Visvaldis Puķīte: Latvijas cietumi ceļā uz Eiropu

- Manis vadītās iestādes gan šeit, gan jebkur citur pasaulē bija, ir un būs. Esmu pārliecināts, ka pēc gadiem 10 vai 20 tās būs daudz labākas. Ieslodzījuma vietas ir viens no valsts drošības pamatiem. Diemžēl ar tām 15 brīvības atņemšanas iestādēm, kas atrodas Latvijā, mēs augstu standartu ziņā lepoties nevaram. Cilvēki, kas tur patlaban nonāk, nesakārtotos apstākļos var degradēties pat vairāk nekā brīvībā. Liela daļa ieslodzīto ierodas jau kā narkomāni, alkoholiķi. Viņu ''nodarbe'' ieslodzījuma vietā 24 stundu garumā ir domas par to, kā apiet drošības sistēmu, kā pierunāt sargus, lai sadabūtu alkoholu, narkotikas, mobilos telefonus, kādus noziegumus izdarīt pēc izkļūšanas brīvībā.

- Vai jums nav iespēju šos cilvēkus nodarbināt, lai viņiem nebūtu tik daudz laika domāt par tādām lietām?

- Jautājums vietā. Būtu jādomā par to, kā ieslodzītos nodarbināt gan fiziski, gan garīgi - panākt to, lai 24 stundu laikā ārpus nodarbinātības paliktu laiks ēšanai, higiēniskām vajadzībām, naktsmieram. Mums diemžēl ieslodzītie galvenokārt nodarbojas ar ''izglītošanos''. Ieslodzītie - dažkārt līdz pat 50 cilvēkiem vienā telpā - lielu daļu dienas un cauru nakti paliek vieni paši un tajā laikā apsver dažnedažādas ne tās labākās lietas.

Runājot par nodarbinātību - apmēram pusē cietumu ieslodzītie ir diezgan plaši iesaistīti sabiedriski derīgos darbos: galvenokārt paša cietuma apkopšanā.

- Vai Eiropas Savienības regulas jums netraucē ieslodzītos nodarbināt? Piemēram, skolu pāraudzināšanas iestādēs audzēkņi visu dienu var spēlēt domino, skatīties televizoru, bet viņus nedrīkst iesaistīt darbā.

- Nē. Mēs pat nevaram izpildīt dažas no Eiropas Savienības regulām, jo mums nav vietas, kur ieslodzītos nodarbināt. Nav, kā tagad modīgi saka, resocializācijas vietu, kur ieslodzītos nodarbināt. Savulaik Satversmes tiesa lēma, ka ieslodzītajiem jāmaksā pilna darba samaksa un mums nav tiesību atvilkt 50% no algas. Tagad viņi saņem pilnu darba samaksu.

Tomēr arī tagad tās nodarbes, ko varam piedāvāt, ne vienmēr stimulē strādāt. Ar tiesas spriedumu daudziem notiesātajiem piespriests maksāt cietušajiem civilprasības, kas nereti ir daudzu tūkstošu apmērā. Un šī summa mums jāatskaita no saņemtās algas.

- Kā tādā gadījumā ieslodzītajiem var būt interese strādāt?

- Vienīgā interese varētu būt, iesaistoties sabiedriski lietderīgos darbos, - tādējādi ir iespēja saņemt ''plusiņus'' par iesaistīšanos nodarbēs un saskaņā ar sodu izpildes kodeksu nonākt brīvākā soda izciešanas pakāpē un pat cerēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Tomēr liela daļa no ietekmīgākajiem noziedzniekiem tikai imitē darbu, bet reāli to padara citi, kuri atrodas zemākā ieslodzīto hierarhijas pakāpē. Pie ietekmīgajiem noziedzniekiem teju nekad nevar atrast ne narkotikas, ne alkoholu, ne mobilos telefonus - tos pie savām mantām spiesti glabāt zemāka ranga noziedznieki. Tāpēc arī notiesātie, kuri cietumā ir uzkundzējušies, bieži vien var izkļūt brīvībā pirms piespriestā termiņa, jo viņiem pārkāpumus konstatē reti un teorētiski ir ''priekšzīmīga uzvedība''. Administratīvajai komisijai, kurā ir ne tikai cietuma vadība, bet arī kapelāns, sabiedrības pārstāvji, it kā nav pamata nesūtīt uz tiesu lūgumus par šo ieslodzīto atbrīvošanu. Tiesa vadās no iesniegtajiem dokumentiem un, ja ir ''tīri papīri'', ieslodzītos tiesa pirms termiņa atbrīvo.

- Cik nodokļu maksātājiem izmaksā viena ieslodzītā uzturēšana diennaktī?

- Apmēram 14 latus. Pilnīgi piekrītu, ka daudziem pensionāriem, kuriem pēc visu rēķinu nomaksāšanas iztikai paliek labi ja lats dienā, šis skaitlis varētu būt šokējošs. Tomēr lielāko daļu summas veido cietuma apsardzes atalgojums, komunālie maksājumi un tā tālāk. Reāli paša ieslodzītā paēdināšanai, gultas veļas nomainīšanai tiek maksāti pusotrs divi lati, ne vairāk.

- Tiesā atrodas ''digitalizācijas lieta''... Un ja nu daudzi ievērojami cilvēki jāliek aiz restēm, vai jums atradīsies pietiekami smalkas kameras?

- Latvijas ieslodzījuma vietās nav būtisks apcietinātās vai notiesātās personas stāvoklis. Atšķirīga attieksme ir vienīgi pret bijušajiem drošības dienestu darbiniekiem, tiesnešiem, prokuroriem, muitniekiem, robežsargiem un personām, kurām pastāv reāli draudi no citu ieslodzīto puses. Šos cilvēkus ievietojam Matīsa cietumā. Nedomāju, ka tas būtu kāds luksusa piedāvājums, tomēr modernāki cietumi Latvijā neapšaubāmi ir vajadzīgi. Piemēram, tepat Igaunijā Tartu jau piecus gadus ir cietums, kas atbilst visām Eiropas prasībām. Aizvadītā gada decembrī Igaunijā tika atklāts Viru cietums, kas tāpat atbilst visiem standartiem. Tomēr tie ir cietumi, kuros ieslodzītie nebūt negribot atrasties, jo viņu gaitas tiek kontrolētas ne tikai ar apsargu palīdzību, bet arī elektroniski. Ieslodzītie paši izteikušies, ka gribētu atpakaļ vecajos cietumos, kur šādu kontroles iespēju nav.

- Vai Latvijā nav plānots celt jaunu cietumu igauņu parauga līmenī?

- Ceru, ka jaunā valdība, kura deklarējusi kā vienu no prioritātēm jaunas ieslodzījuma vietu infrastruktūras izveidi, atbalstīs jauna cietuma celtniecību un mēs jau tuvākajā laikā varēsim uzsākt jaunu celtniecības projektu un domāt par finanšu piesaisti. Tā varētu būt gan valsts nauda, gan privātās investīcijas, gan kopīga privāto investoru un valsts sadarbība. Nepieciešamā nauda jauna cietuma celtniecībai nav maza - apmēram 100 miljoni eiro. Lai arī summa ir pietiekami iespaidīga, jāsaprot, ka moderna cietuma izbūve ir visas valsts drošības jautājums. Dievs nedod, ja atkal notiks kāda masveidīga ieslodzīto bēgšana. Jaunais cietums varētu atrasties Olainē.

- Amerikāņu filmās redzam šaušalīgus skatus - kā naktīs cietumos tiek galēti nost citi ieslodzītie un kā ar viņiem izrīkojas kameras biedri. Vai tas ir tikai kino un tas notiek tikai pie ''viņiem'' vai arī filmās rādītais nav tāls no Latvijas cietumos esošās realitātes?

- Protams, arī te ir lielas problēmas ar kriminālnoziedzniekiem, kuri izdara noziegumus gan viens pret otru, gan mūsu apsargiem. Un arī pret personām, kas atrodas brīvībā. Nav noslēpums, ka ieslodzīto rīcībā bieži vien ir mobilie telefoni, ar kuru palīdzību var koordinēt ar līdzdalībniekiem noziegumus, kas tiek pastrādāti ārpus cietuma mūriem. Aizvadītā gada laikā Latvijas cietumos ir atsavināti 2100 mobilie telefoni.

- Cik tad kopumā ir Latvijas cietumos ieslodzīto?

- Apmēram 6500.

- Labs līmenis - katram trešajam ir savs mobilais telefons...

- Runa ir tikai par atsavinātajiem telefoniem. Varam tikai iedomāties, cik šo telefonu cietumnieku rīcībā ir īstenībā. Liela daļa no mobilajiem telefoniem pie ieslodzītajiem nonāk, pārsviežot tos pār cietuma žogu. Protams, mēs maksimāli cenšamies to izskaust, tomēr novecojusī cietumu kontroles sistēma ne vienmēr ļauj šādus pārkāpumus atklāt. Centrālcietumā tagad ir uzstādīta pārbaudes iekārta, kas fiksē, vai ieejošais cilvēks nenes līdzi kādus metāla priekšmetus vai mobilos telefonus. Esam pieķēruši arī dažu labu advokātu, kas mēģinājis cietumā ienest mobilo telefonu.

- Vai jūsu rīcībā nav tādas tehniskās bāzes, lai konstatētu, ka no cietuma kamerām tiek raidīti mobilā telefona signāli?

- Ne velti sadarbībā ar policiju cietumos atklājam daudzus noziegumus. Izmantojot mobilo telefonu sarunu noklausīšanās iekārtas, tiek atklāti daudzi, arī ļoti smagi noziegumi.

- Pērn jūs izteicāties, ka amatus līdz gada beigām varētu zaudēt divu ieslodzījuma vietu vadītāji. Vai tas ir noticis?

- Ir likvidēti amati diviem maniem bijušajiem vietniekiem Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Amatus zaudēja divi pulkveži. Zaudējuši amatus arī kāda cietuma priekšnieks un kāds cietuma priekšnieka vietnieks. Tomēr viņu vārdus un savulaik vadītās ieslodzījuma vietas es negribētu atklāt.

- Cik noturīgas Latvijas cietumos ir noziedzības hierarhijas izpausmes un vai vēl pastāv tā saucamie likumīgie zagļi, kuriem pārējie ieslodzītie bez ierunām pakļaujas?

- Cietumos joprojām pastāv nosacīta ieslodzīto savstarpējā hierarhija, kas galvenokārt izveidojusies pēc kriminālās biogrāfijas un izdarītā nozieguma smaguma, tomēr nav tādu autoritāšu, kas varētu bez ierunām pakļaut visus citus ieslodzītos. Latvijā nav kāda reāla noziedzības vides līdera. Liela nozīme autoritātes iegūšanai un saglabāšanai ir spējai diktēt noteikumus brīvībā. Cilvēki, kas izvēlējušies noziedzīgo ceļu un lielāko daļu mūža pavada pie mums, nevar regulēt dzīvi ārpusē. Nopietni noziedzīgo aprindu pārstāvji ieslodzījuma vietās neatrodas...

- Vai varat raksturot savu ''klientūru''? Kādā krievu valodā iznākošā laikrakstā lasāms, ka krievu vidū mazinās dzimstības līmenis, bet pieaug bezdarbs un izdarīto likumpārkāpumu skaits. Ieslodzīto vidū esot vairāk tādu, kuru dzimtā valoda ir krievu. Vai tā ir taisnība?

- Krievvalodīgie Latvijas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji Latvijas ieslodzījuma vietās ir gandrīz puse. Ir gan latvieši, gan čigāni, gan ārzemnieki - somi, angļi, vācieši. Kā atminamies, ieslodzījumā atradās arī portugāļi un spāņi, kas bija apgānījuši Latvijas valsts karogu.

Izplatītākie noziegumu veidi, par ko notiesātie izcieš sodu, ir zādzības. Seko laupīšanas, smagu miesas bojājumu nodarīšana, amatnoziegumi - kukuļņemšana, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Procentuāli liels ir to notiesāto skaits, kuriem piespriesti 5 gadi cietumsoda un vairāk. Latvijas cietumos 47 cilvēki izcieš mūža ieslodzījumu, viņi ir Jelgavas un Daugavpils cietumos.

- Vai noziedzība nekļūst ''jaunāka''?

- Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē atrodas 115 jaunie likumpārkāpēji līdz 18 gadu vecumam. Šajā iestādē ir iedibināta pieņemama kārtība un nopietni pārkāpumi tur notiek reti. Protams, arī šajā iestādē atrodas musinātāji, kuri mudina neklausīt skolotājus un uzraugus, tomēr tās nav problēmas, ar kurām mums nebūtu iespējams tikt galā. Jāatzīst, ka tādi musinātāji bieži vien atgriežas pie mums atpakaļ.

- Kā jūs tiekat galā ar mazgadīgiem noziedzniekiem?

- Cēsu iestādē gadās dažādas situācijas. Tomēr atšķirībā no skolu pasniedzējiem mums ir plašākas pilnvaras - noformējot attiecīgus dokumentus, varam pārkāpēju ievietot izolatorā. Problēmas ar šādiem ''bērniem'', kas izcieš sodus par slepkavībām, laupīšanām, citiem smagiem noziegumiem, mūsu iestādē rodas, kad viņi sāk uz visdažādākajām iestādēm - līdz pat Eiropas iestādēm - rakstīt apmelojošas sūdzības par pasniedzēju it kā veikto vardarbību. Kad Cēsīs bija ieradušies Eiropas komisijas pārstāvji, viņi sadzirdēja dažādas apmelojošas jēlības par mūsu pasniedzējiem. Eiropas inspektoru viedoklis bija: nu kā var bērnam neticēt... Tādos brīžos patiešām var nomākt bezspēcības sajūta un rasties vēlēšanās darbu pamest.

Ne tikai mazgadīgie iemanās sūdzēties līdz Eiropai par it kā izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Šobrīd Eiropas cilvēktiesību tiesā atrodas apmēram 10 lietas par ieslodzīto, pašuprāt, neapmierinošajiem apstākļiem ieslodzījuma vietā. Uzskatot, ka ir pārkāptas viņu cilvēktiesības, piemēram, neizsniedzot pietiekamu daudzumu tualetes papīra, ieslodzītie prasa no valsts kompensācijas 50 vai pat 100 tūkstošu eiro apmērā. Tas, ka viņi paši iepriekš pārkāpuši cilvēktiesības pret citiem sabiedrības pārstāvjiem, notiesātajiem neliekas uzmanības vērts.

Gribu cerēt, ka jaunas, modernas ieslodzījuma vietu infrastruktūras izveide būs stimuls tam, lai vairs nebūtu pamata sacerēt tamlīdzīgas sūdzības, un cietumi to iekārtojuma un drošības - tas nozīmē arī visas sabiedrības drošības - ziņā mums jau tuvākajā laikā varētu būt Eiropas līmenī.