, ir trīs septiņgadu posmi, kuros noris psiholoģiska, emocionāla un mentāla attīstība. . Pirmajā posmā vēl ir spēcīgi jūtams "teļa gadu" iespaids - bieži vērojams puiciskums, bravūrīga pašpārliecinātība, dulburīgums un "jefiņisms" tā raksturīgajās izpausmēs – alus pļumpēšana, cigarešu ļuļķēšana un hokejfutbolaurošana.. Tas kā nu kuram izpaužas - lielākā vai mazākā mērā. Diemžēl daudzi tā arī iestrēgst šajā personības kvalitātes posmā, it sevišķi, ja ir pakļāvušies iedzeršanas un uzdzīves kārdinājumam. Liela daļa no tiem tad arī turpmāk veido papildinājumu sabiedrības visādu noslāņojumu padibenēm, kas ir bijušas visos laikos un visās iekārtās… Šā cikla otrajā posmā attīstās un uzplaukst iepriekšējos posmos veidojošies dažādu talantu aizmetņi.
Nākamo ciklu līdz 63 gadiem uzskata par "vīra gadiem". Personība, kāda tā jau nu ir, būtībā pilnīgi izveidojusies, ar tipisku "stāju un mugurkaulu". Ne velti valstu augstākās vadības grožus parasti uztic šā vecuma posma indivīdiem. Arī mūsu valsts Prezidenta vecuma cenzs ir vismaz 45 gadi. Šajā ciklā noris personības un tās inteliģences pieslīpēšanās, pilnveidošanās, kā arī "garīguma" izaugsme, ja vien iepriekšējos posmos ir radušies tā iedīgļi. Gan bieži ir sastopamas personiskās dzīves kolīzijas, tā saucamās "četrdesmitgadnieku krīzes" izpausmēs.
Praktiski pēdējo personības ciklu no 63 līdz 84 gadiem dēvē par "viedības" laiku. No šā vecuma posma indivīdiem veidojas dzīvesgudri lieliski eksperti un padomdevēji, kā arī bieži vien izcili inteliģences un garīguma pārstāvji. Protams, atkrīt nodzērušies alkoholiķi (narkomāni līdz tādam vecumam par laimi nenodzīvo) un sklerozes nomocītie. Diemžēl šajā vecuma posmā dažādu fizioloģiskas dabas faktoru ietekmē sāk veidoties arī personības degradācija. Vecumā virs 84 gadiem, atkal diemžēl, tikai retajiem izdodas saglabāt izcilas vai pat tikai aktīvas psihiskās darbības spējas.
Tāds nu ir tas cilvēka mūža kopējais cikls, kas arī pakļaujas unikālajai un universālajai sistēmu attīstības likumībai – dzimšana, strauja eksponenciāla attīstība, kulminācija un tad eksponenciāls noriets, degradācija un sabrukums, radot priekšnoteikumus jaunas sistēmas dzimšanai. Šai likumībai pakļaujas visi procesi, pat valstis un impērijas. Cilvēku cikli turpinājas nākamajās paaudzēs un civilizācijās, veidojot dažādas sabiedriskās formācijas. Arī civilizācijas lielos mērogos esot cikliskas. Tā ezotēriķi uzskata, ka patlaban esot pienācis laiks sākt veidoties tā sauktajai sestajai Cilvēces civilizācijai ar būtiski jaunām tās kvalitātēm. Ezoteriķu teorijās cilvēka dvēsele savas pilnveidošanās procesā arī cikliski pārdzimst iemiesojoties jaunās tā saucamajās inkarnācijās.
Nu uzmanīgi pavērosim apkārtējos ļaudis un to raksturus ! Noteikti ievērosim minēto mūža ciklu un to posmu izpausmes ! Sevišķi interesanti būtu paanalizēt trešā un ceturtā cikla posmu raksturīgākās izpausmes. Varbūt tas līdzēs labāk izprast indivīdu un dažādu tik sarežģīto sabiedrisko procesu īpatnības, virzības un gūt interesantas atziņas. Šis skatījums vairāk tika veltīts vīriešu ciltij. Sievietēm šie cikli pamatā ir līdzīgi, taču viņām to psiholoģiskās konstitūcijas atšķirību dēļ var veidoties būtiskas dažādo posmu izpausmju īpatnas realizācijas. Tas arī varētu būt interesants analīzes darbs. Domājošam vērotājam plašs darba lauks !
Cilvēki piedzimst ar dažādiem temperamentu virzieniem, kas paši par sevi nav ne labi, ne slikti. Taču katrs cilvēks pakļūst un viņa personība attīstās un progresē zem "Labā" vai "Ļaunā" zīmes. Te gan mēs iekļūstam visai abstraktas filozofēšanas jomās. To, kas ir "labi" un kas ir "slikti", vairāk vai mazāk veiksmīgi un arī gadās, ka neveiksmīgi, cilvēkbērniem mēs cenšamies iestāstīt jau no "bērna kājas". Tiek veidotas ideoloģijas, ētikas kodeksi un reliģiskas dogmas. Taču diez kāpēc notiek tā, ka visādi labā un pozitīvā ģimenē, bērnus vienādi audzinot, viens iznāk labs, godīgs. krietns un kārtīgs, bet otrs tikpat kā kāds ļaunuma un nelietību iemiesojums, kuru tikai ar ārkārtīgām pūlēm var noturēt kādas cilvēciskas normālības ietvaros. Ej nu sazini, cik daudz tur ir iedzimtības kombināciju diez no kurām paaudzēm vai kādas mistiskas dvēseļu pārceļošanas !
Attiecībā uz "Labā" un "Ļaunā" koncepcijām pastāv dažādas teorijas, hipotēzes un spekulācijas. Tā populārākā un izplatītākā ir reliģijās pamatotā tēze par Dieva un Velna (Sātana) cīņu par cilvēku dvēselēm. Jeb modernākā traktējumā - "Gaismas" un "Tumsas" spēku cīņa par iespaidu sfērām. Gan tāds ķecerīgs jautājums : Ja jau, kā reliģijas to apgalvo, Dievs ir visvarens, ko tad viņš to Velnu nepiežmiedz un neiznīdē no Pasaules vispār ?! Dievs esot Mīlestība, bet Velns pārstāvot Naidu. Savukārt filozofiskā traktējumā Mīlestība esot psihiska enerģija, kas vērsta sistēmas pozitīvai attīstībai, bet Naids esot sistēmu graujoša negatīva enerģija.
Otra filozofiskākā koncepcija balstās uz "Labā" un "Ļaunā" kā pretstatu vienības un savstarpējas cīņas principa. Dialektiskajā pasaules uzskatā pretstati ir progresa un jebkuras attīstības galvenais dzinējspēks. Pozitīvais un negatīvais kopumā vienmēr esot līdzsvarā, jo tikai tādā gadījumā sistēma esot daudzmaz stabila. Gan var aizprātoties līdz paradoksiem. Piemēram,: - ja es izdaru kādu labu darbu, teiksim, palīdzu večiņai izkāpt no trolejbusa, tad tajā pat brīdī, kaut kur kāds huligāns citai večiņai no rokas izrauj somiņu… Vai arī pretēji - izdarot kādu nelietību, realizējas arī kāda labestība. Cilvēks īstu laimi spēs izbaudīt tikai tad, ja būs izjutis arī ciešanu sāpes un rūgtumu. Atrodoties nepārtrauktā svētlaimē agri vai vēlu iestāsies stagnācija un tai sekojoša neizbēgama degradācija un sabrukums. Tādējādi ļaunums un viss negatīvais ir pat būtiski nepieciešams…
Trešajā skatījumā tādi "labie" un "ļaunie" vispār atsevišķi nemaz nepastāv - tās ir tikai dažādas uztveres un interpretācijas mūsu apziņā. Tātad viss ir kārtībā un viss notiek kā tam ir jānotiek atbilstoši cēloņseku likumībai un viss ir atkarīgs no mums pašiem. Nu nav ko lieki visu ko "ņemt galvā" un nav ko lieki par visu ko pārdzīvot ! Dzīvo tik nost un ņem visu par labu !
Tomēr ļaunuma izpausmes ir vērojamas turpat vai ik uz soļa. Ja nerunā par globāla mēroga nelietībām, - kariem, terorismiem, genocidiem un spīdzināšanām, tad sadzīves līmenī huligānisma un visāda vandālisma ir atliku likām. Uzskatāms piemērs dvēseliska ļaunuma izpausmēm ir arī dažādie komentāri interneta portālos. Tā vietā lai spriestu par aplūkojamo tēmu, komentatori, slēpjoties aiz anonimitātes, pāriet uz personībām, tās apsaukājot un visādi nogānot. Paliek iespaids, ka vienam otram cita cilvēka apņirgāšana, savas dvēseles netīrumu un riebeklību izrādīšana un publiskās informatīvās telpas nesodīta pieķēzīšana sagādā gandarījumu un pat baudu. Paši gan neapjēdz, ka ar savu bravurīgo gānīšanos tikai skaļi reklamē savu nožēlojamo gara nabadzību…
Cilvēki esot visādi, pat skolās gājušie, it kā izglītotie un ar datoru darboties protošie. Paanalizējot dažādos komentus to masīvos, rodas secinājums, ka šādu "ļaunuma un riebeklību" iemiesojumu nemaz tik daudz nav - apmēram kādi 15%, kas arī atbilst t.s normālsadalījuma likumībai. (Jā, bet karote darvas taču sabojājot mucu medus!) Gudri psihologi pat apgalvo, ka tāda gānīšanās nemaz tik slikta nav, jo attiecīgais indivīds, visu savu ļaunumu un agresivitāti anonīmi izgāžot, būs vismaz izlādējies un ar mazāku varbūtību ies uz ielas ko graut un postīt. Var jau būt… Mēs taču no "augstiem kungiem" un "inteliģences" pilāriem tiekam pamācīti, ka pret visiem un visu jābūt iecietīgiem, saprotošiem un tolerantiem. Pat pret acīmredzamām cūcībām!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
