Tajā pašā laikā ir vairākas iespējas veicināt enerģētisko neatkarību un izmaksu samazināšanu.
Vispirms jau, Latvijas valstij ir jādomā par atjaunojamo energoresursu daudz plašāku izmantošanu nekā pašlaik. Vides ministrija pagājušajā gadā ir izstrādājusi "Atjaunojamo energoresursu izmantošanas stratēģiju 2006. – 2013. gadam", savukārt šogad Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi noteikumu projektu par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus.
Atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanas politikā prioritāte, protams, ir biomasai - biomasai no koksnes, no dažādu atlikumu pārstrādes (to veido arī organiskie noārdāmie atkritumi). Izstrādāta arī biogāzes ražošanas un izmantošanas programma, par kuru valdība lems jau tuvākajā laikā. Jāuzsver: arī lauksaimniecībā ir dažāda veida atkritumi un kultūras, kas varētu būt enerģijas avoti. Protams, ir vējš, tam seko solārā enerģija, kas Latvijā gan ir mazāk izmantojama. Siltuma ieguvei var izmantot arī ūdeni.
Protams, sākotnēji investīcijas atjaunojamos resursus būs milzīgas un to saražotā enerģija - dārga, taču tā ir teju vienīgā iespēja samazināt atkarību no naftas importa. Otrs ļoti nozīmīgs virziens ir energoefektivitātes veicināšana, tādējādi gan samazinot energoresursu patēriņu, gan izmaksas. Turklāt par energoefektivitāti jādomā visos enerģijas piegādes posmos, sākot ar ražošanu, pārvadi un sadali līdz pat patēriņam. Energoefektivitāte siltumenerģijas ražošanas procesā ir speciālistu uzdevums, bet enerģijas taupīšana mājās ir mūsu ikviena interesēs un spēkos.
Turklāt jāuzsver, ka vislielāko ieguldījumu energoefektivitātes veicināšanā var sniegt nevis lielie ražotāji, ieviešot modernas tehnoloģijas (lai gan arī tas ir ļoti nozīmīgi, īpaši no ekoloģiskā aspekta), bet tieši individuālie enerģijas patērētāji, proti, mājsaimniecības. Tātad katrs no mums!
Pēc ES veiktajiem aprēķiniem tieši mājsaimniecībās tiek izlietots 28% jeb gandrīz trešā daļa no kopējā enerģijas patēriņa. Enerģijas taupīšana mājsaimniecībā var tikt īstenota divējādi: rīkojoties taupīgi un efektīvi ar siltumu un pareizi izvēloties mājsaimniecības elektroiekārtas.
Aprēķini liecina, ka ēkās 35% siltuma tiek zaudēts caur sienām; 37% - caur logiem; 15% - caur jumtu; 13% - caur 1.stāva grīdu. Tā rezultātā apkure vidēji veido 44% no ikmēneša komunālajiem pakalpojumiem.
Tā kā padomju gados celtajām ēkām ir vitāli nepieciešama renovācija, lai dzīvošana tajās nekļūtu ekonomiski ārkārtīgi neizdevīga, Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas valsts atbalsta programmu 2007. – 2010. gadam, kuru šā gada15.maijā apstiprināja Ministru kabinets. Tās ietvaros tiks piešķirts finansējums (kredīta veidā) ēku atjaunošanas darbiem tām daudzdzīvokļu mājām, kuras pārvalda paši īrnieki, ja saņemta 75% īrnieku piekrišana. Pēc Vides ministrijas iniciatīvas sadarbībā ar Vācijas vides ministriju jau realizēti septiņi pilotprojekti kompleksai daudzdzīvokļu ēku renovācijai, kas devis iespēju apkures ietaupījumam 30 – 50% robežās.
Taču līdztekus ļoti finanšietilpīgiem pasākumiem nevajadzētu aizmirst tādus it kā sīkumus kā radiatoru neaizšķērsošanu ar masīvām mēbelēm, kas neļauj siltumam brīvi ieplūst telpā. Gudrāk šādas mēbeles novietot pie ārsienām. Tāpat jāatceras, ka dubulti stiklots logs ar aizvērtām žalūzijām ir līdzvērtīgs trīskārtīgi stiklotam logam. Jāuzsver: lai cik lielas naudas summas valsts arī neinvestētu atjaunojamos energoresursos, lai kā arī ES necenstos diversificēt piegādes avotus, ja mēs, energoresursu patērētāji, ar tiem apiesimies bezrūpīgi, tos tērējot pilnībā nelietderīgi, mums neizdosies samazināt enerģētisko atkarību, kā arī aizvien vairāk naudas būsim spiesti ieguldīt, maksājot par lieli iztērēto gāzi, elektrību, ūdeni, siltumu.